Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Soļoju, orientēdamies pēc kompasa šautriņas. Domas riņķo­ja ap redzētajiem piramidālajiem kalniem un centās atrast skaidrojumu, kāds ir to mērķis.

- Kāpēc senie cilvēki būvēja piramīdas? - atkal un atkal jautāju pats sev un atbildi uz šo jautājumu nevarēju atrast.

Dvēselē valdīja apjukums, ko radīja nespēja atrast kaut cik pieņemamu atbildi, tas pastiprinājās, kad iedomājos, kāda mi­sija ir Dievu Pilsētai, kas, pilnīgi iespējams… pilnīgi iespējams, sastāv no piramīdām.

- Starp citu, laiks pagriezties par 30° uz austrumiem, - nočukstēju un izmainīju iešanas virzienu.

Bija pavisam satumsis. Pēc maniem aprēķiniem, līdz nomet­nei bija palicis ko iet pusotra kilometra.

- Ū-ū-ū, ū-ū-ū, - atskanēja kaucieni.

- Velns lai parauj! - nolamājos, sadabūju nazi un turpināju soļot pa azimutu.

- Ū-ū-ū, ū-ū-ū, - gaudošana atskanēja kaut kur pavisam netālu.

Drosmei sāku dziedāt - manuprāt, tā bija Borisa Moisejeva dziesma «Melnais samts ir lietū mircis, bet klaidonim palīdz Dievs…». Bija pretīgi pat iedomāties, ka, novirzoties no azimuta, es aiziešu garām nometnei un man nāksies nakšņot ledainajā Tibetas klajumā mīnus 10° temperatūrā niknu savvaļas suņu ielenkumā. Kā es toreiz sapņoju par visparastāko Krievijas ugunskuru!

Kāpdams lejup pa pakalnu, aiz kaut kā aizķēros un nostiepos garšļaukus.

- R-r-r, - kaut kur blakus atskanēja rūcieni.

Sermuļi pārskrēja pār kauliem. Suņi mani redzēja, bet es viņus - ne. Atkal sāku dziedāt Borisa Moisejeva dziesmiņu, tēlo­dams pārliecinātu drosminieku.

Nedaudz pa kreisi no mana ceļa gaisā uzlidoja raķete, - puiši signalizēja.

Ātri pēc azimuta uzņēmu ceļu un drīz vien biju pie nometnes.

- Ū-ū-ū, - kaucieni nu jau atskanēja kaut kur tālumā.

Puiši mani sagaidīja. Atviegloti nopūties, ielidu teltī.

- Rit mēs atkal redzesim piramīdas, - teicu pats sev, uzkoz­dams kaut ko malkam atšķaidīta spirta.

Ejam pa Dievu Valstību

No rīta, izbāzis galvu no telts, ieraudziju, ka Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs jau pavisam ierastām kustībām uz jaka muguras nostiprina nastas. Jaks paretam iemāvās, taču nepre­tojās. Nostiprinājis nastas, Sergejs Anatoļjevičs nokrekšķējās:

- (Jh! Sanāca gan!

Ausa diena. Pūta stiprs rietumu vējš. Mēs devāmies uz ziemeļiem, šķērsojot lidzenu ieleju pirms svētā kalna.

«Šim vējam ir jāizdzenā mākoņi virs Kailasa un tam tuvajiem kalniem,» es nodomāju.

Sastājāmies zosu gājienā un devāmies ceļā, nesdami vieglas mugursomas. Jaki un dzinēji gāja blakus.

- Auksts gan, vai ne! Ejam jau labu laiku, bet es nevaru un nevaru sasildīties, - aiz manis atskanēja Rafaela Jusupova balss.

Vienmērīgi soļojot, atcerējos vārdus no Angarika Govindas grāmatas, kuru lasīju lamas Ketsuna Zangpo templi, ik pa laikam izkaroties pa logu, lai apmierinātu savu nebūt ne augsto kārību uzsmēķēt. Angarika Govinda, stāstot par ieleju, pa kuru mēs tagad gājām, rakstīja, ka svētceļnieks, atnākot uz šejieni, stājas Mūžīgā priekšā un redz Dievu Valstibu.

Pagriezos atpakaļ un teicu:

- Veči! Starp citu, mēs ejam pa Dievu Valstību! Tā raksta Angarika Govinda.

- Ā-ā-ā…

Vērīgi skatījos mākoņos, kas, aizķērušies aiz kalnu masīva

svētā Kailasa tuvumā, neparko negribēja izklīst. Taču varēja just, ka stiprais rietumvējš drīz vien šos mākoņus aiznesīs prom.

«Droši vien,» es domāju, soļodams ar sporta tūristam apkaunojoši mazu zilu mugursomu plecos, «piramidas ap svēto Kailasu (protams, ja tās tur ir!) ir izvietotas dažādos augstuma līmeņos. Mākoņainā laikā var saskatit tikai piramidu zemāko līmeni, skaidrā laikā redzamas arī augstāk stāvošās piramidas.»

Sāku skatīties uz kalnu pakājēm, nevis pētit mākoņus. Drīz vien mans skatiens apstājās pie neparasta kalna, kas skaidri izcēlās uz Tibetas pakalnu fona. Strauji apstājos. Jaks, kas gāja mums paralēli blakus, arī apstājās, aizsegdams skatu uz kalnu. Paspēru dažus soļus uz priekšu, lai atkal saskatītu kalnu. Arī jaks, paspēris dažus soļus uz priekšu, atkal apstājās un aizsedza skatu. Vēlreiz paspēru dažus soļus uz priekšu, lai redzētu kalnu aiz jaka, taču tas atkal pavirzījās uz priekšu, aizsegdams neparasto kalnu.

- Nu, kas tu esi par lopu! - biju sašutis.

- Sef, viņš negrib, ka tu tur skaties, - Seļiverstovs izteica savu pieņēmumu.

Pasaucu dzinēju un pavadoni Tatu. Pēc dzīvas vārdu apmaiņas Tatu paskaidroja, ka šis jaks uzskata mani par savu dzinēju un tāpēc apstājas, kad apstājos es, tas ir - «dzinējs». Tā viņš ir pieradināts kopš mazotnes.

- CJn ko tad man darīt? - biju nesaprašanā.

Tatu apspriedās ar dzinēju un atbildēja, ka jāapstājas tādās vietās, kur aug zāle. Tad jaks sāks plūkt zālīti un beigs kopēt …m…m… «dzinēja» kustības.

- Bet mēs taču apstājamies tad, kad redzam piramidālus kalnus, nevis tad, kad redzam augam zāli jakam! - Seļiverstovs noskaitās.

Tatu atkal apspriedās ar dzinēju.

- Kad vēlaties apstāties, jums tūliņ jāpaiet atpakaļ, - viņš teica.

- Nesapratu?! - Seļiverstova zods paslējās gaisā.

- Nu… - Tatu apmulsa, - ja jūs apstājaties un tūliņ pasperat dažus soļus atpakaļ, jaks stāvēs uz vietas un neies atpakaļ. Saprotiet, jaks ir gudrs dzīvnieks, viņš ies tikai uz priekšu un nekad neies atpakaļ, viņš ekonomēs spēkus.

- M… jā, - tik vien spēju pateikt un pakāpos atpakaļ.

Izvilku burtnīcu un sāku zīmēt neparasto kalnu, kas līdzinās

piramīdai. Seļiverstovs un Ravils fotografēja. Jaks stāvēja uz vietas kā iemiets.

- Interesanti, - ieteicās Ravils, - šis neparastais kalns no priekšpuses, tas ir - no mūsu puses, ir it kā noslipēts, bet sānu malas it kā nav apstrādātas. Vienskaldnes piramida, vai?

- Nevar izslēgt, - iebilda Rafaels Jusupovs, - ka šīs piramidālās konstrukcijas sānu malas ir bijušas pakļautas lieliem bojājumiem.

Pievērsiet uzmanību, ka rietumu mala ir bojāta vairāk nekā dien­vidu mala. Te, Tibetā, valdošā ir rietumu vēja roze.

Manī šis neparastais kalns radīja šaubas par tā piederibu pie piramidām, tas bija pārāk samākslots un ekstravagants. Mieru nedeva mūžīgais jautājums par piramidu lomu un neļāva izman­tot loģisko zinātniskās analīzes metodi. Mums atlika tikai skrupu­lozi uzzīmēt detaļas un fotografēt, cerot, ka fotogrāfijas izdosies.

Galvā šaudijās no literatūras izrautas ziņas par to, ka dažām DNS un olbaltuma kolagēna daļām ir piramidāla struktūra, bet viela ir īpašs telpas un laika stāvoklis.

«Droši vien piramīdas ietekmē telpu un laiku,» pavīdēja nepārliecinoša doma. «Bet kā? Kāda loma ir piramidu formai? Kāda ir pakāpjveida piramīdas loma?»

Jaks pagrieza galvu uz mūsu pusi un, ar skatienu atradis mani, «dzinēju», cieši skatījās, it kā dodot mājienu, ka laiks kustēties. Mēs devāmies uz priekšu.

Pārgājiena laikā «mūsu jaks» gāja blakus pāris soļu aiz manis, neļaudams skatīties apkārt. Nebijām pagājuši ne divsimt metru, kad ieraudzījām skaidri izteiktu piramidālu konstrukciju, kuras piederība pie piramidām neradīja nekādas šaubas. Visi apstājāmies. Jaks pienāca klāt un arī apstājās, aizsegdams piramidālo kalnu.

- Velns lai parauj, pakāpjamies atpakaļ! - es nolamājos.

Atkāpos atpakaļ un uzzimēju šo piramidālo konstrukciju: sanāca, ka tai ir nošķeltas piramīdas forma ar vienu skaidri izteiktu pakāpienu. (Jn, protams, jāpiebilst, ka šis piramidālais kalns bija milzīgs, daudz lielāks par Heopsa piramīdu.