Lao Še: PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU

Šeit laikam nebija nekādas vērtības. Man šķita — pagāja vairāki gadsimti, pirms nepazīstamais tuvo­jās. Ikvienam solim viņš ziedoja ceturtdaļstundu, bet varbūt arī veselu stundu; katrs solis pauda no pa­audžu paaudzēm mantotu piesardzību: vispirms liks labo, pēc tam kreiso kāju, klusi salieksies, izsliesies, pagriezīs galvu, pakāpsies atpakaļ, nedzirdami kā sniegpārsla nogulsies uz zemes, sāks līst, atkal iz­lieks muguru … Tā kaķēns droši vien naktī mācās ķert peles. Ļoti interesanti!

Ja es pakustētos vai atvērtu acis, viņš, bez šau­bām, tai mirklī atlēktu sāņus. Taču es nekustējos, viņam uzmanīgi sekodams caur skropstās atstātu spraudziņu.

Es nojautu: viņš man ļauna nevēl, gluži otrādi — no manis baidās. Viņam ķepās nebija nekā, turklāt viņš atnāca viens pats. Es negrasos uzbrukt. Kā man to viņam likt noprast? Droši vien labākais pa­ņēmiens — nekustēties, tad viņš vismaz nebēgs.

Kaķcilvēks man cieši pietuvojās, es jau sajutu viņa straujo elpošanu. Noliecis galvu iesāņus kā sprinte­ris, kas sasprindzis stafetes nūjiņas pārņemšanai, viņš divas reizes novicināja ķepu man gar seju. Es tikko manāmi pamāju ar galvu. Viņš ātri atrāva ķepu, tomēr palika savā vietā. Es atkal pamāju, pēc tam lēnām pacēlu rokas un viņam parādīju tukšas plaukstas. Viņš it kā saprata žestu valodu, jo arī pa­māja ar galvu un iztaisnoja augumu. Es viņam pa­metu ar pirkstu. Viņš atkal atināja, likdams no­prast, ka bēgt netaisās. Tas ilga kādu pusstundu, līdz es mazliet piecēlos.

Ja laika nosišanu var uzskatīt par darbu, tad kaķ- cilvēki ir visstrādīgākās būtnes pasaulē. Veselu stundu mēs apmainījāmies žestiem: mājām ar gal­vām, šmaukstinājām lūpas, vaibstījām degunus, vārdu sakot, darbojāmies ar katru ķermeņa muskuli, apstiprinādami nevēlēšanos viens otram nodarīt ļaunumu.

Sajā nodarbībā, kā šķita, varējām pavadīt vēl kādu stundu, varbūt arī nedēļu, ja tālumā neparādī­tos jauna ēna. Mans paziņa to pamanīja pirmais, atlēca sāņus un aicinoši man pamāja ar ķepu. Es sāku skriet viņam pakaļ. No bada un slāpēm me­tās raibs gar acīm, taču es noģidu: ja mūs notvers, man un pavadonim labi neklāsies. Nekādā ziņā es negribēju zaudēt jauno paziņu — viņš būs lielisks palīgs manos klejojumos pa Marsu.

Kaķcilvēki, domājams, mums dzinās pakaļ, tāpēc jau mans ceļvedis pielika soli. Vēl mazliet norikšo­jis, es jutu — vairs nespēju, mana sirds grib izlēkt no krūtīm. Aiz muguras piepeši atskanēja griezīgs kauciens. Kaķcilvēki, cik varēju noprast, kļuvuši nikni, ja jau nolēmuši pieteikt savu klātbūtni. Bet es jutu tikai vienu vēlēšanos — nogulties uz zemes. Vēl solis — un man no rīkles tecēs asinis.

Saņēmis pēdējos spēkus, es izrāvu pistoli un uz labu laimi izšāvu. Es pat nedzirdēju šāviena troksni, jo tajā pašā mirklī zaudēju samaņu.

Es atguvu sajēgu kādā istabā. Pelēkas debesis, sarkana gaisma … Zeme … Starpplanētu kuģis … Asiņu peļķe, virve … Es atkal aizvēru acis.

Tikai pēc vairākām dienām es uzzināju: jaunais draugs pats mani bija ievilcis savā mājā. Ja viņš nebūtu to pastāstījis, es nevarētu iztēloties, kā tur nokļuvu. Uz Marsa augsne tik mīksta un maiga, ka no kritiena nebiju guvis nevienu zilumu. Vajātāji, mana šāviena pārbaidīti, droši vien trīs dienas skrēja bez apstājas. Mazā pistole ar kādām divpa­dsmit patronām sagādāja man slavu uz visa Marsa.

Es gulēju vienā gulēšanā, iespējams, būtu iemi­dzis uz mūžiem, ja mušas nebūtu traucējušas. Starp citu, lūdzu piedošanu: es nezinu, kas tie par kukai­ņiem. Tie vairāk atgādina mazus, zaļganus taure- nīšus, tādi brīnumaini jauki kukainīši, taču vēl ne­špetnāki par mūsu mušām. Uz Marsa to ir ļoti daudz, papurināsi roku — un no tās aizlidos vesels bariņš dzīvu, zaļganu ziedlapiņu.

Locekļi notirpa, jo es visu nakti nogulēju uz ze­mes: kaķcilvēki droši vien neko nezina par gultām.. Ar vienu roku atgaiņādams mušas, ar otru kasīda­mies, es aplūkoju savu patvērumu. Patiesību sakot, nebija ko skatīt. Par gultu kalpoja grīda — tātad izpalika svarīgākais guļamistabas elements. Es ce­rēju atrast mazgājamo bļodu, jo pa dienu un nakti biju caur un cauri noplūdis sviedriem. Neveiksmīgi. Ja jau te nebija mantu, nācās pētīt sienas. Tās bija celtas no māla, bez jebkādiem izrotājumiem. Būda atgādināja ar sienām norobežotu smirdīga gaisa tvertni. Vienā sienā bija apmēram metru augsts caurums, kas kalpoja par durvīm, lielas nepiecieša­mības gadījumā — arī par logu.

Laime, ka mana pistole nebija pazudusi. To labi noslēpis, es izlīdu pa caurumu un tūlīt sapratu — te logi nav vajadzīgi. Būda atradās mežā — droši vien tajā pašā, kuru es redzēju jau vakarvakarā. Koku lapas auga blīvi, caur tām nejaudāja izlauz­ties pat visspožākā gaisma, turklāt šeit saules stari izkliedējās pelēkajā, nekustīgajā gaisā.

Meklēdams kādu strautiņu vai grāvi, es lūkojos apkārt, taču visriņķī bija lapas, drēgnums un smir­doņa.

Tomēr nē! Zem kāda koka sēdēja kaķcilvēks. Viņš, protams, mani sen bija ieraudzījis, tikko uztvēra manu skatienu, metās kokā un pazuda lapotnē. Tas mani saniknoja. Vai tā uzņem ciemiņus: ne ēdiena, ne dzēriena, smirdīga istaba vien?! Es varēju sevi uzskatīt par viņa viesi, jo viņš pats mani atveda uz šejieni. Nolēmis iztikt bez ceremonijām, es uz­kāpu kokā pēc saimnieka un, ieķēries lielā zarā, kura lapotnē viņš slēpās, sāku to šūpot. Kaķcilvēks izgrūda kaut kādu skaņu, es to nesapratu, tomēr pārstāju zaru purināt. Viņam nebija kur bēgt, un viņš, ausis pieglaudis kā iekulstīts runčuks,- sāka lēnām laisties lejup.

Es iebāzu pirkstu sev mutē, izstiepu kaklu un vai­rākas reizes nočāpstināju lūpas, paskaidrodams, ka gribu ēst un dzert. Atbildes vietā viņš norādīja uz koku. «Varbūt viņš iesaka man ēst augļus?» es nodomāju, filozofēdams, ka kaķcilvēks neēd rīsus.

Taču zaros nebija augļu. Pa to laiku kaķcilvēks at­kal uzlīda kokā, uzmanīgi norāva dažas lapas, pa­ņēma tās zobos un, norādīdams uz lapām un mani, tikpat uzmanīgi nokāpa no koka.

Kad viņš konstatēja, ka šis lopiskais ēdiens mani nemaz neieinteresē, viņa seja nelāgi pārvērtās, iespējams, no dusmām. Kāpēc viņš dusmojas, es nevarēju izprast, bet viņš droši vien nevarēja ap­jēgt, kāpēc es neesmu apmierināts. Ja šī klusējošā polemika turpinātos, domāju, tā neko labu nedotu.

Es nolēmu pakļauties, tāpēc pametu ar pirkstu, ierosinādams, lai viņš pats man iedod lapas. Viņš atkal, kā man šķita, neko nesaprata. Manas dusmas nomainīja šaubas: varbūt manā priekšā ir sieviete, varbūt arī uz Marsa vīrieši un sievietes mēģina sa­ieties, viens otram netuvojoties? [1] varbūt šeit šīm normām — pat izsacīt bail — pakļautas visu cil­vēku savstarpējās attiecības? (Pēc dažām dienām mans minējums apstiprinājās.) Labi, nav jēgas ķil­doties ar to, kuru tu nesaproti. Es noplūcu lapas un droši vien instinktīvi, pēc ieraduma tās apslau­cīju ar roku. Manas rokas bija netīras un asiņainas. Pēc tam nokodu lapas kriksīti un biju pārsteigts par patīkamo smaržu un sulīgumu. No manas mutes nopilēja sula, un kaķcilvēks, kā gribēdams uztvert lāses, sakustējās. «Sīs lapas varētu būt dārgas,» es nodomāju. «Kāpēc viņš tā trīc par vienu lapu, ja visapkārt ir vesels mežs? Te viss ir tik dīvains!»

Apēdis vienu pēc otras divas lapas, es sajutu galvā reiboni. Smaržīgā sula it kā plūda pa visu ķermeni, to pildīdama ar tīksmīgu gurdenumu.