Lao Še: PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU

Iegribējās gulēt, tomēr es neiemigu. 5ajā apdulli­nošajā dulnuma ezerā slēpās uzbudinājuma piliens, līdzīgs alkohola reibumam. Man rokā bija vēl viena lapa, taču es nespēju pacelt roku. Smieda­mies par savu bezspēcību (nezinu, vai šie smiekli atspoguļojās manā sejā), es atspiedos pret koku, aizvēru acis un pašūpoju galvu. Acumirkli reibums izzuda, tagad mans ķermenis, katra tā šūna smējās. Bads un slāpes pazuda kā nebijuši, mazgāties vairs negribējās: netīrumi, sviedri un asinis mani vairs neapgrūtināja.

Mežs likās gaišāks, pelēkais gaiss vairs nebija ne auksts, ne smacīgs, bet tieši man piemērots; zaļie koki ieguva tādu kā maigi dzejisku burvību. Drēgno smirdoņu nomainīja spēcīgs, salds aromāts, līdzīgs nobriedušas melones smaržai. Nē, tomēr tā nebija lieglaime, bet gan apbrīnojams reibums. Divas la­pas mani piepildīja ar noslēpumainu spēku, un Marsa pelēkajā gaisā es jutos kā zivs ūdeni.

Es notupos. Agrāk es nekad tā nesēdēju, bet ta­gad uzskatīju, ka šī ir visērtākā poza pasaulē. Pēc tam sāku rūpīgi aplūkot savu maizes devēju. Mana nepatika pret viņu mazinājās, viņš kļuva gandrīz simpātisks.

Izrādījās, kaķcilvēks nav parasts liels kaķis, kas staigā uz pakaļējām ķepām un valkā apģērbu. Nē, tieši apģērba viņam nebija. Es iesmējos un arī novilku kreklu un noāvu kurpes: ja nav auksti, kā­pēc man uz savas miesas jāstaipa šie kankari? Taču bikses es atstāju — ne jau kaunīguma vai pistoles dēļ (to parocīgi nēsāt pie siksnas), bez kabatām dzīvojot, varēja pazust sērkociņi. Nebija taču iz­slēgta iespējamība, ka kaķcilvēki man atkal uzliks važas.

Tātad viņš bija kails, un es skaidri redzēju ga­renu, tievu rumpi un īsas ekstremitātes ar īsiem pirkstiem (nav brīnums, ka kaķcilvēki ātri skrien, bet lēni strādā; es atcerējos, cik viņi ilgi sēja mani). Kakls normāls, bet ļoti kustīgs, galva spēj pagriez­ties bezmaz par simt astoņdesmit grādiem. Seja liela, acis pilnīgi apaļas, ļoti zemu novietotas, virs tām ir plata piere ar tikpat īsu vilnu kā galvvidū. Deguns un mute saplūduši kopā ne tik skaisti kā kaķim, bet rupji — kā cūkai. Ausis ir maziņas, sa- slējušās. Rumpis apaļīgs (uz tāda laikam gan ērti sēdēt jāteniski), noklāts ar plānu un spīdīgu pelē­kas krāsas vilnu, kura no tālienes atgādina zaļganu putna apspalvojumu. Uz vēdera astoņi melni pun­ktiņi — pupiņi. Kāda ir kaķiešu iekšējā uzbūve, es nezinu līdz pat šim laikam.

Mana jaunā paziņas kustības šķita palēninātas, taču patiesībā tās bija ļoti izveicīgas, tālab ne reizi es nevarēju iepriekš paredzēt viņa nodomu. Vienī­gais, ko es viņā noteikti konstatēju, bija sakāpināta aizdomība. Viņa rokas un kājas ne mirkli nebija mierā, turklāt kājas viņš kustināja tikpat žigli kā rokas. Tausti viņš droši vien izmantoja vairāk nekā citas sajūtas: te viņš patausta, tur paberzē vai vien­kārši pieskaras. Vārdu sakot, viņš atgādina rosīgu skudru.

Kāpēc viņš mani atveda uz šejieni, bez tam vēl pamieloja ar lapām? Man ļoti gribējās viņam pajau­tāt — bet kādā veidā? Valodu es taču nepratu.

Pēc trijiem mēnešiem es jau runāju kaķiešu va­lodā. Malajiešu valodu var iemācīties pusgadā, bet kaķiešu valodu — vēl ātrāk. Tajā pavisam ir četr­simt piecsimt vārdu; tos kombinējot gan šā, gan tā, var izsacīt visu, ko vēlies. Protams, ar tiem daudzus jēdzienus un domas izteikt nav iespējams, taču šiem gadījumiem kaķieši izdomājuši lielisku paņēmienu — nerunāt nemaz. Ļoti maz īpašības un apstākļa vārdu, arī lietvārdu nav liela bagātība. Visu, kas saistīts ar augu valsti, sauc tā: lielais dulnuma koks, ma­zais dulnuma koks, apaļais dulnuma koks, asais dulnuma koks, aizjūras dulnuma koks, lielais aiz­jūras dulnuma koks … kaut gan tie ir pilnīgi atšķi­rīgi augi. Vietniekvārdi nav pārāk izplatīti, jo par labāku atzīst lietvārdu neaizstāšanu. Vārdu sakot, valoda ir ļoti bērnišķīga. Iegaumē dažus lietvār­dus — un runā, bet darbības vārdus vari aizstāt… ar žestiem. Viņiem ir arī rakstu valoda — milzīgs daudzums zīmju, kas līdzīgas maziem tornīšiem vai templīšiem, bet tās grūti apgūt. Vienkāršie kaķieši labākajā gadījumā pazīst divus desmitus šādu zīmju.

Lielais Skorpions (tā sauca manu jauno draugu) pazina daudzus tornīšus, no tiem prata pat savirknēt dzejoļus. Iztiekot bez domas, saliec vienkopus vairā­kus skaistus vārdus — iznāks kaķiešu dzejolis: dārgā lapa, dārgais zieds, dārgais kalns, dārgais kaķis, dārgais vēders … Tā skanēja Lielā Skorpi­ona dzejolis «Izjūtas, kas dzimst, vēsturi lasot». Kaķiešiem bija ne tikai sava vēsture, bet arī civili­zācija, kura jau pastāvēja vairāk nekā divdesmit gadu tūkstošus.

Iemācījies runāt, es sapratu visu. Lielais Skorpi­ons bija svarīga persona Kaķiešu valstī: liels muiž­nieks, amatu savienošanas kārtībā — arī politisks darbonis, dzejnieks un karavadonis. Par lielo muiž­nieku viņu uzskatīja īpašuma dēļ, jo viņam piederēja vesela dulnuma koku birztala. Dulnuma lapas ir kaķiešu izsmalcinātākais ēdiens, kas savukārt cieši saistīts ar dulnuma lapu vēsturi. Paņēmis pierādī­jumus — dažas plāksnes, uz kurām fiksēta vēsture (kaķiešiem grāmatas aizstāj akmens plāksnes, garā­kas par pusmetru un centimetrus divus biezas, uz katras no tām iekalts kāds pusotrs desmits sarež­ģītu zīmju), — viņš teica, ka pirms piecsimt ga­diem Kaķiešu valsti barojusi zemkopība. Dulnuma lapas te ievedis kāds ārzemnieks. Sākumā lapas drīkstējušas ēst tikai ievērojamākās personas, pēc tam kad lapas ievestas lielā vairumā, tās iekārojuši visi. Nepagāja pat piecdesmit gadi, un vairs tikai retais pilsonis neēda dulnuma lapas. Patīkams un izdevīgs ēdiens — tas raisa iztēli. Bet rokas un kā­jas pārstāj klausīt, tālab arāji ātri vien pameta savu zemi, amatnieki — savus arodus. Valdība, redzē­dama, ka visi nododas dīkdienībai, izdeva dekrētu, ar kuru aizliedza dulnuma lapu ēšanu. Taču tajā pašā dienā ķeizariene, skumju mākta, iecirta ķeiza­ram trīs pļaukas (Lielais Skorpions man demons­trēja kārtējo vēsturisko dēlīti) — un ķeizars iz­plūda karstās asarās. Un tās pašas dienas vakarā jau tika izdots jauns dekrēts: dulnuma lapas uzska­tāmas par valsts pārtiku. Lielais Skorpions teica, ka visā kaķiešu vēsturē nav pieredzēts cildenāks un žēlsirdīgāks žests.

Pēc dulnuma lapu iecelšanas par valsts pārtiku kaķiešu civilizācija sāka attīstīties daudz ātrāk nekā pirms tam: dulnuma lapas laupīja interesi par fizisko darbu, vienlaikus deva iespēju koncentrēt enerģiju garīgai darbībai. īpaši progresēja dzeja un māksla: pēdējos četrsimt gados kaķiešu dzej­nieki ieviesa literārajā valodā jaunus vārdu sali­kumus, kuri nebija lietoti visā iepriekšējā divdesmit tūkstošu gadu vēsturē, kā, piemēram, «dārgais vēders».

Tas nenozīmē, paši saprotat, ka sabiedrībā neras­tos vieta zināmām domstarpībām. Pirms trīssimt gadiem dulnuma lapas audzēja visur; jo kaķieši tās vairāk ēda, jo slinkāki k]uva. Galu galā nevarēja atrast nevienu, kas nodarbotos ar dulnuma koku stādīšanu. Tad pēkšņi sākās milzīgi plūdi (Lielais Skorpions mazliet nobālēja, kad par to stāstīja, — izrādās, ka kaķieši vairāk par visu pasaulē bīstas no ūdens). Tie aiznesa ļoti daudz koku. Iedzīvotāji varētu iztikt bez kaut kā cita, taču bez dulnuma la­pām viņi nevarēja izlaisties slinkumā, tāpēc visur notika laupīšanas. Tiesas lietu saradās pārāk daudz, un valdība izdeva vēl vienu augstākā mērā humānu dekrētu: par noziegumu neuzskatīt dulnuma lapu zā­dzību. Pēdējie trīssimt gadi bija laupīšanas laiks, taču to nevajadzētu uzskatīt par ļaunu, jo laupīšana liecina par personas brīvību, bet brīvība vienmēr ir bijusi kaķiešu augstākais ideāls. (Piezīme: kaķiešu valodā vārds «brīvība» pēc savas nozīmes neat­bilst analoģiskam ķīniešu vārdam. Kaķcilvēki ar vārdu «brīvība» saprot egoismu, vardarbību, pat­vaļu … Tāpēc pastāv atsvešināšanās ne tikai starp vīriešiem un sievietēm, bet starp visiem ļaudīm. Brīvs kaķietis nepieļauj, ka tam kāds pieskaras. Satiekoties kaķcilvēki cits citam izsaka cieņu nevis ar rokasspiedienu vai skūpstu, bet gan nicinošu ņur­dēšanu.)