Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

- Eistaā vēlas, lai tu tūlīt nāc!

Kad Enga ienāca, Vaintē sēdēja varaskrēslā. Sēdekli veidoja pilsētas koka dzīvā miza. Uz galda viņai iepretim atradās atmiņas būtnes, un viena no tām savu taustekli virs neredzīgajām acīm bija iespiedusi jūgankšaā, atmiņas atskaņotāja, ādas krokā. Jūgankšaā klusi runāja, un vienlaikus tās organisko molekulu lēcā mirgoja kustīgs, melnbalts jilanē attēls. Jilanē bija ierunājusi ziņojumu atmiņas būtnē. Kad Enga ienāca, Vaintē apklusināja jūgankšaā un pacēla šķēpa uzgali, kas stāvēja tam blakus.

- Nāc, - viņa sacīja, un Enga nāca tuvāk. Vaintē sažņaudza akmens šķēpeli rokā un pacēla virs galvas. Enga nenotrīsēja un neatrāvās atpakaļ.

- Tevi nav baiļu, - Eistaā teica, - kaut arī tu redzi, cik ass ir šis akmens: ne sliktāks par mūsu griežamstiegrām.

Viņa novilka šķautni pār Engas valgiem, un rokas kļuva brīvas. Enga viegli paberzēja važu samocīto roku ādu.

- Vai tu dod brīvību mums visām?

- Negribi uzreiz par daudz! Tikai tev - jo man radusies nepieciešamība pēc lavām zināšanām.

- Es nepalīdzēšu tev slepkavot!

- Nav arī vajadzīgs. Slaktiņš ir cauri. - «Pagaidām,» Vaintē nodomāja, bet paturēja to pie sevis. Ja viņa runās, ik vārds atklās viņas domas pilnībā. Viņa nebija spējīga melot. Vēl vairāk - pats melu jēdziens viņai bija pilnīgi svešs. Vienīgais veids, kā jilanē turēja savas domas slepenībā, bija klusēšana. Vaintē jo ipaši labi pārvaldīja šo diskrēcijas formu. Tagad viņa lika to lietā, jO nevarēja iztikt bez Engas palīdzības.

- Mums pienācis laiks mācīties. Vai tu kādu bridi nepētīji valodas pielietojuma jautājumus?

- Tu labi zini, ka es to darīju. Kopā ar Jilespeju. Es biju viņas pirmā audzēkne.

- Biji gan. Pirmā un labākā. Pirms trupe sairdināja tavas smadzenes. Tu nodarbojies ar visvisādām blēņām, novērodama, kā bērni sazinās savā starpā, un reizēm mērkaķodamās tiem pakaļ, lai pievērstu viņu uzmanību. Es zinu, ka lu pat slepus noklausījies vīrišķu tērgas. Tas mani mulsina. Kāda jēga, galu galā, no šiem trulajiem radījumiem! Ko gan kāds varētu no viņiem mācīties?

- Viņiem ir īpaša sazināšanās sistēma, ko viņi lieto, kad mūsu nav klāt. Citādāks izteiksmes veids…

- Ne par to es runāju! Man nav skaidrs, kāpēc tādas lietas būtu jāpēta. Kāda lam nozīme, kā citi sarunājas?

- Liela. Mēs esam valoda, valoda ir mēs. Ja mums tās nav, mēs esam mēmas. Tādas pašas kā dzīvnieki. Tieši šādi novērojumi un pārdomas atklāja man dižo Jūganinepsu un viņas mācību.

- Būtu jau nu labāk turējusies tālāk no tā un turpinājusi savas valodas studi- jas. Un nemaisījusies tajā jezgā. Mums, kas vēlējušās kļūt par jilanē, jāiemācās runāt, kamēr augam. Tā nu tas ir, un citādi ne tu būtu tu, ne es būtu es. Bet vai var jaunu rādījumu iemācīt runāt? Šī doma gan izklausās ļoti stulba un atbai­doša. Bet vai to var izdarīt?

- Var, - Enga noteica. - Pati esmu to darījusi. Viegli nav, vairums jaunuļu nevēlas tevi uzklausīt, tomēr izdarit to var. Es izmantoju apmācības metodes, ko lieto laivu dresētājas.

- Bet laivas ir bezmaz tikpat stulbas kā apmetņi. Viss, ko tās mūžā spēj apgūt, ir pāris komandu.

- Metodika jau tā pati.

- Jauki, - Vaintē caururbjoši palūkojās caur acs kaktiņu un rūpigi izsvēra sakāmo. - Tātad tu varētu iemācīt dzīvnieku saprast un runāt?

- Nē, runāt ne. Saprast gan. Dažas vienkāršas komandas, ja tam ir gana smadzeņu. Runāšanai vajag balss aparātu un smadzeņu rajonus, kādu dzīvniekiem nav.

- Bet es esmu dzirdējusi kustoņus runājam.

- Nevis runājam, bet atkārtojam iegaumētas skaņu secības. To spēj putni.

- Nē, es domāju runāšanu. Savstarpēju sazināšanos.

- Izslēgts!

- Es runāju par kažokzvēriem. Smirdīgajiem astazoiem.

Enga sāka aptvert Vaintē nodomu un izrādīja sapratni.

- Protams. Ja šiem radījumiem ir zināms inteliģences līmenis - un fakts, ka tie lieto rupjus roku darinājumus, liecina par to tad kāpēc gan viņi nevarētu sarunāties. Kāda negaidīta ideja! Vai tu esi dzirdējusi viņus sarunājamies?

- Esmu. Un tev arī nebūs liegts, ja vien vēlēsies. Mums ir lidzi divi gabali. - Viņa pamāja garāmejošai fārgajai: - Uzmeklē mednieci Stalanu! Nekavējoties atved viņu pie manis!

- Kā dzīvnieki jūtas? - Stalanai parādoties, Vaintē vaicāja.

- Esmu viņus nomazgājusi, apskatījusi brūces. Skrambas, ne vairāk. Nodzinu ari mēsliem pieķepušās pinkas no viņu galvām. Lielākā ir mātīte, mazākais - tēviņš. Viņi dzer ūdeni, bet līdz šim neko no piedāvātā nav ēduši. Un uzmanies, ja gribi tiem tuvoties!

- Ne prātā nenāk to darīt, - Vaintē atvairījās, pretīgumā notrīsēdama. - Lūk, Enga ies viņiem klāt.

Stalana pagriezās pret viņu.

- Tev visu laiku jāturas ar seju pret viņiem. Nekad neuzgriez muguru mežonīgam dzīvniekam. Mazākais kož, turklāt viņiem ir nagi, tāpēc es šos drošības pēc sasēju.

- Es darīšu, kā tu saki.

- Un vēl, - Stalana piebilda, izvilkdama no sava ekipējuma mazu maišeli un atvērdama to. - Mazgājot zvērus, es atradu šo karājamies ap tēviņa kaklu. - Viņa nolika uz galda līdzās Vaintē sīku priekšmetu.

Tas bija kaut kāds metāla asmenis: vienā galā - caurumiņš, bet virsmā vīdēja ieskrāpēts vienkāršs raksts. Vaintē pētoši pabakstīja to ar īkšķi.

- Rūpīgi notīrīts, - Stalana teica. Vaintē pacēla priekšmetu un piekasīgi aplūkoja.

- Raksts šķiet nepazīstams, tāpat kā pats metāls, - viņa īgni piezīmēja. - Kur dzīvnieki varējuši to atrast? Kas to veidojis? Un metāls… Kur viņi rāvuši metālu? Tikai nestāstiet man, ka viņi pārvalda metālu audzēšanas zinātni!

Vaintē raudzīja vilkt ar šķautni pa ādu.

- Par asu nenosauksi. Ko gan tas varētu nozīmēt?

Uz šiem satraucošajiem jautājumiem nebija atbildes. Viņa pasniedza metāla gabalu Engai.

- Vēl viena mīkla, ko tev risināt, kad iemācīsies sarunāties ar šiem dzīvniekiem.

- Kad es varēšu viņus redzēt? - Enga vaicāja.

- Tūlīt, - Vaintē attrauca un pamāja Stalanai. - Ved mūs pie viņiem!

Stalana rādīja ceļu caur pilsētas gaiteņiem līdz augstai, tumšai ejai. Ar zīmēm

aicinājusi nepārtraukt klusumu, viņa atgrūda sienā izveidoto lūku. Vaintē un Enga caur atveri ielūkojās telpā. Viņas redzēja, ka to noslēdz vienas pašas smagas durvis. Citu atveru nebija, un vienīgo gaismiņu sniedza cieta, caurspīdīga loksne augstu virs gūstekņu galvām, caur kuru lauzās vārgi stari.

Uz grīdas gulēja divi sīki, pretīgi radījumi, mazi līdzinieki līķim, kuru Engai nācās aplūkot ambesedā. Viņu pauri bija pliki un, matus skujot, saskrāpēti. Pēc kažoka nodzīšanas un sasmirdušo ādas skrandu notīšanas no viņu augumiem bija atklājies, ka dzīvniekus pilnībā klāj derdzīga, vienkrāsaina, taukaina āda. Lielākā būtne, mātīte, gulēja garšļaukus un īdēja. Tēviņš tupēja līdzās mātītei un izgrūda daudzveidīgas rukšķošas skaņas. Tā tas turpinājās ilgāku laiku, līdz gaudošana mitējās. Tad mātīte veidoja jau citādas skaņas. Vaintē norādīja, lai Stalana aizver lūku un ved viņas projām.

- Tā varēja būt sava veida sarunāšanās, - Enga sprieda, pret savu gribu iein­teresējusies. - Bet trokšņodami viņi ļoti maz kustas, un tas šķiet visai dīvaini. Būs jāiedziļinās. Jau pati ideja ir pilnīgi nebijusi: cita valoda, astazou valoda, radījumi nelidzinās nekam, ko mēs jelkad esam pētījušas. Satraucoša un izaici­noša doma.