Harijs Harisons: RIETUMOS NO ĒDENES

- Es negribēju… Es netīšām, augstība, es jau pazūdu, - Erifneisa runāja vienkārši, bez izteiksmes smalkumiem, - tik ļoti viņa bija apjukusi.

- Tad kas gan tevi dzina šurp?

- Pludmale. Es tikai gribēju jums parādīt balto pludmali. Tieši aiz zemes strēles, kuru jūs redzat priekšā, būs dzemdību liedags.

Vaintē atvieglota uzelpoja, sajutusi iespēju novērsties no pretīgās ainas. Pretīgās gan, - jo viņa bija zaudējusi savaldību. Kaut ko tādu viņa atļāvās reti, apzinādamās, ka tādējādi nodod trumpjus citām tieši rokās. Kaut vai šī kapteine! Viņa tagad izplatīs tenkas, un neko labu tas nevēstija. Un viss Engas, nepa­teicīgās un stulbās Engas dēļ. Turpmāk viņa pati var lemt savu likteni, pati sev piespriest pelnīto sodu! Vaintē cieši satvēra apmali, viņas niknums izplēnēja, elpa kļuva rāmāka, un viņa ielūkojās zaļajā krasta līnijā tepat rokas stiepiena attālumā. Ar acs kaktiņu viņa redzēja, ka Enga pietraušas kājās, alkdama redzēt pludmali tāpat kā visi.

- Mēs piestāsim tik tuvu, cik vien būs iespējams, - Erifneisa teica. - Cieši pie krasta.

«Mūsu nākotne,» Vaintē domāja. «Pirmā triumfālā vaislinieku aplekšana, pir­mais dējums, pirmais perējums, pirmais efenbarus dodas jūrā.» Viņas niknums bija izplēnējis, un viņa gandrīz smaidīja, iedomājusies treknos, kūtros vīrišķus stulbi zvilnam saulē un auklējam mazuļus drošajās somās - ādas krokās astes- galā. Un pirmās jaundzimušās! Neaizmirstams brīdis jaunajā pilsētā…

Apkalpe vadīja araketo aizvien ciešāk pie krasta, jau gandrīz starp plīstošajām viļņu galotnēm. Krasts slīdēja garām, un redzeslokā parādījās plud­male. Brīnišķīgs liedags.

Pavērās aina, kas Engai un kapteinei laupīja valodu. Vaintē nebalsī ie­kliedzās. Gludajā smiltī izkaisītie, līdz nepazīšanai sakropļotie līķi izvilināja no viņas dvēseles dziļumiem baisu aizsaules vaidu, kas draudīgi aizvēlās pār viļņiem, izzūdot tālē…

Vaintē sāpju kliedziens spēji apsīka. Kad viņa atkal ierunājās, bija zudusi visa etiķetes uzspiestā frāžainiba. Steidzīgi teiktais grieza ausīs ar savu nesamākslotību un raupjumu.

- Kapteini Nekavējoties ved krastā desmit spēcīgākās apkalpes locekles! Ar hezocaniem rokās. Un atstāj araketo reidā!

Viņa pārtrausās pār spuras čukuru, apdomājās un norādīja uz Engu.

- Tu nāksi ar mani!

Vaintē rāpās lejup pa araketo muguru, cērtot kāju nagus raupjajā ādā un āķējoties ar pirkstgaliem krevei līdzīgajās krokās, līdz sasniedza dzidro ūdeni un laidās peldus. Enga sekoja.

Viņas iznira no viļņiem tieši pie noslaktētā vīrišķa līķa. Ap brūcēm melnā mākonī ņirbēja mušas, aizsedzot dūruma vietu un asins recekļus ap to. Enga, to redzot, sagrīļojās kā nemanāma vēja šūpota un neviļus savija pirkstus ar īkšķiem ciešā ņudzeklī bērnu dienu sāpju žestā.

Vaintē turējās. Viņa stāvēja cieta un stingra kā klints, un ne vaibsts viņas sejā nenotrīsēja. Tikai skatiens mēmi iztaustīja slaktiņa ainu.

- Es gribu uzmeklēt nezvērus, kas to izdarījuši, - viņa noskaldīja, neļaujot vārdiem nodot izjūtas, paspēra soli un noliecās pār rumpi. - Viņi nonāvējuši, bet nav ēduši. Tiem ir nagi vai ilkņi, vai ragi - paveries uz šīm brūcēm! Redzi? Un ne vien vīrišķis, bet arī uzraudzes ir mirušas. Nokautas tādā pat veidā. Kur ir apsardze?!

Viņa pavērsās ar seju pret kapteini, kura šai mirklī parādījās no jūras ar bruņotām cīnītājām, un deva zīmi virzīties uz priekšu.

- Izkārtoties ķēdē, turēt ieročus gatavībā un izķemmēt pludmali! Atrast sardzes, kurām bija jābūt šeit, un izsekot, kurp ved šīs pēdas! Ātri!

Viņa vēroja tās izklīstam, līdz sadzirdēja Engas balsi.

- Vaintē, es nesaprotu, kādi radījumi varētu cirst šādas brūces. Katrs ievai­nojums ir atsevišķs dūriens vai griezums, it kā radījumam būtu viens pats rags vai nags.

- Neniteskam ir viens rags uz deguna, liels un resns; arī arakzastam ir viens pats rags.

- Visi tie ir milzīgi, lempīgi, stulbi radījumi. Tie nevarētu to izdarīt. Un tu taču pati brīdināji mani no briesmām šāspuses mūžamežos. Tie ir nezināmi dzīvnie­ki, strauji un nesaudzīgi.

- Kur atradās apsardze? Viņas zināja briesmas! Kāpēc viņas neveica savu pienākumu?

- Viņas veica, - Erifneisa iebilda, lēnām šļūkdama lejup uz pludmali. Visas mirušas. Visas nogalinātas tieši tāpat.

- Nevar būt! Un viņu ieroči?

- Nav lietoti. Pielādēti. Šis radījums… Šie radījumi bijuši tik strauji…

Viena apkalpes locekle uzsauca viņām no pludmales lejasgala. Lielais attālums darīja ķermeņa kustības neskaidras, un balss skanēja slāpēti. Nepārprotami satraukta, viņa skrēja pie pārējām, brīžiem apstādamās un pūlēdamās kaut ko pateikt, tad atkal laizdamās teciņus, līdz beidzot teikto jau varēja saprast.

- Es atradu pēdas… ātri… tur ir asinis…

Nevaldāmais izbīlis viņas balsī uzvēdīja nāves dvesmu. Visas ar Vaintē priekšgalā traucās tai pretī.

- Es gāju pa pēdām, augstība, - apkalpes locekle turpināja, norādīdama uz kokiem. - Radījums nav bijis viens. Kādi pieci, es domāju, - daudz pēdu. Visas beidzas ūdens malā. Viņi ir projām. Bet ir vēl kas, tev vēl kaut kas jāredz…

- Kas?

- Slaktiņa vieta, daudz asiņu un kaulu. Un vēl… vēl kaut kas. Tev jāredz pašai.

Jau tālu pirms apskatāmās vietas varēja dzirdēt mušu nikno zumēšanu. Tad

nepārprotami atklājās lielas apkaušanas vieta, bet tās vidū vīdēja kaut kas vēl trakāks. Ceļvede mēmi norādīja uz zemi.

Kaudzē sarausti melnēja nodeguļi un pelni. No tiem cēlās pelēka dūmu grīste.

- Uguns? - Vaintē izsaucās, šīs ainas samulsināta tāpat kā pārējās. Viņa bija to redzējusi jau senāk un izjuta nepatiku. - Stāvi mierā, stulbene! - viņa uzrēja, kad kapteine stiepa roku pret dūmojošajiem pelniem. - Tā ir uguns. Tā ir ļoti karsta un sāpīga.

- Es nezināju, - Erifneisa taisnojās. - Esmu dzirdējusi par to, bet nav gadījies redzēt.

- Te ir vēl kas, - ieminējās komandas locekle. - Krastā ir dubļi. Saulē sacie­tējuši akmenī. Tajos ir pēdu nospiedumi, ļoti skaidri. Es izlauzu vienu. Lūk!

Vaintē piesteidzās un aplūkoja saplaisājušo dubļu pļeku, pieliekdamās tam klāt un bakstīdama iespiedumus cietajā masā.

- Mazi radījumi, ļoti mazi, mazāki nekā mēs. Viņu pēdas ir nevarīgas, pavisam bez nagiem. Eu! Re - skaitiet!

Viņa apsviedās ar seju pret pārējiem, izstiepusi vienu roku ar izplestiem pirk­stiem, un niknuma krāsa pārklāja viņas delnu.

- Pieci pirksti. Re, cik viņiem to ir! Ne četri. Kurš zina, kas tie par zvēriem ar pieciem kāju pirkstiem?

Iestājās klusums.

- Pārāk daudz mistikas. Man tas nepatīk. Cik sardžu šeit bija?

- Trīs, - Erifneisa attrauca. - Pa vienai katrā pludmales galā, un trešā pa vidu…

Viņas runa aprāvās, jo viena no komandas, brīkšķinot zarus, lauzās caur

paaugu lejpus viņām.

- Maza laiva tuvojas krastam! - viņa sauca.

Iznākusi no koku paēnas, Vaintē ieraudzīja sīkajos vilnīšos šūpojamies laivu, piekrautu ar kaut kādiem kubuliem. Viena no tās saimniecēm uzturējās turpat netālu, lai radījums nesadomātu kaut kur noklīst; pārējās divas liedagā blenza uz līķiem. Vaintē tuvojoties, tās apcirtās; viņa pamanīja vītu stieples gredzenu vie­nai svešiniecei ap kaklu un ar skatienu ieurbās tajā.

- Tu esi ezikesaka - tā, kurai jāsargā dzemdību liedags! Kāpēc tu nebiji šeit un neaizstāvēji savus aizbilstamos?!