Harijs Harisons: RIETUMOS NO ĒDENES

- Tā ir tava vieta. Visapkārt sastādīs sienas, kas norobežos eistaā varas- krēslu. Tagad es iešu sagaidīt Stalanu un vedīšu viņu šurp.

Viņa nozuda. Vaintē klusēdama sēdēja, lidz pamanīja kādu garāmklīstošu fārgaju un nosūtīja to pēc gaļas. Fārgaja neatgriezās viena.

- Mani sauc Hekzeja, - atnācēja stādījās priekšā pēc etiķetes. - Ziņa par tavu ierašanos izplatās vēja ātrumā, dižā Vaintē, un es steidzos sveikt tevi tavā pilsētā.

- Kas ir tavs darbs šajā pilsētā, Hekzej? - Vaintē vaicāja tikpat rutinēti.

- Es cenšos, cik varu, palīdzu citām, kalpoju pilsētai…

- Tu biji tuva draudzene jau mirušajai eistaā Dīstai.

Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un bulta trāpija mērķī.

- Nezinu, kas tev stāstīts. Dažas ļaudis ir skaudīgas, izplata tenkas…

Viņas vārdi aprāvās; nāca Vanalpē kopā ar vēl kādu, kurai plecā kūļājās

soma un pie tās karājās hezocans. Vaintē uzmeta ierocim acis un novērsās, neko neteikusi, lai gan likums aizliedza še parādīties tādā ekipējumā.

- Stalana, par kuru jau stāstīju, - Vanalpē ziņoja. Hekzejai viņas skatiens pārslīdēja pāri kā tukšai vietai. Stalana sveicināja pēc etiķetes, tad pakāpās soli atpakaļ uz durvīm.

- Es pieļāvu kļūdu, - viņa čērkstoši teica, un Vaintē pirmo reizi ievēroja garu rētu, kas savilka viņas kaklu. - Neviļus esmu paņēmusi ieroci. Tikai tagad, kad pamanīju tavu skatienu kavējamies pie tā. sapratu, ka man tas bija jāatstāj.

- Paga! - Vaintē pārtrauca. - Vai tu vienmēr to nēsā līdzi?

- Vienmēr. Es mežā uzturos vairāk nekā pilsētā. Pilsēta ir jauna, un tai uzglūn daudz briesmu.

- Tad turpini to nēsāt, Stalan, ja nepieciešams. Vai Vanalpē jau izstāstīja par liedagu?

Stalana drūmā klusumā apstiprinoši pamāja.

- Vai tu zini, kas varēja būt tas radijums?

- Jā un nē.

Vaintē ignorēja Hekzejas neticīgo, nicīgo žestu.

Izskaidro man! - viņa teica.

- Še, jaunajā pasaulē, ir muklāji un biezokņi, tumši meži un kalni. Uz rietu­miem plešas liels ezers, un aiz tā atkal okeāns. Uz ziemeļiem - nebeidzams mežs. Un zvēri. Daži ļoti līdzīgi tiem, kurus mēs pazinām Entobanā. Daži - stipri citādi. Uz ziemeļiem atšķirīgo kļūst vairāk. Turēs sastapu aizvien vairāk astazou. Dažus nogalināju. Tie var būt bīstami. Daudzas fārgajas, ko ņēmu līdzi, guva ie­vainojumus, un dažas pat nomira.

- Tie ir bistami!

Hekzeja skaļi iesmējās.

- Pele zem gridas ir bistama? Mums jāsauc palīgā elinous!

Stalana lēni pagriezās pret Hekzeju:

- Tu allaž smej, kad es runāju par lietām, no kurām tu nekā nesajēdz. Ir laiks pārtraukt šo zvaigāšanu! - Viņas balsi jautās saltums, kas nepieļāva iebildes. Citas mēmā klusumā vēroja, kā viņa iziet caur arku, lai pēc brīža atgrieztos ar lielu, savīkstītu saini.

- Šajā zemē astazoi, dzīvnieki kažokā, ir arī lielāki par peli zem grīdas, ko tu tā apsmēji. Un tāpēc vien, ka tā ir vienīgais astazous, ko mēs pazinām, pirms ieradāmies šaipusē, mēs arvien vēl uzskatām, ka astazoum noteikti jābūt sīkam dienaszaglim. Pienācis laiks atbrīvoties no tādām iedomām. Te viss ir citādi. Lūk, par piemēru - šis bezvārda radījums.

Viņa atrāva saini vaļā un izklāja to pa grīdu. Tā izrādījās dzīvnieka āda, ar kažoku pārklāta āda, kas stiepās no sienas līdz sienai. Iestājās kapa klusums. Stalana pacēla vienu ķetnu un pavērsa to ar pēdu uz augšu. Tur rēgojās nagi, katrs viņas rokas garumā.

- Es atbildēju «jā un nē» uz tavu jautājumu, eistaā, un lūk, kāpēc. Raugi, te ir pieci nagi. Daudziem lielākajiem un bīstamākajiem kažokzvēriem ir pieci pirksti. Esmu pārliecināta, ka slepkavas pludmalē bijuši kādi līdz šim nezināmi astazoi.

- Jādomā, tev taisnība, - Vaintē noteica, pasperot biezās ādas stūri sānis un cenšoties nenodrebināties no mīkstā, derdzīgā pieskāriena. - Vai tev šķiet, ka spēsi uzmeklēt šos zvērus?

• - Es sekošu viņiem. Uz ziemeļiem. Vienīgi turp viņi varēja doties.

- Atrodi viņus! Atri! Un ziņo man! Tad mēs viņus iznīcināsim. Vai tu dodies projām rītausmā?

- Ar tavu atļauju, es došos ceļā tūlīt.

Pār Vaintē seju pārslīdēja vieglas neticības ēna, kas bija jāuztver kā jautājums un ko vēl nevarēja uzskatīt par apvainojumu.

- Drīz būs tumšs. Vai tu vari ceļot naktī? - viņa vaicāja. - Vai tas iespējams?

- Es varu to darīt tikai pilsētas tuvumā, kur krasta līnija izlokās puslīdz regulāri. Man ir lieli apmetņi un laiva, kas redz naktī. Es turēšos netālu no piekrastes, un pret rītausmu mēs jau būsim krietni gabalā.

- Tu patiesi esi diža medniece. Bet es neparko negribu laist tevi vienu, negribu ļaut tev uzņemties visas briesmas uz sevi. Tev vajag palīga. Lūk, Hekzeja stāstīja, ka viņa palīdzot citiem. Viņa dosies kopā ar tevi, plecu pie pleca.

- Tas būs trauksmains ceļojums, eistaā, - Stalana attrauca monotonā, bezkaislīgā balsī.

- Esmu pārliecināta, ka pieredze viņai nāks par labu, - Vaintē, jau aizgriežoties, piebilda un izlikās nemanām Hekzejas izmisumu un drudžainos žestus, ar kuriem viņa lūdza vārdu.

- Lai jums veicas grūtajā ceļā!

Naudinza istak ar owot at kvvalaro, at etcharro - ach i marinanni terpar. Mednieka taka allaž ir grūtākā un garākā, bet tā noved zvaigznēs.

Pie paša apvāršņa uzplaiksnīja zibens, uz mirkli apmirdzēdams tumšo mākoņu grēdas. Pēc krietna brīža tam sekoja attāla, dobja duna. Vētra atkāpās tālāk jūrā, aiznesdama lietus šaltis un brāzmaino vēju sev līdzi, tomēr augstie viļņu vāli joprojām smagi vēlās pār liedagu, uzšaudamies augšup pa smiltim un izšķizdami zālē aiz priekškāpas, bezmaz skarot krastā izvilkto laivu.

Tieši aiz tās slējās skraja birztala, kur vidēja uz ātru roku uzslieta nojume. Pār laivas airiem un koku stumbriem bija nostieptas ādas. No patvēruma apakšas izvijās dūmu vērpete un aptinās turpat ap koku apakšējiem zariem.

Vecais Ogatirs izliecās no pajumtes, pamirkšķināja acis pirmajos pēcpus­dienas staros, kas caururba aizejošos mākoņus, un dziļi ieelpoja.

- Vētra ir cauri, - viņš paziņoja, - varam doties tālāk.

- Taču ne šādos viļņos, - Amahasts atvairījās un bakstīja pagales, līdz tās uzliesmoja. Stirnu gaļas šķēles karstumā kūpēja, un tauki čūkstēdami pilēja ugunī. - Laiva apgāzīsies, kā tu labi zini. Ja nu no rīta…

- Mēs kavējamies, stipri kavējamies!

- Tur neko nevar darīt, sirmgalvi. Ermanpadars, sūtīdams vētras, īpaši neraizējas, vai mums tās pa prātam, vai ne.

Viņš novērsās no uguns un ķērās pie pēdējā buka. Stirnu bari ņudzēt ņudzēja zaļainajos piekrastes krūmājos, un nesenās medības bija sekmējušās. Kad bei­dzamais upuris būs sadalits un nožāvēts, laivu varēs piekraut pilnu.

Amahasts izpleta buka priekškājas un plēsa ādu ar akmens plēksni, bet tā vairs nebija asa. Viņš aizmeta rīku projām un uzsauca Ogatiram:

- Re, ko tu vari darīt, vecūksni: ņem un uztaisi man jaunu nazi!

Piepūlē stenēdams, Ogatirs slējās kājās. Pastāvīgais mitrums stīvināja viņa sāpošos kaulus. Viņš aizsteberēja lidz laivai, parakājās tajā un atgriezās, nes­dams katrā rokā pa akmenim.

- Nu es tev kaut ko iemācīšu, manu zēn, - viņš krekstēja, uzmanīgi apsēzdamies zemē sakrustotām kājām un sniegdams akmeņus Kerikam.

- Skaties! Ko tu redzi?

- Divus akmeņus.

- Bez šaubām. Kas tie ir par akmeņiem? Ko tu vari par tiem pastāstīt?