Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

- Tagad es tev parādīšu, kā pielavīties laupījumam, - Hastila teica. - Šie maragi plosīja ēsmu, citādi viņi būtu izdzirdējuši tevi: tu slampāji kā mastodonts.

- Es biju kluss! - Keriks aizstāvējās. - Es protu iet! Reiz, vajājot vāveri, es piezagos tai tik tuvu, ka būtu varējis pasniegt ar šķēpu.

- Vāvere ir visstulbākais dzīvnieks, zobenzobu tiģeris - visatjautīgākais. Stirna nav liela gudriniece, bet dzird labāk par visiem Tagad es stāvēšu šeit smiltīs, un tu tuvojies man gar krastu caur augsto zāli! Pielavies man! Pilnīgi bez trokšņa, jo man ir stirnas ausis.

Keriks veicīgi metās augšup pa nogāzi un ienira mitrajā biezokni, tad nometās knūpus un līda, attālinādamies no nometnes. Te viņš atkal pagriezās pret okeānu, lai mērotu ceļu augšup pie mednieka. Tas bija smags un netīrs darbs, turklāt pilnīgi veltīgs, jo, kad viņš atkal sasniedza kāpas virsotni, Hastila jau gaidīja viņu.

- Skaties taču, kur kāju liec! - mednieks aizrādīja. - Pārvel pēdu, nevis vienkārši brien! Pašķir zāli un necenties tai izlauzties cauri ar spēku! Mēģināsim vēlreiz.

Tepat lejā pavērās liedaga pleķītis, un Hastila nogāja pie ūdens, lai pamērcētu šķēpu un noskalotu pēdējās maraga asiņu pēdas. Keriks atkārtoja augšupceļu, pašā virsotnē smagi atvilkdams elpu.

- Šoreiz tu mani nedzirdēji! - viņš sauca, izaicinoši kratīdams šķēpu pret lielo vīru. Hastila pamāja pretī un pieliecās, balstīdamies uz šķēpa. Kaut kas tumšs iznira no viļņiem viņam aiz muguras. Keriks izbīlī brīdinoši iespiedzās, un Hastila apcirtās, izslējis šķēpu. Atskanēja spalgs krakšķis, kā lūstot resnam zaram. Mednieks izmeta šķēpu, saķēra vidukli un iegāzās ar seju ūdenī. Slapjas ķetnas ievilka viņu dzelmē, un viņš pazuda kaut kur putām klātajās bangās.

Keriks spiegdams traucās atpakaļ uz apmetni; pārējie jau skrēja viņam pretī. Puisēns veda visus atpakaļ uz pludmali, uz baisā notikuma vietu, un, elpai aizraujoties, centās aprakstīt redzēto.

Liedags bija klajš; arī okeānā nekā nemanīja. Amahasts noliecās un izcēla mednieka garo šķēpu no sekluma, tad vēlreiz palūkojās jūrā.

- Vai tu redzēji, pēc kā tas izskatījās?

- Tikai būtnes ķetnas, tā kā rokas… - Keriks izspieda caur klabošajiem zobiem. - Tās iznira no jūras!

- Krāsa?

- Es neredzēju. Slapjas, droši vien zaļas. Vai tās varēja būt zaļas, tēt?

- Tās varēja būt jebkādas, - Amahasts skarbi atcirta. - Maragi te ir dažnedažādi. Turpmāk paliksim kopā, un viens allaž būs nomodā, kamēr pārējie gulēs. Mēs atgriezīsimies pie samada, cik ātri vien spēsim. Šie dienvidu ūdeņi nes vienīgi nāvi.

Alaktenkē alaktēkan olkeset; esetakolesnta< tsuntesnalak tsuntensilak

satasat.

Tam, kas notiek šobrīd un pēcāk, nav nekādas nozīmes, kamēr vien rītdienas

rītdiena ir tā pati vakardienas vakardiena.

Vētra bija pārgājusi, un lietus - mitējies. Svelmainā saule izvilināja no zemes garaiņus. Vaintē stāvēja nokaltuša koka ēnā un vēroja, kā strādnieces rūpīgi stāda dēstus kārtīgās vagās. Vanalpē pašrocīgi tika iezīmējusi līnijas zemē, un citām tikai atlika sekot šai norādei. Šobrīd Vanalpē ar karstumā atkārušos žokli tuvojās Vaintē un nostājās viņai līdzās ēnā.

- Vai dēstus ir bīstami aiztikt ar rokām? - Vaintē painteresējās. Vanalpē, joprojām smagi elsdama, ar žestu pauda noliegumu.

- Tikai kad parādās ērkšķi, un līdz tam vēl astoņdesmit dienu. Daži dzīvnieki pat kādu brīdi atzīs tos par ēdamiem, bet, tiklīdz ērkšķi sāks izdalīt toksīnus, zvēri liks dzinumus mierā. To garša zālēdājiem neiet pie dūšas, un maziem radījumiem inde ir pat nāvējoša.

- Vai šie ērkšķi ir kāds no taviem vēlīnajiem sasniegumiem selekcijā? - Vaintē pavaicāja, iznākdama saulē.

- Jā. Es tos izaudzēju Inegbanā un paņēmu sēklas līdzi. Mēs esam tā pieradušas, ka ērkšķu žogi ap piepilsētas laukiem allaž slejas augstu virs galvas, - tā pieradušas, ka daudzas pat neiedomājas par to sākotni. Neba nu tie stāvēja tik vareni, kad izšķīlās laiks. Reiz tos kāds stādīja, tie izdīga sīciņi, pakāpeniski stiepās un pletās. Mūsdienās jaunus dēstus sprauž starp vecajiem stumbriem, veidojot necaurejamu sienu. Bet jauns žogs ap jaunu pilsētu prasa jaunus risinājumus, - Vanalpē runāja jau atbrivotāk, vairs nekampdama ar muti gaisu. Viņa bija gana atvēsusi, lai atkal izkustētos, daļu auguma atklājot saules stariem.

- Šis jaunais žogs, ko es pati izloloju, nedzivo ilgi, toties ātri aug, un ērkšķi ir indigi. Pirms tas nokaltis, būs jau iestādīts parasts ērkšķu žogs. Un būs jau paspējis paaugties, lai pakāpeniski ieņemtu savu vietu.

- Bet koki? - Vaintē norādīja uz nokaltušiem milzeņiem bez lapām, kas slējās kā ģindeņi pār topošo lauku.

- Tos pakāpeniski drupina: rau - tam lielajam zari jau nokrituši. Stumbrus irdi­na īpaši rijīgi koksngraužu kāpuri. Tiklīdz koksnes krājumi aptrūksies, rīmas iekūņosies. Tad mēs savāksim cietā kutikulā ieslēgušās kūniņas, kuras var uzglabāt, līdz atkal rodas vajadzība pēc to pakalpojumiem.

Vaintē bija pavirzījusies atpakaļ pavēnī un ievēroja, ka vairums strādnieču dara tāpat. Pēcpusdienas saule sildīja tīkami, bet darbus tā neveicināja.

- Kad dēsti būs sastādīti, sūti strādnieces atpakaļ uz pilsētu, - Vaintē izlēma.

Enga strādāja plecu pie pleca ar citām. Vaintē ar acīm notvēra Engas ska­tienu un aicināja grēcinieci šurp.

Enga ar žestiem steigšus pauda pateicību.

- Tu esi atsvabinājusi katordznieces no važām. Mēs esam neizsakāmi patei­cīgas.

- Nav par ko! Uz araketo viņas bija saķēdētas tikai tādēļ, lai nemēģinātu pārņemt kuģa vadību un aizbēgt.

- Nu lūk! Tu nenieka neizproti Dzīvības Meitas. Varmācība nav mūsu metode…

- Prieks dzirdēt, - Vaintē viņu sausi pārtrauca. - Un mana metode nav to pār­baudīt! Tagad, kad araketo ir projām, mūžameža biezoknis palicis vienīgais patvērums, kurp bēgt, un jāšaubās, vai kādu apmierinātu tāds liktenis. Bez tam tavas biedrenes labāk strādā, atbrīvotas no ķēdēm.

- Tomēr mēs joprojām esam cietumnieces.

- Nē, - Vaintē cieti atcirta, - neesat. Alpīsakā jūs esat brīvas pilsones ar tādām pašām tiesībām un pienākumiem kā citas pavalstnieces. Neputro pagājību ar priekšdienām! Inegbanas padome atzina jūs par pavalstnieču vārda necienīgām un atsūtīja uz šejieni. Atsūtīja veidot jaunu dzīvi jaunā pilsētā. Ceru, ka šeit jūs neatkārtosiet turienes kļūdas.

- Vai tie ir draudi, Vaintē? Vai Alpīsakas eistaā uzskata mūs par atšķirīgām no citām šejienes pilsonēm? Vai pret mums izturēsies citādi?

- Tie nav draudi, bet brīdinājums, efenselē. Mācies no savām kļūdām! Savā nodabā ticiet, kam gribat, bet paturiet šo noslēpumu pie sevis. Jums aizliegts pļāpāt par to ar citām. Mēs, pārējās, nevēlamies neko zināt.

- Tu esi tik pārliecināta? - Enga apņēmīgi vaicāja. - Tu esi tik vieda?

- Gana vieda, lai zinātu, ka jūs esat nemiera cēlājas, - Vaintē atcirta, - un pilnīgi pārliecināta, ka būtu tālredzīgāk turēt jūs uzraudzībā. Te jūs vis neduļķosiet ūdeni kā Inegbanā. Es nebūšu tik iecietīga kā turienes padome.

Enga ierunājās, bet viņas ķermenis palika gandrīz nekustīgs, vārdi skanēja bezkaislīgi un nebija aizvainojoši: - Mēs necēlām nemieru, netiecāmies pēc nekārtībām. Mēs tikai ticam…

- Jauki! Kamēr vien jūs pa tumšiem kaktiem vārāties savā sulā un neuzbāžaties citām. Bet es jau nu nesamierināšos ar apvērsumu savā pilsētā!