Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Vaintē pazina Vanalpē. Vismaz bija iepazinusies ar viņas pēdējiem ziņoju­miem: lietišķiem un bezkaislīgiem, kuros ne reizi neieskanējās personiskā attieksme vai žēlabas par grūtībām. Viņa bija ezikekzopa - vārda tiešā nozīmē tā-kura-pārveido-lietas jeb viena no nedaudzajām izredzētajām, kuras pārvaldīja jaunu augu un dzivnieku formu kultivēšanas mākslu. Šajā pilsētā tieši uz viņu gulstas atbildība par plānojumu un augšanas norisi. Vaintē būs eistaā, jaunās pilsētas un tās iemītnieču vadone. Vanalpē, savukārt, ir līdz pēdējai lapiņai atbildīga par pašas pilsētas fizisko veidolu.

Vaintē saņēmās, lai pēkšņa spriedze nenodotu šis pirmās tikšanās liktenīgo nozīmi: no tās būs atkarīgas visas viņu turpmākās attiecības. Attiecības, kuras izšķirs Alpisakas likteni, tās nākotni.

- Es esmu Vaintē, - viņa teica, izkāpdama uz doka raupjās koka apmales.

- Sveicu tevi un laipni lūdzu Alpisakā. Kāda fārgaja pamanīja gan araketo, gan šo laivu tuvojamies un ziņoja man. Mana karstākā vēlēšanās bija, lai tā izrāditos tu. Es esmu Vanalpē. Esmu tavā rīcībā, - viņa teica saskaņā ar etiķeti, vienlaikus liekot žestam paust pakļaušanos augstākstāvošās priekšā. Abas rokas izpildīja pilnu kustibu veclaicīgā stilā, nevis aprāva to mūsdienās parastajā saīsinātajā variantā. Pēc tam viņa ieņēma cietu, robustu stāju un gaidīja rīkojumus. Vaintē uzreiz atsila un impulsīvi satvēra viņas roku draudzības žestā.

- Es lasīju tavus ziņojumus. Tu esi smagi strādājusi Alpīsakas labā. Vai fārgaja tev stāstīja vēl ko? Vai viņa runāja par liedagu?

- Nē, tikai par tavu ierašanos. Kas ir ar liedagu?

Vaintē jau vēra muti, lai runātu, bet piepeši aptvēra, ka nemaz nespēj to darit. Kopš tā vienīgā sāpju kliedziena viņa savas jūtas nevainojami turēja grožos. Tiklīdz viņa ierunāsies par virišķu un jaundzimušo apkaušanu, tā dus­mas un izbailes atkal izlauzīsies uz āru. Tas nebūtu piedienīgi, nedz arī stiprinātu viņas atstāto vēsās lietišķības iespaidu, par kuru viņa sabiedrībā allaž tā gādāja.

- Inlēnat! - viņa pavēlēja. - Pastāsti Vanalpē, ko mēs atradām pludmalē!

Vaintē soļoja gar doku visā tā garumā šurpu turpu, prātā sakārtojot darbus,

kas viņai jāpaveic. Kad balsis apklusa, viņa pacēla skatienu un sajuta, ka abas pārējās gaida kādu vārdu no viņas.

- Tagad tu saproti, - viņa teica.

- Neiedomājami. Būtnes, kas to izdarīja, jāatrod un jāiznīcina!

- Vai tu zini, kas tās varētu būt?

- Nē. Bet es zinu, kas to zina. Stalana, kura strādā kopā ar mani.

- Medniece-no-dzimšanas?

- Vārds viņai iedots trāpīgi. Viņa ir vienatnē izstaigājusi visus mežus ap pilsētu. Viņa zina, kas tajos uzglūn. Uz šo ziņu pamata es pielaboju pilsētas plānojumu. Man būtu tev jāparāda visos sīkumos…

- Vēlāk! Lai gan esmu eistaā, mazāk steidzami pasākumi var pagaidīt, kamēr pret šīm slepkavībām kaut kas netiks pasākts. Pilsēta veidojas labi. Vai ir kādas neatliekamas problēmas?

- Nav tādu, ko nevarētu atlikt. Viss notiek, kā jānotiek. Drudzis ir apturēts. Dažas nomira.

- Nomira Dīsta. Vai viņas pietrūks?

Vanalpē apklusa un dziļdomīgi nolaida acis. Kad viņa atkal ierunājās, bija redzams, ka ik vārds ir rūpīgi izsvērts ar visdziļāko atbildības sajūtu.

- Šajā pilsētā nav laba gaisotne, un daudzas runā, ka vainīga Dīsta. Es piekritu. Viņu ir ļoti maz - to, kurām viņas pietrūks.

- ?

- Tuvu stāvošas personas. Tu viņas ļoti drīz atmaskosi.

- Saprotu. Tagad sūti pēc Stalanas un liec viņai ierasties. Un, kamēr gaidām, parādi man pilsētu!

Vanalpē ienira starp augstajām saknēm un pagrūda sānis smagnējo priekškaru, kurš notrīsēdams atbildēja uz viņas pieskārienu. Iekšpusē bija siltāks, un viņas nometa savus apmetņus kaudzē līdzās durvju ailai. Apmetņi gausi izbīdīja taustekļus un čamdīja sienu, līdz sajuta koka asiņu saldo smaržu un iesūcās sulīgajā lūksnē.

Gājējas izslīdēja caur pagaidu būvēm pašā ūdens malā - cauri nojumēm, ko veidoja pār ātri augošiem skeletkokiem pārstieptas puscaurspidigas plēves.

- Ši tehnika ir gluži svaiga, - Vanalpē paskaidroja. - Jau sen nav veidotas jaunas pilsētas. Ši būs pirmā pēc stipri ieilguša pārtraukuma, bet ne diena nav nomesta zemē, un pilsētbūvniecība spērusi milzu soli uz priekšu.

Viņa bija atplaukusi un smaidot pliķēja ar plaukstu gaisīgo plēvi:

- To es pati esmu radījusi. Tā ir pārveidota kukaiņa kūniņa, ļoti liela kūniņa. Ja kāpurus labi baro, tad kūniņas saražo milzum daudz šo lokšņu. Tās nolupina, kamēr mīkstas, un salīmē kopā. Ar laiku plēves sacietē. Tas gan nenozīmē, ka manta iet zudumā. Palūk, tūlit mēs būsim pie pilsētas koka.

Viņa norādīja tālāk uz sienām, kuras veidoja masīvu sakņu samezglojumi, ietverot un apvijot caurspīdīgās plēves.

- Loksnes ir tīri ogļhidrāti. Kad tās noveco, koki uzsūc sadalīšanās produktus un saņem nozīmīgu enerģijas lādiņu.

- Lieliski, - Vaintē nostājās gaismā, kas lija pār grīdu un spārnus izpletušu sildītāju. Viņa raudzījās apkārt neviltotā atzinībā.

- Man vienkārši trūkst vārdu. Esmu dziļi gandarīta. Es lasīju visus tavus ziņojumus, es zināju, ko tu šeit veido, bet redzēt šo neapturamo izaugsmi savām acīm - tas ir gluži kas cits. Tas ir neaprakstāmi, neaprakstāmi, neaprakstāmi, - viņa zīmīgi pievērsa Vanalpē uzmanibu pēdējam atkārtotajam, uzsvērtajam vārdam. - Manā pirmajā ziņojumā uz Entobanu būs teikts tieši tā.

Vanalpē klusējot novērsās, neuzdrīkstēdamās ierunāties. Pilsētbūve bija viņas mūža darbs, un Alpīsaka - šo pūliņu kulminācija. Jaunās eistaā nevaldāmā aizrautība uzlādēja ar nebijušu spēku. Pēc ilgākas pauzes viņa atgu­va valodu un norādīja uz sildītāju.

- Tas ir tāds jaunums, ka tu nebūsi par to dzirdējusi ziņojumos, - viņa noglāstīja sildītāju, kura ilkņi pa brīdim izslīdēja no koka sulīgajiem audiem, neredzīgās acis pavērsās pret viņu un balss vārgi iepīkstējās. - Es to izmēģinājumu ceļā audzēju jau gadiem. Beidzot varu bez šaubīšanās ziņot, ka šie eksperimenti izrādījušies veiksmīgi. Sildītāji dzīvo ilgi un pārtiek tikai no koka sulā izšķīdušajiem cukuriem. Un, kā redzi, ķermeņa temperatūra neapšaubāmi ir augstāka nekā jebkurai citai radībai.

- Varu tikai izteikt atzinību.

Vanalpē lepni lauzās tālāk starp savijušos sakņu veidotajiem priekškariem. Viņa salīka, ienira durvju ailā, pieturēja saknes, līdz iespraucās arī Vaintē, un norādīja uz resno stumbru, kas veidoja dibensienu.

- Lūk, šī ir tā vieta, kur es iedēstīju pilsētas sēklu!

Viņa iesmējās un pastiepa roku ar izplestu plaukstu:

- Tā gulēja te, uz manas delnas. Šķita neticami, ka aizritējušas neskaitāmas dienas, gatavojot mutanto gēnu ķēdes, kuras ieslēgtas šajā kripatiņā. Un neviena nevarēja būt pārliecināta, ka darbs ir sekmējies, pirms tā sāka augt. Es savlaicīgi izvācu no šā laukuma krūmājus un kokus, izskaudu arī kukaiņus, tad pašrocīgi iekopu un laistīju zemi, visbeidzot ar īkšķi iespiedu tajā bedrīti - un guldīju tajā sēklu. Visu nakti gulēju tai līdzās, nevarēju aiziet. Un nākamajā dienā te uzradās sīksīks zaļš asniņš. Nav vārdos izsakāms, kā es jutos. Un tagad - lūk!

Vanalpē, laimē un lepnumā starojot, pliķēja varenā koka biezo krevi. Arī Vaintē pienāca, nostājās blakām, aizskāra stumbru un sajuta to pašu prieku. Viņas koks, viņas pilsēta!

- Te es ari palikšu. Pastāsti visiem, ka šī ir mana vieta!