Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

Jauneklis pakāpās pa kāpnēm augšā, viņa seja atguva parasto izteiksmi. Viņš mīlīgi piedraudēja ar pirkstu līdzjutējiem kā blēņas pastrādājušiem bērniem un bargi noteica:

— Ne-ne-nedrīkst. Sa-sa-sāpēs . . .

Ar šiem vārdiem viņš nozuda aiz durvīm. Tramīgi saskatīdamies, «nervinieki» viņam sekoja. Jaunekli viņi atrada mierīgi sēžam savā vietā — stūrī uz dīvāna.

— Kas tev, Kola, tur uznāca? — kāds viņam pavaicāja.

— Kur uznāca?

— Nu tur… — Jautātājs pamāja ar galvu uz durvju pusi.

— Tāpat vien — pašdarbība,—jauneklis atbildēja.—Es, tēvoci Kostja, varu notēlot, ko vien vēlies, — stomekli, dzērāju, ja gribi, varu arī tevi.

Tēvocis Kostja atviegloti nopūtās.

— Paldies dievam. Man jau rādījās, ka tu patiesi būsi nojūdzies. Zini, reizēm tā gadās: skaties uz cilvēku, no malas neko nepateiksi, bet smadzenēs šim viss vienā putrā. Tu ar saviem jokiem varēji būt uzmanīgāks.

— Nekas, toties vairāk nelīdīs,—jauneklis sacīja un devās no­regulēt televizoru.

Dežurējošais ārsts, kam tika ziņots, ka viens no «nerviniekiem» pilnīgi izgājis no eņģēm, uzbrūk cilvēkiem un gvelž visādus niekus, redzēja, ka «nervinieku» spārnā valda parastais miers: slimnieki seko mačam, laiku pa laikam dodami spēlētājiem un treneriem pa­domus.

Tātad, kā jau teikts, nervu nodaļa bija visklusākā nodaļa. Naktī slimnieki mierīgi gulēja, neprasīdami ne injekcijas, ne pārsējus, un arī dežurējošā māsiņa varēja netraucēti nosnausties uz dīvāna pie telefona.

Lūk, tāpēc arī Anna Maksimovna bija pārgājusi uz šo nodaļu.

Kaut arī dežūras bija mierīgas, iznāca tā, ka viņa strādāja gandrīz vai cauru diennakti un nogura ne pa jokam — uz nedēļas beigām pat mazdēls likās par nastu.

Svētdienās Anna Maksimovna atpūtās, mazgādama veļu, pie­kopdama māju, vārīdama ēdienu un vēl atlicinādama laiku piemājas dārziņam. Vispār, kā mēs redzam, Anna Maksimovna bija parasta krievu sieviete, kādu pieņemts dēvēt par labu saimnieci, gādīgu sievu un mīlošu māti.

Annas Maksimovnas meita Tatjana, protams, redzēja, ka māte uzkrāvusi sev tādu vezumu, ko nespētu pavilkt pat zirgs 1 . Simtiem reižu Tatjana tika sacījusi mātei:

— Met to darbu pie malas, mammu. Tētim ir alga, Sašam ir alga, arī es pēc diviem gadiem sākšu pelnīt . . .

— Man līdz pensijai vēl desmit gadi palikuši, — Anna Maksi­movna ar gudru ziņu atteica. — Ja pametīšu darbu — kas man maksās pensiju, varbūt tu ar Sašu? Galvenais tev tagad beigt institūtu, Andrejiņš paaugsies — būs vieglāk. Pagaidām es tikšu galā, nekas. Par šo tēmu vairs nerunāsim. Domāt vajadzēja agrāk, tagad par vēlu — kas izdarīts, izdarīts.

Ar pēdējiem vārdiem lieku reizi tika uzsvērts, ka Tatjana par agru apprecējusies. Un it īpaši, ka no lidotāja Sašas mājās nav gandrīz nekāda labuma.

Saša lidoja ar lauksaimniecības aviācijas helikopteriem, mazajiem MI-4, kas nesteidzīgi parkšķināja gaisā gluži kā traktori pa lauku. Saša lidoja, kaisīdams uz tīrumiem mēslojumu un indīgus maisījumus pret dažādiem lodājošiem kaitēkļiem; lidoja patruļas lidojumos, uz­manīdams mežus no ugunsgrēka. Viņš nebija no tiem mūsdienu lidotājiem — aristokrātiem, kuri, sakārtojuši kaklasaiti virs sniegbaltā krekla, ieskrienas ar savu simtvietīgo putnu uz betona skrejceļa un pēc divām trim stundām nosēžas pie siltajām jūrām, mandarīnu un šašliku krastā.

Saša pacēlās gaisā no zāles laukuma un uz tā paša arī nosēdās. Un tomēr aviācija, kaut arī mazā, no lidotāja prasa daudz vairāk izturības nekā no zemes cilvēka: nemitīgi jāmācās, jātrenējas, jāceļas pirms saules, jādežurē lidlaukā; gadījās dienas, kad Saša nemaz nepārnāca mājās.

' Zirgs — tas ir tāds nedaudz izmirstošs dzīvnieks ar asti un nagiem. Ku|eminska pēdējais zirgs nomira 1975. gadā.

Sākumā Anna Maksimovna, izdzirdusi helikopteru, stāstīja pa­gaidām vēl maz ko saprotošajam mazdēlam:

— Re, kur mūsu tētiņš lido. Vai dzirdi, ko tētiņš saka? Nu, ko tētiņš saka? Cl-ū-ū .. . Sauc tu arī: tē-ti, ū-ū-ū . . .

Nedaudz vēlāk Anna Maksimovna jau piemetināja:

— Citi tētiņi gan nelido . . . viņi dzīvo uz zemes, pastaigājas ar saviem bērniņiem. Viņi neūjinās pa gaisu, viņi katru nakti pavada mājās.

Tā Anna Maksimovna pamazītiņām sūdzējās mazdēlam par lido­tāju Sašu, taču viņas balss bija mīlīga, un būtībā Andrejiņš nesa­prata, ka viņa tēvs mājai nav nekāda debesu dāvana.

Nevar teikt, ka Aleksejs Paličs nepalīdzētu Annai Maksimovnai. Lai nu kā, bet viņš centās. Tikai, par nelaimi, viņš bija kautrīgs cilvēks, viņam šķita, ka it visu dara aplami, un patiesībā tā arī bija. Aiziet uz veikalu, sanest ūdeni, saskaldīt malku—tas Aleksejam Paličam vēl padevās. Toties no mazdēla viņš gluži vienkārši baidījās. Kā jau visi kautrīgi cilvēki, ar zīdaiņiem viņš sarunāties neprata: visvisādi «tu-tu-tu» un «bu-bu-bu» viņam likās neīsti, samāksloti — kā maigu jūtu tēlošana, kuru nav. Patiesībā jūtas bija, tikai Aleksejs Paličs neprata tās izrādīt. Neprata mazdēlam savu mīlestību pasniegt. Bet citu valodu Andrejiņš saprast nevēlējās. Galu galā barības mai­sījumi tika izspļauti uz Alekseja Paliča biksēm, mazdēls sacēla brēku un nerimās, kamēr Anna Maksimovna nepaņēma viņu savās rokās.

Aleksejs Paličs bija parasts vīrietis un izrādīja aizkustinošu bezpalīdzību, kura kopš aizvēsturiskiem laikiem [1] gluži kā vairogs sarga vīriešus no mājas rūpēm.

Skolā Aleksejs Paličs mācīja fiziku un bieži vien aizkavējās arī pēc stundām; saviem skolēniem, kas ar katru gadu gribēja mācīties mazāk un mazāk, viņš gatavoja neparastus mēģinājumus; lai pie­saistītu stundā viņu uzmanību, vajadzēja izdarīt nelielu sprādzienu vai vismaz īssavienojumu.

Aleksejs Paličs nepūlējās no saviem audzēkņiem izaudzināt dižus fiziķus. Viņš uzskatīja, ka skolēniem nepieciešama vispusīga attīstība, un iespēju robežās centās atbildēt uz visiem jautājumiem, pat ja tie neattiecās uz fiziku.

Skolēni lieliski zināja šo Alekseja Paliča vājību un labprāt uzdeva jautājumus: pirmkārt, tajā laikā neviens netika izsaukts pie tāfeles, otrkārt — kāpēc nepapļāpāt par interesantām tēmām, kuras dzīve ar televīzijas, radio, dažādu laikrakstu un žurnālu palīdzību ierosina ik dienas.

Šodien, piemēram, veselu stundu tika norunāts par tēmu—«Vai dzīvnieki spēj domāt?». Skolēni vienbalsīgi izteicās dzīvniekiem par labu: gandrīz vai ikvienam bija gadījies kāds kaķis vai suns, kas veicis ko gudru, saprātīgu.

— Un tomēr modernā zinātne uzskata, ka dzīvnieks nav saprā­tīga būtne. Vismaz lielais vairums zinātnieku tā domā, — Aleksejs Paličs uzmanīgi iebilda.

Taču skolēni ne par kādiem zinātniekiem negribēja ne dzirdēt. Sie zinātnieki laikam bija tiktāl izglītojušies, ka pat vienkāršas lietas viņiem likās sarežģītas.

— Mūsu suns, piemēram, saplosīja kaimiņu gaili 1 . . . Un kas no­tika pēc tam? Suns aizmuka no pagalma un trīs dienas nerādījās mājās. Kāpēc?

— Nosacījuma reflekss — bailes no soda, — Aleksejs Paličs at­bildēja.

— Bet kas tas ir — nosacījuma reflekss? — kāds viņam pajautāja.

— 5ajā gadījumā tā ir apziņa, ka par nedarbu pienākas sods.

— Jūs teicāt «apziņa»? «Apzināties» jau arī nozīmē domāt.

— Taisnība, — Aleksejs Paličs piekrita, — tas nav īstais vārds. Varbūt — ieradums.