Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Ezikesakas nāsis niknumā iepletās.

- Kas tu tāda, ka atļaujies ar mani runāt….

- Es esmu Vaintē, šīs pilsētas jaunā eistaā! Un tagad atbildi uz manu jautājumu, niecība, jo man zūd pacietība!!!

Ezikesaka soli atkāpās un aizskāra savas lūpas pazemīgā lūgumā.

- Piedod man, augstība, es nezināju. Šī slepkavība, šis slogs…

- …gulstas uz tevi. Kur tu biji?

- Pilsētā, pēc pārtikas un jaunām sardzēm.

- Cik sen tu jau esi projām?

- Tikai divas dienas, augstība, kā vienmēr.

- Kā vienmēr! - Vaintē burtiski piepūtās nevaldāmās dusmās un smagi uzsvēra katru vārdu. - Nesaprotu! Kāpēc tu pamet liedagu, lai dotos uz pilsētu pa jūru? Kur ir ērkšķu siena, kur nocietinājumi?!

- Nav vēl izauguši, augstība, nav vēl droši. Upi paplašina un padziļina, bet tā nav vēl atbrīvota no bīstamiem nezvēriem. Drošības nolūkos nolēma iekārtot dzemdību liedagu pie okeāna, uz laiku, protams.

- Drošības nolūkos! - Vaintē, satracināta līdz ārprātam, rādīja uz līķiem un rēca. - Viņas ir mirušas! Visas! Un tā bija tava misija! Ja tu būtu to pildījusi, tad gulētu kopā ar viņām. Par noziegumu, smagāko no smagākajiem, es pieprasu nesaudzīgāko sodu! Tu esi izraidīta no šīs pilsētas, no runājošo sabiedrības, un tiec pieskaitīta mēmajām. Ilgi tu nedzīvosi, bet līdz pat nāvei ik brīdi atcerēsies, ka tavs pienākums, tava misija, tava kļūda - tas viss tevi noveda līdz šim spriedumam.

Vaintē pieklupa ezikesakai pie kakla, aizāķēja ikšķus aiz metāla zīmotnes, kas liecināja par augsto stāvokli, un spēcīgi rāva. Gredzens pārtrūka. Pārlauzto stiepļu gali uzplēsa nolemtās kaklu. Svinīgi deklamēdama depersonalizācijas rituālos pantus, Vaintē nosvieda zimotni smiltīs.

- Es atbrīvoju tevi no taviem pienākumiem! Visas klātesošās šajā brīdī aizmirst tavu bijušo stāvokli, jo tu neesi veikusi savu misiju! Katra Inegbanas, mūsu dzimtās pilsētas pavalstniece, ikviena dzīvā jilanē pievienojas mums, laupot tev pilsonību! Visbeidzot es atņemu tev vārdu, un neviena dzīvā to vairs neizrunās skaļi, bet pieminēs tevi kā Lekmeliku, mūžīgo tumsu! Es atdodu tevi vārdā nenosauktajām un mēmajām! Ej!

Vaintē salti norādīja uz okeānu. Depersonalizētā ezikesaka metās pie zemes un visā augumā izstiepās smiltīs pie Vaintē kājām. Viņas teikto tik tikko varēja sadzirdēt.

- Tikai ne to, es lūdzu. Tikai ne šo kaunu! Tā bija Dīsta, kas visu izrīkoja, kas mūs piespieda. Olas nemaz nedrīkstēja perēt, jo viņa neuzturēja seksuālo dis­ciplīnu. Mani te nevar vainot, jaundzimušās nemaz nedrīkstēja būt izšķīlušās. Tā nav mana vaina…

Vārdi iestrēga rīklē, un balss noslāpa. Viņas locekļu kustības lēnām rimās, līdz tie sastinga pavisam.

- Apveliet šo būtni otrādi, - Vaintē pavēlēja.

Erifneisa deva zīmi tās biedrenēm, un viņas grūstīja ļengano ķermeni, lidz tas apvēlās augšpēdus. Lekmelikas atvērto acu skatiens bija stings, elpa jau dzisa. Drīz viņa izlaidis garu. Taisnās tiesas spriedums būs stājies spēkā. Vaintē gan­darīta palocīja galvu un tūlīt arī izmeta izraidīto būtni no prāta, - pārāk daudz bija, ko darīt.

- Erifneisa, tu paliksi šeit un uzraudzīsi līķu apglabāšanu, - viņa izrīkoja. - Pēc tam nogādā araketo pilsētā. Es tagad braukšu ar šo laivu. Vēlos redzēt šo eistaā Dīstu, kuru nomainīt esmu sūtīta.

Kad Vaintē iekāpa laivā, stūrmane mulsi izrādīja vēlēšanos kaut ko teikt. Viņa runāja lēnām, ar zināmu piepūli.

- Tas nebūs iespējams - redzēt Dīstu. Dīsta nu jau cik dienas kā mirusi. Te plosījās drudzis. Viņa bija viena no pēdējām mirējām.

- Tad mana ierašanās šobrīd jau izrādās novēlota, - Vaintē apsēdās, kamēr stūrmane pavēloši runāja laivai ausī. Radījums, miesai pulsējot, uzsāka kustību, izgrūzdams no sava ķermeņa ūdens strūklas.

- Pastāsti man par pilsētu, - Vaintē mudināja. - Bet vispirms teic savu vārdu!

Viņa runāja rāmi un silti. Šī sardze nebija vainojama slepkavībās, viņai nebi­ja jāatrodas postenī. Tagad Vaintē jādomā par pilsētu un jāsagādā sabiedrotie, ja reiz viņa vēlas veikt savu darbu nevainojami.

- Es esmu Inlēnata, - viņa teica ne vairs tik bailīgi kā pirmīt. - Tā būs laba pilsēta. Mēs visas vēlamies, lai tā būtu. Mēs smagi strādājam, bet saduramies ar visādām grūtībām un sarežģījumiem.

- Vai viena no šīm problēmām bija Dīsta?

Inlēnata paslēpa delnas, lai neizrādītu emocijas, kuras pauda to krāsa. - Ne man par to spriest. Esmu bijusi pilsone ļoti īsu brīdi.

- Ja tu esi pilsētā, tu tai piederi. Tu vari man visu teikt, jo es esmu Vaintē un esmu eistaā. Apdomā labi šo vārdu nozīmi! Manas varas rokas plešas pār pilsētu. Es esmu tā, pie kuras jāvēršas ar visām problēmām. Es esmu tā, kura lems. Nu tu zini savus pienākumus! Tu runāsi, tu vaļsirdīgi atbildēsi uz maniem jautājumiem!

- Es darīšu, kā tu teiksi, eistaā, - Inlēnata apņēmīgi teica, jau sākdama izprast jauno lietu kārtību.

Sprīdi pa sprīdim, sīki un pacietīgi iztaujājot, Vaintē acu priekšā uzplauka notikumu aina pilsētā. Sardzei bija pārāk zems stāvoklis, lai viņa zinātu, kas noti­cis valdošajās aprindās, bet sekas viņa pārzināja smalki. Tās neiepriecināja.

Dīstu tauta necienīja, tas nu kļuva skaidrs. Acīmredzot viņu ieskāva šaurs per­sonu loks, kas nepārslogoja sevi ar darbu. Viss liecināja, ka tās bija aizmirsušas savu misiju un, kopulācijas laikam pienākot, pilnībā nodevušās fiziskām baudām ar vīrišķiem, ignorējot faktu, ka dzemdību liedagi nav sagatavoti. Ja tas izrādīsies tā, un taisnību noskaidrot nebūs grūti, tad viņām neizbēgt no sabiedriskās tiesas. Pārkāpējas norīkos darbā ārpus pilsētas, tas arī viss. Viņas strādās, līdz pakritīs, vai arī nokļūs savvaļas dzīvnieku zobos. Neko vairāk tās arī nav pelnījušas.

Ne visi jaunumi bija tik nelāgi. Pirmie līdumi jau nolīsti, pašas pilsētas iz­augsme ievērojami pavirzījusies uz priekšu un norisinās pēc plāna. Kopš drudzis apkarots, veselības aizsardzība vairs nav klibojusi, neskaitot ikdienišķas smagā darba traumas. Līdz laivas ienākšanai upē Vaintē jau skaidri redzēja, kas darāms. Viņa, protams, pārbaudīs Inlēnatas stāstu patiesīgumu, bet nojauta teica, ka vienkāršā būtne precīzi izgaismojusi pilsētas nebūšanas. Daži nostāsti, bez šaubām, varēja būt tenkas, bet faktu kodols kļuva skaidrs kā diena.

Kad laiva sāka jau līkumot starp pilsētas ūdenssaknēm, kur tā varēs laiski izstiepties ostas seklumā, saule paslēpās aiz mākoņu vāliem. Vaintē sajuta vēsumu un gluži neviļus ietinās kādā apmetnī, kas mētājās pa rokai. Tas bija labi barots un silts, turklāt apslēpa viņas personību. Jo labāk. Nebijis tas slaktiņš pludmalē, viņa būtu uzstājusi, lai ostā ienākošo araketo sagaida pēc etiķetes. Tagad tas šķita neiedomājami. Viņa neuzkrītoši mēros ceļu uz Alpīsaku, lai būtu tur, ja ziņa par slepkavībām jau sasniegusi pilsētu, viņa būtu tur un neļautu to pasniegt sagrozītā veidā. Slepkavības nedrīkst aizmirst, bet tām ļaužu atmiņā jāsaistās ar posta laiku noslēgumu un uzplaukuma sākumu. Viņa sev klusībā nosolījās, ka, sākot ar šo brīdi, viss ievirzās citā, labvēlīgā gultnē.

Vaintē ierašanās tomēr nepasiīdēja bez ievērības. Laivai iegriežoties dokā, viņa redzēja, ka tur, cieši ietinusies apmetnī, kāda ēna acīmredzami gaida viņu piebraucam.

- Kas tā tāda? - Vaintē jautāja. Inlēnata izsekoja viņas skatienam.

- Esmu dzirdējusi, ka viņu sauc Vanalpē. Viņa ieņem visaugstāko stāvokli. Viņa nekad nav ar mani runājusi.