HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Nav robežu šokam, kas var pārņemt cilvēku. Es to labi izjutu. Man jau bija vienalga — izšaus viņš vai piedāvās cigareti. Viņš nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš piedāvāja man cigāru.

— Paņemiet vienu no tiem, di Grīz, man liekas, tā ir jūsu šķirne.

Ķermenis — ieradumu vergs, pat atrodoties tik tuvu nāvei, dzīvo

savu dzīvi. Mani pirksti gluži patstāvīgi pieņēma lēmumu un satvēra cigāru, manas lūpas saspieda to, bet plaušas ievilka dūmus. Tomēr acis nepārtraukti novēroja cilvēku, kas spēja atnest man nāvi.

To vajadzēja redzēt! Viņš paliecās krēslā uz priekšu un nolika rokas už galda. Bet es vēl aizvien žņaudzu savu pistoli, nomērķējis to uz viņu.

— Sēdieties, di Grīz, un novāciet savu lielgabalu. Ja es būtu gribējis jūs nogalināt, tad izdarītu to daudz ātrāk, vēl pirms ielaidu jūs istabā. — Viņa uzacis pacēlās uz augšu no izbrīna, kad bija ieraudzījis manu sejas izteiksmi.

— Vai tik jūs nedomājat, ka šeit nokļuvāt nejauši?

Jā, tieši tā (īdz šim brīdim es biju domājis, bet nu, saprotot savu lomu, mani pārņēma kauns. Mani apmānīja un pievarēja pēc visiem likumiem, un nu vairs neatlika nekas cits, kā skaisti padoties.

Noliku ieroci uz galda un apsēdos piedāvātajā krēslā. Viņš ieslidi­nāja pistoli kādā atvilktnē un atgāzās krēslā.

— Es pārdzīvoju trauksmainu minūti, kad jūs tur stāvējāt, bolot acis, bet artilērija grāva visu visapkārt.

— Kas jūs esat?

Viņš pasmaidīja par mana ķermeņa možumu.

— Kas es esmu, nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kādu organizāciju es pārstāvu.

— Korpuss?

— Pareizi. Speciālais Korpuss. Jūs taču nedomājat, ka es esmu no vietējās policijas? Viņiem bija pavēle jūs nošaut. Tikai pēc tam, kad biju pastāstījis, kur jūs atrast, viņi atļāva Korpusam piedalīties šai lietā. Šai ēkā man bija vairāki cilvēki, kuri arī «pastūma» jūs uz šejieni. Visi pārējie ir vietējie, tiem nagi tā vien niezēja nospiest gaili.

Tas nebija patīkami, tomēr taisnība. Es atrados viņu kontrolē, gluži kā M-klases robots. Vecītis sēdēja pie galda, domāju, viņam bija ap 65, un turēja rokās visus pavedienus. Spēle bija zaudēta.

— Olrait, mister Detektīv, varat līksmot. Kas tālāk, psiholoģiskā pārorientācija, lobotomija vai vienkārši šaujošs vads?

— Nē, taču. Nekas no tā. Esmu šeit, lai piedāvātu jums darbu Korpusā.

Pateiktais bija tik muļķīgs, ka smejoties gandrīz izkritu no krēsla. Mani, di Grīzu, stapplanētu zagli policista darbā? Tas bija pārāk smiek­līgi. Bet viņš sēdēja un gaidīja, kamēr nomierināšos.

— Es pieļauju, ka priekšlikumam ir arī sava smieklīgā puse, lai gan tā šķiet tikai pirmajā brīdī. Padomājiet un sakiet, kas gan labāk tiks galā ar zagļa noķeršanu, ja ne cits zaglis?

Te bija daļa taisnības, tomēr es netaisījos pirkt sev brīvību par provokatora dienestu.

— Interesants priekšlikums, bet es nevaru iziet no «žurku» sabied­rības. Jūs ziniet, ka zagļiem arī ir savs kodekss.

Viņš sadusmojās un pielēca kājās. Viņš bija ievērojami garāks, nekā man bija licies sākumā, viņa rādītājpirksts pavērsās manā virzienā, pārdurot gaisu savā priekšā.

— Kādas muļķības jūs runājat? Netēlojiet telepārraides varoni. Jūs lieliski zināt, ka savas dzīves laikā ar viņiem vairs nesatiksieties! Ja jūs ar tīru sirdi pārnāksiet pie mums, tad neapšaubāmi iegūsiet no tā daudz. Visa jūsu dzīves būtība — tas ir individuālisms un prieks, ka to, ko jūs, nevar izdarīt citi.

Izbeidzot to tagad, jūs pie tā atkal atgriežaties. Jūs vairs nevarat būt starpplanētu supermenis, bet varat nodoties darbam, kas prasīs visas jūsu spējas un talantus. Vai kādreiz esat nogalinājis cilvēku?

Šis negaidītais pavērsiens izsita mani no līdzsvara, es pat aizkavē­jos ar atbildi.

— Cik man zināms, ne.

— Tas ir labi, ka ne, citādi jūs naktīs negulētu tik mierīgi. Pirms doties šurp, es to pārbaudīju. Lūk, tādēļ esmu pārliecināts, ka jūs nāksiet uz Korpusu un gūsiet patiesu baudu, ķerot citas šķiras no­ziedzniekus, ne tos, kuriem asinīs ir sociāls protests, bet tos, kuri nogalina un gūst no tā baudu.

Viņa pārliecība bija pārsteidzoša, uz visu bija jau gatavas atbildes. Man vairs nebija ko iebilst, un es izspēlēju savu pēdējo stipro argu­mentu.

— Kas notiks, ja Korpuss uzzinās, ka esat savervējis pie sevis darbā bijušo noziedznieku? Mūs abus nošaus rītausmā.

Tagad bija pienākusi viņa kārta smieties. Es te neredzēju neko uzjautrinošu un pacietīgi gaidīju, līdz viņš beigs.

— Pirmkārt, manu zēn, es jau arī esmu Korpuss, tas ir, tā vadītājs, un, kā tu domā ir mans vārds? Haralds Pīters Inskins, lūk tā!

— Vai tik ne tas pats Inskins…

— Tas pats. Nenotveramais Inskins. Cilvēks, kurš lidojuma vidū aplaupīja Farondmenu un pazudināja vēl veselu rindu valdības pasā­kumu. Es ceru, ka jūs jaunības gados tikāt to lasījis? Mani savervēja tāpat kā jūs pašlaik.

Viņš turēja mani āķa galā un zināja to, bet tagad nolēma piebeigt galīgi.

— Bet no kurienes, jūsuprāt, rodas pārējie aģenti? Es, protams, nerunāju par tiem neattīstītajiem indivīdiem, kas nāk no mūsu tehnis­kajām skolām, bet gan par īstajiem aģentiem. Par tiem, kuri plāno operācijas, veic visus priekšdarbus, bet pēc tam plūc laurus. Viņi ir krāpnieki. Visi līdz pēdējam. Bet visu, ko tie prata darīt vislabāk, viņi tagad dara Korpusam. Jūs pabrīnīsieties par dažu labu no problēmām, kas rodas lielajā, neaptveramajā un trokšņainajā visumā. Vienīgie, ko mēs varam aicināt pie mums strādāt, ir tie, kuri jau agrāk veiksmīgi darbojušies tādā mērogā. Nu, kā?

Viss norisinājās tik strauji, ka neatlika laika pat padomāt. Man droši vien vajadzēja strīdēties, tomēr smadzenes jau bija pieņēmušas lēmu­mu. Biju gatavs piekrist, es nevarēju pateikt «nē».

Šo to gan zaudēju, tomēr cerēju iegūt daudz vairāk. Lai arī man būs brīvība darba laikā, tomēr es taču strādāšu kopā ar cilvēkiem. Vecās attiecības būs beigušās. Es atkal kļūšu par sabiedrības locekli.

No šīs domas man kļuva silti ap sirdi. Vismaz vientulībai nu ir beigas. Draudzība atlīdzinās to, ko zaudēju.

Nekad vēl dzīvē nebiju tā kļūdījies. Cilvēki ar kuriem es satikos, bija pārsteidzoši truli. Viņi apgājās ar mani kā ar kaut kādu sīku gariņu, un es nekādi nespēju saprast, kā esmu šeit nokļuvis. Saprast jau, protams, sapratu, atmiņa man ir laba. Pakāpeniski es iekļāvos šai vidē.

Mēs atradāmies uz pavadoņa, tas bija acīm redzami, tomēr es ne mazākajā mērā nestādījos priekšā, pie kādas planētas vai saules sis­tēmas. Tas bija pilnīgi slepeni, bet šī vieta acīmredzot arī bija Korpusa pilnīgi slepenais galvenais štābs un skolas pamata bāze.

Skola man patika. Tas bija vienīgais, kas mani atturēja no sajuk­šanas. Stulbeņi sēdēja un kala, bet man materiāls padevās viegli. Tikai tagad es sāku saprast, cik pelēkas bijušas manas operācijas. Ar to tehniku un ierīcēm, par kurām uzzināju, es agrāk būtu varējis kļūt reizes desmit spēcīgāks un viltīgāks. Šī doma man pamatīgi iesēdās galvā, riebīgi čukstot ausīs depresijas un skumju minūtēs.

Mācību priekšmeti gadījās gan truli, gan arī nepanesami garlaicīgi. Pusi laika aizņēma darbs ar arhīviem — Korpusa neskaitāmo uzvaru un dažu zaudējumu studēšana. Brīžiem mani pārņēma nāvīgas ilgas, bet es sapratu, ka tā ir pārbaudes perioda daļa — pavērot, vai tik mani nevelk pagātnes atmiņas. Es tomēr tās apspiedu, tāpat kā žāvas un domās sakoncentrējos. Ja jau es nevaru neko te izmainīt, tad man jāatrod kaut kas tāds, kas pieliktu punktu šim katorgas darbam.