Lao Še - PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU

Здесь есть возможность читать онлайн «Lao Še - PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1986, Издательство: «Liesma»., Жанр: Космическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Lao Še
PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU
ROMĀNS UN STĀSTI
Fantastika
Pazīstamā ķīniešu rakstnieka Lao Se (1898—1966) satī­riskā romana varonis nonāk Marsa pilsētā, kuras iedzīvotāji domā tikai par savu labklājību, līdz aiziet bojā. Stāstos reālistiski atspoguļots sievietes liktenis sava laika sabied­rībā.
RIGA «LIESMA» 1986
Sastādījis un no krievu valodas tulkojis Ēvalds Strods
Mākslinieks Inārs Helmūts
Tulkojums latviešu valodā.
M801(ll)—86 izdevniecība «Liesma». 1986

PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

«Lai viņi skatās!» es nodomāju. «Ne jau pliku cilvēku atnākuši aplūrēt — paši tak staigā kaili —, viņus, redzams, interesē mana plunčošanās. Lai pa­plašinātu viņu zināšanu apvārsni, varbūt vēl drus­ciņ pamērcēties?» Bet te es ieraudzīju Lielo Skor­pionu. Viņš stāvēja visiem priekšā — gandrīz pie pašas upes. Droši vien gribēdams parādīt, ka mēs esam sirdsdraugi, viņš pielēca vēl tuvāk un ar ķepu deva mājienu, lai es lecu ūdenī. Četrus mē­nešus ilgā pieredze man pateica priekšā: ja es klau­sīšu, viņš pavisam uzpūtīsies. To es vairs neva­rēju ciest: man nekad nav paticis, ka mani kā koka lellīti rausta aiz diedziņa. Nokļuvis uz sēkļa, no akmens paņēmu pistoli un notēmēju.

Es nekad nebiju redzējis Lielo Skorpionu tā sme­jamies. Jo vairāk es niknojos, jo trakāk viņš locījās smieklos, it kā smiekli būtu kaķiešu galvenais pa­ņēmiens, ar kura palīdzību var izbēgt no izrēķi­nāšanās. Es jautāju, kāpēc viņš savācis pūli. Viņš neatbildēja, tikai joprojām gardi smējās. Man bija pretīgi ar viņu noņemties, tāpēc es samierinājos ar brīdinājumu — viņam labi neklāsies, ja viņš vēl­reiz sarīkos kaut ko līdzīgu.

Nākošajā rītā, vēl nenonācis līdz sēklim, es at­kal manīju šīs dīkdieņu ēnas: to bija vairāk nekā vakar. Jāizpeldas, lai izprastu, ap ko lieta gro­zās. Ar Lielo Skorpionu es pēc tam nokārtošu rē­ķinus! Es iebridu ūdenī un, izlikdamies, ka maz­gājos, sāku novērot pūli. Aiz Lielā Skorpiona stāvēja kaķcilvēks ar lielu lapu klēpi, kurš viņam sniedzās līdz pašam zodam. Acīmredzot tas bija kalps. Pēc saimnieka mājiena viņš gāja gar pūli, un viņa ķepās lapu klēpis sāka pakāpeniski rukt. Skaidrs, ka Lielais Skorpions mani izmanto kā ēsmu, lai tirgotos ar dulnuma lapām, turklāt par paaugstinā­tām cenām.

Man patīk smieties, taču nu man smiekli nenāca. Kaķcilvēki ļoti baidījās no manis — ārzemnieka; tā­tad Lielais Skorpions bija uzsācis šo komēdiju. Ne­pieciešams viņu pamatīgi pārmācīt, citādi es nekad nevarēšu baudīt rīta peldes. Protams, ja kaķieši gribētu kopā ar mani peldēties, man nebūtu nekādu iebildumu: upe nepieder man vienam pašam. Taču, ja viens peldas, bet simti lūr, turklāt vēl kāds cits nodarbojas ar pirkšanu un pārdošanu, — tas ir rie­bīgi!

Es nolēmu noķert vienu no lurētajiem un izjau­tāt, kālab Lielais Skorpions sarīkojis šo šmauk- šanos. Tāpēc sāku pamazām atkāpties, lai varētu ne­manāmi iznākt krastā un tad joņot uz priekšu.

Tikko es metos skriešus, atskanēja mežonīgs kau­ciens, it kā vienlaikus galētu kādu tūkstoti cūku. Zemestrīce nebūtu sacēlusi lielāku paniku kā mans trakais skrējiens. Kaķieši pa galvu pa kaklu gāzās prom, cits citu grūstīdami, pakrizdami un tūlīt uz­lēkdami kājās. Vienā mirklī krastmala kļuva tukša, vienīgi šur tur gulēja ievainotie, kuri vairs neva­rēja paskriet. Vienu no viņiem es piecēlu: acis aiz­vērtas, elpas nav! Manī modās nožēla, taču jopro­jām noteicošā vēlme palika Lielā Skorpiona at­maskošana. Ilgi nedomādams, es nogrābu citu ka- ķieti, dzīvu, bet ar salauztu kāju. Vēlāk es nereti pārmetu sev, ka esmu pratinājis ievainoto: skaidri redzēju šo salauzto kāju, tomēr nogrābu. Ja cilvēks sev piedos visu, kas izdarīts «nedomājot», tad viņš nekad nekļūs par īstu cilvēku.

No bailēm pusmirušu kaķieti piespiest runāt, tur­klāt runāt ar ārzemnieku — tas ir visgrūtākais uz­devums pasaulē. Beidzot es sapratu, ka, tā darbojo­ties, viņu nobeigšu pavisam, tāpēc izbeidzu savus mēģinājumus. Divi cietušie joprojām gulēja zemē, bet pārējie ātri aizlīda prom. Es necentos viņus pa­nākt.

Tā, lūk, es iedzīvojos lielās nepatikšanās. Vēl nav zināms, kādi ir kaķiskie likumi! Taisnība, šos nelai­mīgos es nenogalināju savām rokām, bet, atklāti runājot, te nav ko taisnoties. Starp citu, lai šo putru izstrebj Lielais Skorpions; es izmantošu si­tuāciju, lai uzmeklētu sava drauga mirstīgās at­liekas. Kad sāksies jezga, Lielais Skorpions tūlīt jozīs pie manis, tad arī es viņu piespiedīšu. Ja viņš nevēlēsies palīdzēt, es neatgriezīšos pie viņa. Šan­tāža? Bet ar tādiem melīgiem un zemiskiem radī­jumiem jau nevar citādi apieties!

Noslēpis pistoli, nokārtu galvu klīdu gar upes krastu. Saule nežēlīgi dedzināja, un es jutu, ka man kaut kā pietrūkst. Nolādētās dulnuma lapas! Tik tiešām bez tām nav iespējams izturēt šo svelmējošo sauli un no ūdens kāpjošo indīgo miglu.

Par kaķiešu svētajiem es nezināju neko; lai slēptu savu bezspēcību, man nācās nolādēt kaķcilvēkus. Es iedomājos, ka dulnuma lapas vieglāk savākt «kaujas laukā». Protams, es varēju doties uz birz­talu un tur nolauzt veselu zaru, taču slinkums man neļāva vilkties tādu gaisa gabalu. Atgriezies krastmalā, es salasīju lapu paliekas, tās mazliet pakošļāju un gar upi atkal devos ceļā.

Drīz manā priekšā iznira pelēki pauguri. Es at­cerējos, ka netālu no tiem bija nokritis kuģis, tikai nezināju, tieši kurā pusē. Karstums bija neciešams. Arī divas dulnuma lapas man nedeva atvieglinā­jumu. Visapkārt neredzēju neviena koka, nebija kur atpūsties. Es nolēmu iet līdz tam laikam, kamēr uziešu kuģi.

Aiz muguras pēkšņi atskanēja kliedzieni. Es pa- " zinu Lielā Skorpiona balsi, taču neatskatīdamies turpināju ceļu. Viņš drīz vien panāca mtjni E- viņš skrēja ļoti ātri. Man bija vēlēšanās nogrābt viņu aiz skausta un izpurināt no viņa dvēseli, taču viņš izskatījās pārāk nožēlojams: purns piepampis, galva un rumpis vienos nobrāzumos, vilna salipusi gluži kā ūdensžurkai. Man ienāca prātā, ka kaķiešiem, kas trakoti baidās no ārzemniekiem, ļoti patīk sav­starpēja izplūkšanās. Kas iekulstījis Lielo Skorpionu, mani neinteresēja, tomēr pārbaidītais un savaino­tais radījums neviļus izraisīja līdzjūtību. Viņš ar pilnu muti ierija gaisu un beidzot izdvesa:

— Ātrāk, dulnuma birzi izlaupa!

Es iesmējos — no manas līdzjūtības nebija ne miņas. Ja Lielais Skorpions prasītu aizstāvēt viņa

dzīvību, es kā īsts ķīnietis tūlīt atsauktos. Bet kas ņemsies aizstāvēt īpašnieka mantību? Ja laupa, lai laupa, kas man par daļu!

— Ātrāk, dulnuma birzi izlaupa! — Lielais Skor­pions, izmisīgi acis bolīdams, atkārtoja, it kā dul­numa birzs būtu vērtīgāka par visu pasaulē.

— Vispirms izstāsti, kāpēc tu sarīkoji rīta ko­mēdiju! — es ierosināju. — Tad es droši vien atgrie­zīšos.

Lielais Skorpions niknumā noraustīja kaklu un ar pūlēm izguldza:

— Dulnuma birzi izlaupa!

Viņš nožņaugtu mani, ja varētu. Arī es paliku pie sava un nolēmu nekustēties no vietas līdz tam brīdim, kamēr viņš izstāstīs patiesību.

Beigu beigās mēs noslēdzām darījumu: es viņam tūlīt sekošu, bet viņš pa ceļam visu paskaidros.

Šoreiz Lielais Skorpions nemeloja. Izrādījās, ka uz mani glūnošie kaķcilvēki bija augstākās sabied- f jfcas pārstāvji, kurus viņš bija ataicinājis no pilsē- talļ^fej^Mfi rītos nekad tik agri neceļas, taču mana peldeš^Mffkija pārāk neparasts notikums; turklāt Lielais Srarpions viņiem bija apsolījis pagādāt la­bākās dulnuma lapas. Katrs apmeklētājs viņam mak­sāja desmit nacionālos prestižus (Kaķiešu valsts naudas pamatvienība), bet dulnuma lapas — divas lieliskas, sulīgas lapas — katram tika izsniegtas par velti.

«Tas tik ir tips! Izliek mani apskatei kā savu īpa­šumu!» es nodomāju, bet Lielais Skorpions, negaidī­dams, kamēr izteikšu savu sašutumu, jau sāka pie­glaudīgi taisnoties:

— Redzi, nacionālais prestižs ir nacionālais pres­tižs. Ja tu svešu nacionālo prestižu sagrāb savās rokās, tas tiek uzskatīts par labdarīgu pasākumu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU»

Обсуждение, отзывы о книге «PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x