Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Viņš viļāja akmeņus pa rokām, ļaudams puisēnam tos izpētīt no visām

pusēm. Keriks tos bakstīja un raustīja plecus.

- Akmeņi…

- Tu esi jauns, un neviens tevi nav mācījis. Šo lietu tu nekad neuzzināsi no sievietēm, jo tā ir tīri vīrišķīga zināšana. Lai tu būtu mednieks, tev vajadzīgs šķēps. Šķēpam galā stiprina smaili. Tāpēc tev jāmācās atšķirt akmeņus citu no cita, lai saredzētu, kurā akmenī slēpjas šķēpa smaile vai nazis, lai prastu atvērt akmeni un atrast to, kas tajā patvēries. Laiks sākt nodarbību.

Ogatirs pasniedza Kerikam apaļu, ūdens nobružātu oli.

- Tas ir āmurs. Redzi, cik tas gluds? Palūko svaru! Tas ir akmens, kurš sašķels citus akmeņus. Tas atvērs šo, kuru sauc par sagatavi.

Keriks viļāja oli no rokas rokā un blenza uz to nelokāmā apņēmībā iegaumēt virsmas raupjumu un noapaļoto stūru mirdzumu. Ogatirs pacietīgi sēdēja, līdz zēns bija ticis galā, tad paņēma oli atpakaļ.

- Tajā nav sagūstīta šķēpa smaile, - viņš stāstīja. - Nav ne tas izmērs, ne tie apveidi. Toties šajā ir naži, vismaz viens, vai redzi? Jūti? Tagad es to atbrīvošu.

Ogatirs rāmi nolika sagatavi zemē un iesita ar āmuru. No tās sāniem atlēca asa šķēpele.

- Re nu. Nazis, - viņš konstatēja. - Ass, bet ne tik ass, kā jābūt. Tagad seko uzmanīgi visam, ko es daru!

Viņš izvilka no somas brieža atradzi, piespieda akmens šķembu pie gūžas, rūpīgi pielāgoja ķīļa smaili tās šķautnei un uzsita pa atradža resno galu. Atlēca sīka skambiņa. Tā apstrādājis akmeni visā garumā, līdz asā mala kļuva gluda un skaudra, viņš pasniedza nazi Amahastam, kurš bija pacietīgi vērojis visu norisi. Amahasts pasvaidīja to delnā, atzinīgi pamāja un ar ievingrinātu roku pāršķēla buka vēderu visā garumā.

- Neviens mūsu samadā neprot tā izvilināt no akmeņiem asmeņus kā Ogatirs, - Amahasts teica. - Ļauj, lai viņš tevi pamāca, dēls, jo mednieks bez naža nav mednieks.

Keriks aizrautībā grāba akmeņus un sita tos kopā. Nekas nenotika. Viņš mēģināja vēlreiz, bet bez panākumiem. Tikai kad Ogatirs saņēma viņa rokas un novietoja tās pareizajā stāvoklī, viņam izdevās atskaldīt grubuļainu plēksni. Šā vai tā, pirmais panākums pildīja viņu ar lepnumu un iedvesmoja darboties tālāk ar briežraga ķīli, līdz pirksti sūrstēja.

Lielais Hastila bija īgni vērojis zēna pūliņus. Tagad viņš, žāvādamies un staipīdamies, izlīda no patvēruma, paošņāja gaisu kā Ogatirs pirms brīža un aizslāja augšup pa kāpu. Vētra šķita pierimusi. Retumis vēl uzbrāzās pa noklidušai vējpūtai, bet tūdaļ arī noplaka. Caur mākoņu gubām jau vērās saule. Tikai viļņu putu galvas selgā līdz pat apvārsnim vēl vēstīja par neseno negaisu. Uz sauszemes pusi kāpas nogāze veda lejup zāļainā staignājā.

Ievērojis caur to laužamies tumšus apveidus, Hastila pieliecās un rimti virzījās atpakaļ uz nojumi.

- Te vēl ir stirnas. Tiešām laba vieta medībām.

- Laiva ir pilna, - Amahasts atteica, nošņāpdams kūpinātas gaļas šķēli. - Vēl mazliet, un tā aizies pa burbuli.

- Man kauli smeldz, te augām dienām gulšņājot, - Hastila kurnēja, sažņaug­dams šķēpu. - Ir vēl viena lieta, kas zēnam jāapgūst: kā pielavīties medījumam, lai liktu lietā jauno šķēpa smaili. Nāc, Kerik! Ņem savu šķēpu un seko man! Ja mēs nenodursim buku, tad vismaz piezagsimies tam klāt. Es parādīšu, kā turēties pret vēju un cieši piekļūt vispiesardzīgākajam upurim.

Kerikam šķēps jau bija rokā, bet, pirms sekot lielajam vīram, viņš vēl palūkojās uz tēvu. Amahasts, zelēdams sīksto gaļu, pamāja:

- Hastila tev parādīs daudz jauna. Ej un mācies!

Keriks līksmi iesmējās, aizļepatoja pakaļ medniekam, panāca viņu un rāmi sekoja.

- Tu esi pārāk skaļš, - Hastila aizrādīja. - Visiem meža iemītniekiem ir dzirdīgas ausis: tie saklausīs tevi jau sen, pirms tu parādīsies…

Lielais virs aprāva sakāmo un pacēla roku, liekot apklust arī pavadonim. Tad, pielicis roku pie auss, viņš ieklausījās un norādīja uz bedri kāpās tepat priekšā. Keriks sasprindzināja dzirdi, bet saklausīja tikai attālās jūras šalkas. Tās uz mir­kli pieklusa, un vējš atnesa citu skaņu - slāpētu brikšķi no kāpas otras puses. Hastila pacēla šķēpu un klusēdams virzījās uz priekšu. Keriks sekoja lielajam virām, cik klusu vien spēdams, un sajuta deniņos pats savus sirdspukstus. Brīkšķēšana pieņēmās spēkā.

Nonākuši kāpas pakājē, viņi saoda pūstošas gaļas salkano, šķebīgo smārdu. Te, labu gabalu no apmetnes, viņi bija atstājuši nomedīto stirnu atliekas. Krak- šķēšana pieņēmās skaļumā, un kļuva dzirdama arī neskaitāmu mušu zumē- šana. Hastila ar rokas vēzienu lika Kerikam palikt un nogaidīt, līdz viņš pats uzrāpsies augšup pa nogāzi un palūkosies pār bedres malu. Pēc brīža viņš pakāpās atpakaļ, pavērsa pret Keriku pretīgumā saviebtu seju un klusēdams aicināja zēnu pie sevis. Kad abi nostājās līdzās zem pašas kores, mednieks pacēla šķēpu kaujas gatavībā, un Keriks darīja tāpat. Kas tur ir? Kas tā par būtni, ko viņi vajā? Bailēs un neziņā Keriks pieliecās un šāvās uz priekšu Hastilas pēdās.

Lielais virs skaļi iekliedzās, un trīs radījumi, pēkšņās parādības pārsteigti, .itrāvās no savas derdzīgās nodarbes. Mednieka roka šāvās uz priekšu, nekļū­dīgi raidīdama ieroci mērķi. Tuvākais nogāzās ar šķēpu krūtīs un, skaļi kviek­dams, sāka locīties. Pārējie izbailēs iesvilpās un lēkšoja projām, izstiepuši kak­lus, atšāvuši astes un augstu cilādami garās kājas.

Keriks, stīvs no bailēm, stāvēja ar izslietu šķēpu. Maragi! Mirstošais, kurš vēl plucināja šķēpu ar asajiem nagiem, bija neciešami līdzīgs maragam, kuru viņš sadūra toreiz jūrā. Mute vaļā. Asi zobi. īsts murgu lietuvēns.

Hastila piemirsa puisēnu, neredzēja viņa klajās šausmas. Viņš bija pats sava naida pārņemts. Maragi! Kā viņš tos neieredzēja!

Maitēdājs ar asinīm un puvekļu skrandām uz purna vārgi ņirdza zobus pret pienācējiem. Hastila paspēra maraga galvu sānis, uzkāpa tam uz kakla un atbrīvoja šķēpu. Radījums bija zvīņains, zaļiem plankumiem nosēts, pats blāvi pelēks kā līķis, apmēram cilvēka augumā, un tā galva apmēros nepārsniedza plaukstu. Hastila vēlreiz ietrieca šķēpu būtnes miesā; dzīvnieks notrīsēja un nobeidzās. Mednieks aizgaiņāja mušu mākoni no sejas un rāpās ārā no bedres. Keriks jau bija nolaidis šķēpu un centās savaldīt trīsas. Hastila tās ievēroja un uzlika roku puisēnam uz pleca.

- Nebīsties no viņiem. Ar visu lielo augumu tie ir drebelīgi maitēdāji, pēdīgie mēsli. Nīsti viņus, bet nebaidies! Liec aiz auss, ka tādi viņi ir. Kad Ermanpadars no upes dūņām izveidoja tanu, viņš radija arī briedi un citus dzīvniekus, ko tanum medīt. Viņš palaida tos zālē viņpus kalniem, kur ir tīrs sniegs un dzidrs ūdens. Tad viņš pavērās visapkārt un redzēja, kāds tukšums palicis dienvidos. Bet šajā brīdī viņš jau jutās noguris, turklāt atradās tālu no upes, tāpēc negriezās atpakaļ, bet iegrāba riekšu zaļganās purva ķēpas. No tās viņš uztaisīja maragus, un tie ir zaļi vēl šo baltu dienu. Tie der vienīgi nogalināšanai, lai atgrieztos savā purvā un sapūtu, pārtapdami zaļajā žļurgā, no kuras nākuši.

Runādams Hastila ietrieca šķēpu smiltīs un virpināja, lai noberztu maraga asins pēdas. To paveicis, viņš nomierinājās; arī Kerika izbilis rimās. Marags bija pagalam, citi nozuduši. Drīz viņi atstās šo krastu un atgriezīsies pie samada.