Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Kā allaž, saduroties ar Engas savādo uzskatu dzelžaino nesatricināmību, Vaintē sāka zaudēt savaldību. Ieraudzījusi kādu fārgaju traucamies šurp ar ziņu, viņa atvieglojumā uzelpoja. Lai arī jaunules valoda vēl skanēja neveikli, atmiņa tai nekliboja.

- Pilsēta… Viena nāk… Stalana, vārdā. Svarīgas lietas teikt… Jābūt klāt…

Vaintē deva zīmi, ka fārgaja ir brīva, rupji uzgrieza Engai muguru un devās uz

pilsētu.

Stalana jau gaidīja viņu ierodamies, un katra mednieces ķermeņa kustība nepārprotami pauda triumfu.

- Vai paveici, ko tev uzticēju? - Vaintē jautāja.

- Ir darīts, eistaā. Es sekoju slepkavīgajiem dzīvniekiem, lidz uzgāju viņus. Tad es pašrocīgi izšāvu uz vienu, un tas bija gatavs. Esmu pārveduši viņa rumpi. Guļ tepat netālu. Atstāju bezvērtīgo Hekzeju to pieskatit. Savādas lietas saistās ar šo astazou, un tas mani visai satrauc.

- Savādas? Kas par lietām? Kamdēļ nestāsti?

- Man jāparāda tev, lai viss būtu skaidrs.

Stalana klusējot mēroja ceļu uz upei pieguļošo pilsētas daļu. Tur gaidija Hekzeja, izciezdama kaujas uzdevumu pie blīvi savīstītā saiņa. Viņas āda bija notašķīta un saskrāpēta. Tiklidz nācējas parādījās redzeslokā, Hekzeja sacēla lielu brēku. Neļāvusi izteikt līdz galam pirmos protestus, Stalana ar sitienu pa galvu notrieca kurnētāju zemē.

- Bezvērtīga - tas vēl maigi teikts, - viņa šņāca. - Slinka, medībās trokšņaina, pēdīgā zaķpastala. Visu laiku kavēja mūs un teju teju būtu novedusi abas kapā. Nevēlos vairs redzēt šo mūdzi!

- Nedz ari pilsētai tāda vajadzīga! - Vaintē ar spriedumu nekavējās. - Projām! Prom no pilsētas! Atgriezies pie ambeniniem!

Hekzeja ņēmās iebilst, bet Stalana mežonīgi iespēra viņai pa muti. Izraiditā metās bēgt. Viņas agonijas kaucieni atbalsojās no gaisa saknēm un lapām virs viņu galvām.

Vaintē acumirklī izmeta nenozīmīgo būtni no galvas un norādīja uz saini.

- Vai tur ir slepkavīgais dzīvnieks?

- Tas pats.

Stalana pavilka pārsegu, un Hastilas līķis izvēlās uz mitrās zemes. Šausmīgais un reizē aizraujošais skats laupīja Vaintē valodu. Apvaldījusi pretīgumu, viņa gausi paspēra soli un pabikstīja līķi ar kāju.

- Radījumi bija četri, - Stalana skaidroja, - un šis - vislielākais. Es uzmeklēju viņus un sekoju. Viņi nevis gāja pa krastu, bet atradās okeānā. Turklāt viņiem nebija laivas. Viņi sēdēja uz ūdenī peldoša koka un grūda to uz priekšu ar sprun­guļiem. Es novēroju viņus nogalinām citus kažokzvērus - tieši tāpat, kā tas, bez šaubām, darīts ar vaisliniekiem un sardzēm liedagā. Viņi neizmanto zobus vai nagus, vai ragus, jo ragu, kā redzi, tiem nav, kamēr zobi un nagi ir mazi un truli. Viņi šīs nepilnības aizstāj ar tādu lietu, kas līdzinās asam zobam, kurš no­stiprināts gara koka galā.

- Viņi taisa visādus jokus, šie kažokzvēri. Viņiem ir smadzenes!

- Visiem radījumiem ir smadzenes, pat šim te primitīvajam hezocanam, - Stalana pabungāja ieroci, kas karājās viņai kaklā, - bet hezocans pats par sevi nav bīstams, ja vien ar to pareizi apietas. Šie radījumi tādi ir. Varbūt aplūkosim viņu uzmanīgāk. Viņiem ir pulka vilnas, kā redzi, te, ķermeņa augšdaļā ap galvu. Bet šīs te pinkas, te zemāk, nepieder pašam dzīvniekam: tās ir aptītas viņam apkārt. Viņš nēsā somu, un šajā somā es atradu, lūk, ko. Izskatās pēc apstrādāta akmens ar asu malu. Un rau, šis aptītais kažoks nāk nost, un būtnei ir pašai sava vilna apakšā.

- Tas ir tēviņš! - Vaintē uzsprāga. - Kažokzvēru vaislinieks ar trulām, dzīvnieciskām smadzenēm uzdrīkstēsies apdraudēt mūs, jilanē! Vai to tu man gribi iestāstīt? Ka šajos izdzimteņos slēpjas briesmas?

- Tā ir mana pārliecība, Vaintē. Bet tu esi eistaā, un tu lem par visām lietām. Es tikai pastāstīju, ko redzēju, un parādīju, ko esmu atnesusi.

Vaintē žņaudzīja īkšķos skaudro akmens smaili un ilgu laiku stingi blenza uz līķi.

- Es pieļauju iespēju, ka pat astazous var izaugt līdz elementāram saprāta līmenim un kaut ko apgūt. Mūsu laivas saprot nedaudz komandu. Visiem dzīvniekiem ir kaut kādas smadzenes. Entīsenati var apmācīt meklēt jūrā barību. Šajā mežonīgajā pasaules daļā tik tālu no mūsu šūpuļa - kura gan var droši zināt, kas te risinājies, kopš izšķīlies laiks. Tagad mēs esam sākušas to izprast. Šeit nav jilanē, kas visu vadītu un uzraudzītu. Tāpēc nav izslēgts - un grūti to noliegt, ja pierādījums guļ acu priekšā -, ka derdzīgu astazou suga sasniegusi nosacītu perversa saprāta līmeni. Līmeni, kas ļauj viņiem sameklēt akmens gabalus un iemācīties nogalināt ar tiem. Labi, lai būtu! Bet viņiem bija jāpaliek savos mūžamežos, kur viņi varētu cits citu apkaut un aprīt. Kļūdas pēc viņi at- dzinušies tik tālu. Šim lidzīgi draņķi - draņķu tēviņi! - noslaktējuši mūsu vaisli­niekus! Tad nu saproti pati, kas mums atliek. Viņi jāuzmeklē un jāapsit. Visi. Citas izvēles nav, ja mūsu pilsēta šajā krastā taisās pastāvēt. Vai tas ir mūsu spēkos?

- Tas vienkārši ir jādara. Bet jāsavāc pulka ļaužu. Jāņem līdzi visas, kuru prombūtni pilsēta var uz brīdi pieciest. Un visas - bruņotas ar hezocaniem.

- Tu teici, ka radījumi bijuši tikai četri. Un tikai trīs vēl palikuši dzīvi… -, bet pēkšņa apjausma atvēsināja Vaintē, kā bija atvēsinājusi Stalanu, kad viņa uzgāja mazo grupiņu ceļā uz ziemeļiem. - Vai var būt vēl citi? Viņu ir vairāk?

- Jābūt. Šī saujiņa, nezināma spēka dzīta, noteikti devusies projām no gal­venā bara. Tagad tie atgriežas. Esmu pārliecināta. Lieliem mūsu spēkiem jāuzmeklē viņi visi.

- Un jāapkauj. Visi līdz pēdējam. Es izrīkošu, lai varam nekavējoties doties ceļā.

- Tas gan nebūtu prātīgi, jo saule jau lielā gabalā, un mūsu būs ļoti daudz. Ja izejam rītausmā un ņemam tikai labāk barotās, ātrākās laivas, tad noķersim viņus bez pūlēm, jo tie kustas lēni. Sekosim un atradīsim pārējos.

- Un šķērdīsim viņus, kā viņi šķērda mūsu vīrišķus! Plāns ir labs. Nogādā šo radījumu uz ambesedu un izklāj, lai visas redz. Mums vajadzēs pārtikas un saldūdens krājumus vismaz dažām dienām, lai varētu virzīties bez apstājas.

Uz visām pilsētas pusēm izklida fārgajas ar vēsti, ka pilsonēm jāpulcējas ambesedā. Drīz vien tas bija stāvgrūdām pilns. Jilanē masa vārījās dusmīgā čalā, aplūkojot līķi un murdot cīņā par labākajām vietām. Vaintē izgāja ambesedā. Viņas skatienu uztvēra Aikimenda un ar mājienu aicināja pievērsties viņai.

- Lūdzu, pāris vārdu, eistaā!

- Vai kādi sarežģījumi darbā? - Vaintē iesaucās pēkšņās bailēs. Aikimenda, viņas efenselē, taču norīkota vitāli svarīgā postenī - sargāt un aprūpēt vaislin­iekus.

- Viss kārtībā. Bet vīrišķi padzirdējuši par astazous līķi un vēlas to redzēt. Vai atļaut viņiem?

- Protams. Nav jau bērni. Lai padomā par saviem pienākumiem! Bet tikai tad, kad ambeseds atbrīvosies. Mums nevajag nekādu histērijas scēnu.

Aikimenda nebija vienīgā, kas tiecās piesaistīt Vaintē uzmanību. Viņai ceļā nostājās Enga un arī pēc pavēles nepakāpās sānis.

- Esmu dzirdējusi, ko tu plāno darīt. Sekot kažokzvēriem un nonāvēt tos.

- Pareizi esi dzirdējusi. Un šobrīd es dodos publiski paziņot par to.

- Pirms tu sāc, man tev kaut kas jāatklāj. Es nevaru tevi atbalstīt. Neviena Dzīvības Meita to nevar. Tas ir pretrunā ar mūsu ticību. Mēs nevaram piedalīties apslaktēšanā. Mājlopi ir, kas nu viņi ir, jo tiem nav nāvesziņas. Tāpēc nav iespējams tos iznīcināt. Mēs tikai nonāvējam, kad vajag ēst. Jebkāda cita nonāvēšana ir liegta. Tā nu tu saproti, ka mēs nevaram…