Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Tagad jau sprakstēja daudz spieķu, un sauso skaņu pārmāca cilvēku sāpju un šausmu kliedzieni.

- Tie bēg! - Vaintē iesaucās, aicinot uzbrucējus sekot. - Ķeriet viņus! Lai neviens neizmūk! - Viņa pirmā bija izkāpusi krastā, pirmā sākusi šaut no hezo- cana un nogalinājusi pirmo astazou. Viņa alka nokaut vēl un vēl.

Tā nebija kauja, tas bija slaktiņš. Jilanē apkāva visu dzīvo radību bez l/sķirības: vīriešus, sievietes, bērnus, dzīvniekus… Bez pretestības. Medniekiem nepietika laika sagrābstīt lokus. Viņi tvēra šķēpus, bet, ja ari mests šķēps būtu varējis ievainot vai nonāvēt, vairums mednieku, uzbrucējiem parādoties, ieročus . i/ņaudza saujās un, dzelkšņu ķerti, krita, nesagaidījuši iespēju likt tos lietā.

Vienigais, kas taniem atlika, izrādījās bēgšana, bet vajātāji no jūras sekoja i iesi pēdās. Izbiedētās sievietes un bērni brāzās garām Karum, un arī mastodonts sabijās: augstu pacēla galvu un taurēja. Keriks ar rokām cieši iegrābās zvēra rupjo matu kušķos, lai nenokristu, noslīdēja zemē pa koka ilksi un metās pēc sava šķēpa. Stipra roka satvēra viņa plecu un apgrieza zēnu otrādi.

- Skrien! - tēvs pavēlēja. - Bēdz uz.kalniem!

Pirmais marags jau parādījās no mastodonta aizmugures un pārlēca pār ilksi. Amahasts strauji apcirtās. Pirms uzbrucējs paspēja brūķēt savu ieroci, samadars caurdūra viņu ar šķēpu un atkal izrāva to.

Vaintē ieraudzīja mirušo fārgaju krītam un ietrīsējās atriebības kārē. Asinim notašķītā šķēpa smaile pavērsās pret viņu, bet Vaintē no cīņas nevairījās. Nelokāmā noteiktībā viņa pacēla hezocanu, izspieda no tā sprakšķu kārtu, un astazous novēlās gar zemi, tā ari viņu nesasniedzis. Vaintē nepamanīja mazāko dzīvnieku un pat nenojauta par tā esamību, līdz viņai caur kāju izskrēja pēkšņas sāpes. Sirdi plosoši iekaukusies, viņa notrieca radījumu gar zemi ar hezocana resgali.

Brūce asiņoja un sāpēja, bet, pēc visa spriežot, nebija bīstama. Vaintē dus­mas norima, un viņa atkal pievērsās visapkārt trakojošajai cīņai.

Kaujai nāca gals. Ja vispār kāds astazous arī bija paglābies, tad neko daudz vis tādu nebija. Tie gulēja, sakrituši kaudzēs krustu šķērsu starp groziem. Ļengani ķermeņi karājās pār ilksīm un ādu ķīpām. Uzbrucējas no jūras šobrīd satikās ar citām, kas bija devušās augšup pa upi, lai uzkluptu no aizmugures. Aplenkšanas manevru viņas pielietoja bērnībā, kad medīja jūrā. Tas izrādījās sekmīgs arī uz sauszemes.

- Nekavējoties izbeigt apkaušanu! - Vaintē uzsauca tuvākajai. - Pasaki citām ari! Tagad beidzam. Gribu dažus gūstekņus. Gribu labāk iepazīt šos kažokzvērus.

Dzīvnieki, kuri lieto asus akmens gabalus. Tas nu šobrīd atklājās pilnīgi neapšaubāmi. Tiem bija primitīva sabiedrības uzbūve, rupji akmens izstrādājumi un pat piejaucēti lielāki dzīvnieki, kuri tagad panikā bēga un tika nogalināti. Viss norādīja, ka, ja reiz ir viena tik liela grupa, kāpēc gan gluži dabiski nevarētu būt arī citas? Ja tas tā, tad viņai jāuzzina par šiem radījumiem cik iespējams vairāk.

Zemē nogāztais mazais īpatnis sakustējās un iepīkstējās pie viņas kājām. Vaintē pasauca tepat netālu stāvošo Stalanu.

- Medniec! Sasien šo dzīvnieku, lai neaizmūk! Iemet to laivā!

Vaintē vairs nelikās ne zinis par zvērēnu. Jāsavācas atceļam. Makā, kas vei­doja daļu Vaintē siksnotā ekipējuma, bija vēl pulka dzelkšņu. Jāsavāc atpakaļ arī kaujā izlietotie. Labi barotais hezocans vēl spēja kādu laiku šaut. Viņa bakstīja to ar pirkstu, līdz uzlādēšanas caurums pavērās, un rūpīgi iespieda tur iekšā dzelkšņus.

Parādījās pirmās zvaigznes, un pēdējā sarkanā blāzma jau izplēnēja aiz kalniem. Vaintē sajuta, ka jāpaņem apmetnis no laivas. Viņa pamāja kādai fārga- jai, lai atnes vienu, un vīstījās tā siltajos skāvienos, līdz pie viņas atveda gūstekņus.

- Tas ir viss? - viņa vaicāja.

- Mūsu kaujinieces bija grūti savaldīt, - Stalana paskaidroja. - Ja reiz esi sākusi slaktēt šos radījumus, nav tik viegli rimties.

- Nav vis. Pati esmu izbaudījusi. Vai pieaugušie visi apkauti?

- Visi. Šo mazo dzīvnieku es uzgāju paslēpušos un izvilku dienasgaismā, - viņa turēja būtni aiz garajiem matiem un grūstīja uz priekšu atpakaļ, liekot tai vaimanāt sāpēs. - Šis ir ļoti jauns īpatnis, ko es izraku citas būtnes ķermeņa pārsegos, - viņa pastiepa zīdaini, dažus mēnešus vecu brēkuli, kuru bija iztinusi no ciešā autiņu vīstokļa viņa mātes nedzīvajās rokās.

Vaintē lūkojās uz sīko, kailo veidojumu un riebumā atrāvās, kad Stalana pa­sniedza to viņai. Medniece bija radusi aizskart un cilāt derdzīgus radījumus; doma, ka viņai tas būtu jādara pašai, šķebināja Vaintē. Bet viņa ir Vaintē, eistaā, un viņai jāvar darīt visu, ko iespēj kaut viena cita pilsētniece. Viņa lēni pa­sniedzās un satvēra drebelīgo mazuli abās rokās. Tas izrādījās silts, siltāks par apmetni, gandrīz karsts. Sajūtot tīkamo siltumu, riebums uz mirkli rimās. Viņa guvumu grozīja un pētīja no visām pusēm. Radījums atpleta sarkanu, bez­zobainu muti un iebrēcās. Karsta izkārnījumu strūkla nošļāca Vaintē roku. Siltuma radīto mirkļa patiku pārmāca pretīguma vilnis. Tas nu bija par daudz! Viņa no visa spēka trieca mazuli pret tuvāko laukakmeni. Tas apklusa, un Vaintē steidzīgi devās pie ūdens noberzt no sevis nešķīstību, uzsaukdama pār plecu Stalanai:

- Būs gana! Pārliecinieties, ka neviens nav palicis dzīvs, un atgriezieties pie laivām!

- Tieši tā, Augstība. Visi beigti. Miers ar viņiem.

«Vai tiešām?» Vaintē domāja, iegremdēdama rokas ūdenī. «Vai ar to ir cauri?» Vajadzēja taču izjust uzvarētājas pacilātību, bet viņa apjauta, ka slīgst dziļā depresijā.

«Beigas… Bet varbūt tikai sākums?»

Enga piegāja pie sienas un atspiedās pret to, sajuzdama sildītāja karstumu. Saule gan bija jau uzlēkusi, bet pilsēta vēl glabāja nakts dzestrumu. Visās malās Alpīsakas daudzveidīgie dzīvnieki un augi modās dienas rosībai, bet tas bija tik dabiski, ka nesaistīja viņas uzmanību. Grīdas pinums zem kājām klājās pār biezu kritušo lapu slāni. Lapās čabinājās lielas vaboles un citi kukaiņi, kas satīrīja drazu. Bija pat dzirdami steidzīgi peles pārskrējieni. Līdz ar austošo dienu viņai visapkārt uzmutuļoja dzīvība. Augstu virs galvas pār lielā koka lapām jau lija saules stari un krita uz visdažādākajiem augiem, kas veidoja šo dzīvo pilsētu. No lapu porām sāka celties garaiņi, atbrīvodami vietu veldzei, kas lēnām sūcās augšup pa koku, vīnstīgu un staipekņu vadaudiem, - ūdenim, ko miljoni sakņu spurgaliņu ievilka no zemes šajā dzīvajā sistēmā. Iesāņus no Engas viņas nomestā apmetņa snuķis nemanāmi raustījās, sūkdams koka sulas.

Engai tas viss šķita dabiski kā gaiss, ko viņa elpoja, kā sakrustoto un sav­starpēji papildinošos dzīvības formu bagātība, kas apņēma viņu no visām pusēm. Retumis viņa prātoja par to, par tā morālajiem aspektiem. Bet ne šodien, ne pēc tā, ko bija dzirdējusi. Dižošanās ar citas sugas iznīcināšanu! Kā viņa alka izrunāties ar šīm nevainīgajām plātīzerēm, izskaidrot viņām dzīves jēgu. likt viņām saprast, cik drausmīgs ir pastrādātais noziegums. Dzīvība ir nāves pretsvars, tāpat kā jūra ir debess pretsvars. Ja kāda atņem citam dzīvību, viņa nonāvē pati sevi.

Kāda fārgaja neziņā, kā vērsties pie Engas, paraustīja viņas savažotās rokas. Jaunuli mulsināja Engas sabiedriskais stāvoklis: viņa nesaprata, kā svešo jilanē uzrunāt. Enga bija augstu stāvoša persona, bet viņas plaukstas skāva važas kā pašām zemākajām. Neatradusi vārdus, fārgaja varēja pievērst Engas uzmanību tikai ar pieskārienu.