Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

— Nē, nekas, — Kuļikovs klusi sacīja. — Vai tad es čukstu?

— Jā, — Aleksejs Paličs čukstus atbildēja. — Ejam prom no še­jienes. Tagad nedrīkst — pa skolu klīst ugunsdrošības inspektors. Bet tas nav pats nepatīkamākais jaunums. Ir vēl kas ļaunāks.

Ejot no skolas pa nelielo ieliņu uz augšu, pārlecot pāri diviem trim grāvjiem, ko izrakuši ūdensvada meistari, trim četriem, ko izra­kuši telefonisti, un, apmetot līkumu piecām sešām bedrēm, ko izrakuši elektriķi, var nonākt pašā uzkalna galā.

Priekšpēdējās bedres malā Aleksejs Paličs paklupa un nosmērēja bikses, viņš pusbalsī sodījās un pat nospļāvās aiz sarūgtinājuma.

— To nu gan es nesaprotu, — skolotājs pukojās. — Līdzko viens savu grāvi aizber, cits tūliņ blakus rok jaunu. Gandrīz jādomā, ka viņiem kāds naids.

Boriss Kuļikovs ieskatījās bedrē un arī nospļāvās, taču ne aiz sarūgtinājuma: viņš bija ieraudzījis vardi, kas ķepurojās pa mālaino, duļķaino ūdeni.

— Varbūt izvilkt laukā? — Boriss vaicāja. — Beigu beigās — dzīva radība.

— Te jāuzmanās, ka pašam sevi nav jāglābj, — Aleksejs Paličs šķendējās. — Un vispār, Borja, nesāc vairs stundās debates par dzīv­niekiem. Man ir jāizņem viela, bet galva pilna ar citām lietām. Tu jau

zini, ar kādām . . . Un te vēl — dzīvnieki! Tev viss šķiet vienkārši,

»

bet man nav triju galvu uz pleciem.

— Ne jau es sāku par dzīvniekiem, vai tad jūs neatceraties?

— Neko es pašlaik neatceros, — Aleksejs Paličs atcirta.

Nokāpuši no uzkalna pa otru pusi lejā, viņi iegāja nelielā mežiņā.

Pavasarīgi caurspīdīgais mežs skanēt skanēja no putnu balsīm. Bērzu zari jau bija ietinušies zaļā plīvurā, pumpuri pārsprāguši un sākuši plaukt. Tālumā kala dzenis; egļu galotnēs šalkoja leja nemanāms vējš. Visi šie trokšņi un skaņas piederēja mežam, tas bija viņa īpašums un nevienam netraucēja.

Drīz, jau pavisam drīz, kā reizēm raksta, «mežs pielīs ar ļaužu skanīgajām balsīm».

Skanīgie ļaudis tusnīdami un svīzdami aplauzīs ziedošo ievu zarus, ar saknēm izraus maijpuķīšu baltos zvārgulīšus; čaklākie rāpsies augstajās eglēs—taisni tur, galotnēs, var nogriezt vai ar koku atsist zarus ar mīkstajiem, sārti zaļajiem čiekuriem.

Tā sāksies vasarnieku un tūristu sezona, un līdz pat krietnām salnām mežam nebūs glābiņa.

Kad beigsies pavasara ziedu laiks, mežā izaugs šis tas ēdams.

Savas takas iemīs melleņu [2] tīkotāji, pēc tam mežā metīsies sēņo­tāji . . .

Sēnes — tas ir meža brīnums. Pasaulē nebūt nav tik daudz brī­numu, kurus varētu sālīt un cept, bet sēnes var. Turklāt šis brīnums ir iegūstams par velti, kas to padara vēl jo pievilcīgāku.

Pirms simt gadiem valdīja uzskats, ka sēņu lasīšana ir dīkdieņu nodarbošanās.

Arī pirms trīsdesmit gadiem sēņotāju nebija daudz, tos dēvēja par «entuziastiem». Turpretī tagad grūti atrast cilvēku, kurš ar sēņošanu nenodarbojas, ja nu vienīgi tāds, kas jau miris, vai tāds, kas nav paguvis vēl piedzimt.

Būtībā sēņotāji nav slikti cilvēki: klīst pa mežu nodurtu ska­tienu — it kā būtu pazaudējuši naudasmaciņu. Nevienu neaiztiek, ne putnus, ne citas dzīvas radības vispār neievēro. Dabai pat ir labums no viņiem — sēņotāji baro odus, bet odi, kā tagad zināms, ir gluži vienkārši nepieciešami: ar to kāpuriem barojas zivis. Arī sēņotājiem labums: viņi elpo tīru gaisu. Un mājās atgriežas, kā bieži vien lasām avīzēs, «noguruši, bet apmierināti». Te nu ar avīzēm var arī mazliet pastrīdēties. Visus vienā maisā bērt nedrīkst. Var gadīties, ka iztu­rīgāks pilsonis atgriežas mājās pavisam žirgts, toties neapmierināts, ja grozs viņam ir tukšs.

Par to, ka sēņotājs pārnesis pilnu grozu ar meža gaisu, neviens mājinieks viņu neslavēs.

Tātad sēnes—tas ir kaut kas brīnišķīgs.

Brīnišķīgs visiem, izņemot to, kas tās audzē, — mežu.

Kāds izteikti ārzemniecisks zinātnieks rakstīja, ka augi (tāpat kā dzīvnieki) it kā nedaudz saprotot: pazīstot cilvēkus, kas aplauž tiem zarus, sagraiza mizu ar nazi vai liek degošu sērkociņu pie lapām, šis zinātnieks vai nu pamatīgi maldījās, vai domāja to kā zinātnisku humoru.

Šai ziņā mežs nesaprot nekā. Ja mežam galva kaut nedaudz strādātu, tas atdotu cilvēkiem savas sēnes, ne mirkli nevilci­nādamies, visas vienā dienā, lai tikai to liktu mierā.

Taču mežs slēpj sēnes zālē, zem kokiem, starp akmeņiem, turklāt vēl audzē «pakāpeniski» — no pavasara līdz rudenim. Un no pava­sara līdz rudenim sēņotāji blietē zemi, izmīda zāli, sīkus krūmājus, ogulājus — visu to, bez kā mežs vairs nav mežs. Pašiem nemanot, sēņotāji iet pa mežu cits cita pēdās, un pret rudeni ir iemītas ne vien taciņas, bet veseli ceļi, pa kuriem iešana ir ērta, toties skumīga.

Un vēl pa mežiem slāj «tūristu» bari.

Pat vismazākajam baram (piemēram, diviem cilvēkiem) ir vaja­dzīgi mietiņi teltij un malka ugunskuram. Un tad, kā agrāk mēdza rakstīt, «meža klajumā atskan līksmi cirvja klaudzieni». No šīs «līksmības» šermuļi skrien caur kauliem.

Ja jau tūristiem mežā tik ļoti nepieciešams ugunskurs, lai viņi tajā kurina savas ģitāras.

Taču šobrīd mežā nebija ne tūristu, ne sēņotāju. Un tomēr Aleksejs Paličs pameta skatienu apkārt.

— Liekas, neviena nav, — viņš sacīja.

— Neviena, — Kuļfkovs apstiprināja. — Serjoga neskaitās.

— Kur viņš ir? — Aleksejs Paličs piesardzīgi vaicāja. — Es negri­bētu, ka viņš mūs dzird. Nav vairs tik mazs — sapratīs.

— Tur, — Kuļikovs norādīja.

Aiz priedes, kas auga metrus divdesmit no viņiem, parādījās auss, puse vaiga un vērīga acs. Septiņus gadus vecais Borisa brālis Serjoga spēlēja savu mūžīgo spēli. Atkarībā no garastāvokļa viņš bija vai nu spiegs, vai automātists. Ja, pieņemsim, pirmdienā Serjoga izse­koja kādu radinieku vai paziņu, tad otrdienā viņš ar automātu no slēptuves to nošāva. Serjoga darbojās no visas sirds un ar sajūsmu;

viņš spēlēja pēc saviem īpašiem noteikumiem un vienmēr viens pats. Šodien Serjoga, šķiet, bija spiegs.

— Seko mums jau no pašas skolas, — Boriss paskaidroja.

— Ko viņš grib?

— Neko. Seko — un cauri.

— Tu domā, ka viņš mūs tur aizdomās?

— Viņš visus tur aizdomās.

— Labāk būtu, ja viņš mūs nedzirdētu, — Aleksejs Paličs atkār­toja.

Boriss pacēla no zemes satrunējušu zaru un pamētāja to rokā. Auss, puse vaiga un acs nozuda.

Zars atsitās pret priedi un sašķīda driskās. Mazs, saliecies au­gumiņš pašāvās sānis un noslēpās aiz krūmiem.

— Ies apkārt, — Boriss izmeta. — Ejam klajumā, tur viņš mums netiks klāt.

Meža klajumā viņi apsēdās uz nogāzta koka.

— Boris, — Aleksejs Paličs ierunājās, — liekas, es esmu iekritis. Vakar, kad mēs ēdām vakariņas . . .

Vakar, kad Muhinu mājās ēda vakariņas, pie galda sēdēja visa ģimene: Anna Maksimovna vēl nebija aizgājusi uz dežūru, Aleksejs Paličs jau bija atgriezies no skolas, meita Tatjana bija paguvusi pārbraukt no pilsētas, bet lidotājs Saša bija pārnācis mājās uzreiz pēc darba — kā visi normāli cilvēki.

Annai Maksimovnai bija slikts garastāvoklis. Andrejiņš šodien niķojās, pa dienu negulēja, un viņa nebija paspējusi aizskriet uz veikalu, kas atradās divsimt metru attālumā no mājas.