Lao Še: PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU

Mute izkaltusi. Kāpēc viņi man neatņēma pistoli? Sis dīvainais un nomierinošais fakts tomēr nerem­dēja manas slāpes. Es sāku pētīt apkārtni un pēkšņi kaktā ieraudzīju akmens krūzi. Kas tajā iekšā? Kā­jas vēl sakaltas — būs jālec. Pārvarēdams sāpes, es centos piecelties, taču kājas neklausīja.

«Aka» bija pašaura, un vajadzēja tikai nogulties zemē, lai līdz krūzei paliktu daži centimetri. Virve ap jostasvietu diemžēl mani atturēja no liekām pū­lēm. Ja es mēģinātu atlaisties uz vēdera, izplestu rokas un strauji saslietos, virve tik un tā mani at­kal nostutētu uz kājām.

Izkaltusī rīkle ierosināja jaunu, ģeniālu plānu. Jā­noguļas augšpēdu, jācenšas kustēties ar kājām pa priekšu — vaboles gaitā, kad tā nokritusi uz mu­guras un netiek atpakaļ. Lai gan virve bija savilkta cieši, taču es parāvu to augstāk — līdz krūtīm —, tā cerēdams ar kājām aizsniegt krūzi. Labāk sāpes nekā slāpes! Virve dziļi iegriezās miesā, tomēr es rāpoju, nepievērsdams uzmanību sāpēm, un beidzot pieskāros dārgumam.

Tavu postu — važas neļāva izplest kājas, lai ar tām varētu aptvert krūzi. Veltas cerības!

Tātad jāguļ un jāskatās debesīs. Es instinktīvi sa­taustīju pistoli, izņēmu to un tīksmi aplūkoju šo jauko lietiņu. Pēc tam tās spožo stobru pieliku pie deniņiem: jāpakustina pirksts — un es nekad vairs necietīšu slāpes. Bet tajā mirklī galvā iešāvās cita doma. Es ātri apsēdos, pagriezos un, nomērķējis uz virvi, divas reizes izšāvu. Virve apogļojās. Dru­džaini darbodamies ar rokām un zobiem, es bei­dzot to pārrāvu un, trakā sajūsmā aizmirsdams par kāju dzelžiem, uzlēcu augšā, bet turpat arī nokritu. Aizrāpoju līdz krūzei, pacēlos, ielūkojos iekšā. Tur kaut kas iespīdējās! Varbūt — ūdens, bet varbūt. . . Nav laika šaubām! Krūze bija ļoti smaga, es tik tikko to pieliecu, un pirmais vēsais malks šķita gar­dāks par brīnumainu nektāru. Par pūlēm vienmēr tiek atalgojums — galu galā es sapratu šo vien­kāršo patiesību.

Ūdens bija pamaz, un es neatstāju ne piliena.

Man kļuva vieglāk. Apkampis savu glābēju — krūzi, es aizsapņojos: noteikti es to ņemšu līdzi, kad atgriezīšos uz Zemes. Taču tūlīt arī sadrūmu — diemžēl izredzes niecīgas … Nezinu, cik ilgu laiku es sēdēju nekustīgs, raudzīdamies krūzē.

Virs manis, aprautu kliedzienu pavadīts, pārlidoja putnu bars. Es atģidos, pacēlu galvu un ieraudzīju vakarblāzmas sārto josliņu. Pelēkās debesis likās augstākas un gaišākas, arī sienām iekrāsojās sār­tas apmales. «Drīz satumsīs,» es nodomāju. «Ko lai dara?»

Plāni, kuri noderētu uz Zemes, te nebija īsteno­jami, jo es nepazinu savu pretinieku. Robinsonam nebija tādu grūtību, viņš varēja brīvi darboties, iz­lemt pēc sava prāta, bet man jāmēģina izrauties no kaķcilvēku ķetnām. Par šīm būtnēm Zemes ļaudīm nebija visniecīgākā priekšstata.

Un tomēr — ko darīt?

Vispirms būtu labi, ja varētu noņemt važas. Līdz šim es tās nepētīju, domādams, ka tās ir no dzelzs, tagad atklāju, ka tās ir svina krāsā. Lūk, kāpēc man mocītāji neatņēma pistoli: uz Marsa, kā re­dzams, dzelzs nav, un šie kaķi, būdami pārāk pie­sardzīgi, neuzdrošinās pieskarties nepazīstamai lie­tai. Es aptaustīju važas — cietas. Mēģināju lauzt — nepadevās. No kā tās taisītas? Dedzīgai vēlmei iz­glābties pievienojās ziņkārība. Ar pistoles stobru es paklabināju važas — tām bija citāda — dzelzij ne­raksturīga skaņa. Varbūt važas ir no sudraba vai arī no svina? Visu, kas mīkstāks par dzelzi, es pār­vīlēšu — jāsadauza krūze un jāizmeklē asa šķemba (es jau biju aizmirsis savu ieceri pārvest akmens krūzi uz Zemi). Taču mest krūzi pret sienu es ne­uzdrošinājos — baidījos pievērst kaķcilvēku uzma­nību. Nē, viņi neatnāks: tikko es izšāvu no pistoles, un neviens uz to nereaģēja. Sadūšojies es atdauzīju no krūzes gabalu un ķēros pie darba.

Protams, ar neatlaidīgu darbu pat dzelzs siju var noslīpēt līdz šujamadatas smalkumam, tomēr cerēt, ka akmens ātri sadeldēs metāla važas, būtu pārāk liels optimisms. Pieredze pamatu pamatos ir kļūdas bērns, un man tikai nācās maldīties: Zemes pieredzei te nebija nekādas vērtības. Es vīlēju ļoti ilgi, taču uz važām neparādījās pat ieskrāpējumi, it kā es, nabadziņš, ar akmeni censtos pāfzāģēt di­mantu.

Es aptaustīju savas skrandas, kurpes, pat matus, cerēdams atrast kaut ko parocīgu, kas man varētu palīdzēt, — šķiet, es jau sāku zaudēt prātu! Tad pēkšņi bikšu kabatā es sačamdīju sērkociņu kastīti metāla futrālī. Es nesmēķēju un parasti sērkociņus līdzi nenēsāju; kā tad tie varēja pie manis atras­ties? Ā, atcerējos! So kārbiņu pirms aizlidošanas man iebāza kabatā kāds paziņa, jo viņam nebija citas dāvanas. «Ceru, ka sērkociņi nepārslogos starpplanētu kuģi!» viņš toreiz pajokoja. Tagad man likās, it kā tas būtu noticis pirms vairākiem ga­diem: divu nedēļu lidojums, protams, neveicināja atmiņas uzlabošanos.

Es grozīju rokās kārbiņu un domāju. Kad nav ne­kādu izredžu, paliek vienīgi patīkamas atmiņas. Dzīvē ir bagātīga iespēju izvēle.

Satumsa. Trakoti izsalcis, es uzrāvu sērkociņu, lai paskatītos, vai neatradīsies kas ēdams. Sērkociņš nodzisa, es aizdedzināju otru. Automātiski muļķo­damies, es to tuvināju važām… un pēkšņi — pšš! — no tām palika pāri baltu pelnu saujiņa; visu apkārtni piepildīja tāda smirdoņa, ka es gan­drīz vai apvēmos.

Kā redzams, šie kaķi pazīst ķīmiju. Lūk, to es ne­gaidīju!

.

Kad tu esi bezspēcīgs likteņa priekšā, važu izzu­šanai ir maza jēga. Tagad vismaz man nevajag sargāt šo kaķu «aku». Noslēpis pistoli un sērkoci­ņus, es pieķēros pie nokarenā virves gala un rāpos uz augšu. Visapkārt valdīja pelēka migla, kāda vis­biežāk ir pirtī, nevis zem klajas debess. Pārvēlies pāri sienai, es nolēcu zemē. Kurp lai eju? Ne māju, ne uguntiņu, ne skaņas. Tālumā (bet varbūt ne­tālu — es nevarēju noteikt atstatumu) melnoja kaut kas mežam līdzīgs. Vai man doties uz turieni? Bet kas zina, kādi zvēri mani tur sagaida?!

Es palūkojos augšup: cauri pelēkiem, mazliet iesārtiem mākoņiem plaiksnījās dažas ļoti lielas zvaigznes.Mani atkal sāka mocīt slāpes un bads. Nakts me­dībām es nebiju sagatavots, ja arī uzdrošinātos do­ties pretim nezināmiem zvēriem un putniem. Labi vēl, ka nav auksti: droši vien šeit var iztikt bez ap­ģērba gan dienā, gan naktī. Atbalstījies pret sava bijušā cietuma sienu, es apsēdos un atkal skatījos zvaigznēs, nemēģinādams prātot, jo pat vismiermī­līgākās domas man varētu izraisīt asaras — vientu­lību ir grūtāk paciest nekā sāpes.

Pamazām acis krita ciet, taču bija bīstami iemigt. Kādu laiciņu kūkojis, es pēkšņi nodrebēju un plati atvēru acis: liekas, man priekšā bija pavīdējusi kāda ēna. «Droši vien halucinācija,» es iedomājos un pie­miedzu acis. Tiklīdz tās vēlreiz atvēru, manā priekšā atkal pazibēja ēna. Man mati sacēlās stāvus: spoku ķeršana uz Marsa neietilpa manos nolūkos. Es cieši nolēmu palikt nomodā.

Ilgu laiku nekas nerādījās. Tad es viltīgi pie- miedzuacis, atstājot starp skropstām niecīgu sprau- dziņu. Ena tūliņ bija klāt!

Tagad es vairs nebaidījos. Pats par sevi sapro­tams, ka tas nav spoks, bet radījums ar kaķa purnu. Izrādās — ar tik asu redzi, ka jau no tālienes spēj saskatīt, vai manas acis ir aizvērtas. Aizturējis elpu, priecīgs gaidīju viņa parādīšanos. Ja viņš man tuvosies, es ar viņu izrēķināšos! Nezinu, kāpēc es uzskatīju, ka esmu stiprāks par kaķcilvēku. Varbūt paļāvos uz pistoli? Smieklīgi!