Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

Pie apsūnojuša akmens, kas gulēja klajuma malā, pēkšņi pavīdēja kaut kas līdzīgs galvai.

Pēc tam galva nozuda, tās vietā uzradās cepure, uzsprausta uz sprunguļa, galva tagad bija redzama vairāk pa labi.

— Pelēkais! — Boriss uzsauca. — Lai pēc piecām minūtēm tu būtu mājās!

Galva atkal nozuda, un tās vietā aiz akmens parādījās automāta stobrs.

Nozibēja šāviņu uzliesmojumi, atskanēja blīkšķi.

— Nopirka muļķītim automātu ar baterijām, — Boriss paskaid­roja,— tagad viņš pilnīgi izkūkojis prātu. Vajadzēs izņemt baterijas.

— Ejam. Inspektors droši vien jau aizgājis. Man šodien tā savādi dur sirdī. Vai tu, Boris, zini, kur tev ir sirds?

— Neesam vēl mācījušies, — Boriss atteica.

Skolnieks un skolotājs devās no meža laukā.

Atskatoties viņi redzēja, kā aizmugurē zib neliels augumiņš, sīkiem pārskrējieniem slēpdamies te aiz viena koka, te aiz cita.

Pagaidām tikai divi cilvēki zināja, kas noticis Kuļeminskā.

5im notikumam bija pasaules mēroga nozīme, kaut arī tas nebūt nebija pasaules mēroga notikums: jo pasaule par to vēl nekā nezi­nāja. Viss bija atkarīgs no tā, kā izturēsies cilvēki, kas šajā notikumā tika iesaistīti pirmie.

Dažam labam varētu likties, ka Aleksejs Paličs un Boriss Kuļikovs rīkojušies nepareizi. Varbūt pareizi, ka nepareizi. Un varbūt arī nepareizi, ka nepareizi. Sāksim no sākuma.

Lai sāktu no sākuma, nepieciešams pateikt, ka Boriss Kuļikovs kopš agras bērnības sirds dziļumos bija konstruktors. Jau dažu gadu vecumā viņš interesējās par mehānismiem, it īpaši par tiem, kas kustas.

Sešu gadu vecumā viņam ar skrūvgrieža un šķēru palīdzību stundas laikā izdevās izjaukt pa daļām mammas elektrisko šujmašīnu. Tās mehānisms izrādījās diezgan vienkāršs; tik daudz detaļu viņš no tās nemaz neizmakšķerēja, un tomēr ne tētis, ne remontdarbnīca no šīm detaļām mašīnu samontēt vairs nejaudāja.

Tajā pašā gadā mazais Borja ieinteresējās par putekļu sūcēju. Šoreiz viņš pēc izjaukšanas pats to samontēja un pārbaudīja. Pu­tekļu sūcējs darbojās: pa vienu galu tas sūca iekšā putekļus, pa otru spļāva laukā dažnedažādas skrūvītes un uzgriežņus, kamēr izspļāva visu, tad putekļu sūcējs pārtrauca savu darbību.

Nedaudz paaudzies, Borja pilnīgi patstāvīgi atklāja principu, ko izgudrotāji apzīmē ar vārdiem — «Kas iznāktu, ja? . . .». šo principu izmanto pilnīgi nopietni un pieauguši cilvēki. Izgudrotājs spriež aptuveni tā: «Kas iznāktu, ja . . . vara kafijkannā ielietu glāzi kefīra, piejauktu pusglāzi petrolejas, ieliktu simt gramu saldējuma, tad vecu modinātāju, iespiestu pusi citrona, iemestu beigtu mušu, rūpīgi iz­maisītu, apsegtu ar vakardienas avīzi un apstarotu ar rentgena sta­riem? Saprotams,» domā izgudrotājs, «visdrīzāk nekas neiznāks. Taču pirms manis to neviens nav darījis, kāpēc tad neizmēģināt . . .»

Vienreiz Borjas prātu nodarbināja šāds jautājums: kas dzied gaiļa balsī pa radio — aktieris vai īsts gailis?

«Ja es pieslēgtu televizoru radiotranslācijas tīklam,» Borja sev sacīja, «ekrānā varbūt parādītos aktieris?»

Un viņš pieslēdza. Aktieris neparādījās, un vispār nekas nenotika.

«Nu protams,» Borja nodomāja, «es neesmu ieslēdzis reproduk- toru.»

Un Borja reproduktora kontaktdakšiņu iebāza ligzdiņā, pie kuras parasti tika pieslēgts televizors. Reproduktorā atskanēja sprakšķi, gaisā uzšāvās dūmu mutuļi, toties televizoram nekas ļauns ne­notika.

Pārdegušos korķus Borja nomainīja pats; to viņš prata jau toreiz.

Taču tas viss, viss notika sen . . .

Ap to laiku, kad Borja satikās ar Alekseju Paliču, viņš ne tikai bez lielām pūlēm mācēja salabot elektriskās plītiņas un gludekļus, bet labi orientējās tēva zaporožeca mehānismā. Vismaz pēc remonta detaļas pāri nepalika.

Tikai ar zaporožecu vien Borjam vairs nepietika. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pie stūres viņam tika atļauts piesēsties retu reizi — uz kāda klusa meža ceļa. Borjam tagad bija citas idejas, piemēram, vēja elektrostacijas būve. šī elektrostacija bija iecerēta kā piga Kuļe­minskas elektriķiem, kuriem bija ieradums noslēgt spriegumu, tiklīdz uz ekrāna parādījās Štirlics vai «Pagaidi tikai!». Vēl Borja bija iece­rējis uzstādīt antenu," kas uztvertu televīzijas signālus no citām valstīm.

Viņš bija lasījis, ka šādus signālus var uztvert no pusotra tūkstoša kilometru attāluma, bet tuvākā robeža, pēc Borisa aprēķiniem, atradās par trīsdesmit pieciem kilometriem tuvāk.

Tātad Borja sapņoja.

Taču dalīties savos sapņos viņam nebija ar ko, jo klasesbiedri līdz vēja dzinējiem vēl nebija izauguši, bet pieaugušie Kuļeminskas iedzīvotāji visi bez izņēmuma krāja naudu žigulim un ne par ko citu neinteresējās.

Tāpēc, tiklīdz pie apvāršņa uzradās Aleksejs Paličs, Borja ātri vien saprata, ka tas ir tieši tas cilvēks, kas viņam vajadzīgs.

Pēc tam Aleksejs Muhins uzzināja, ka cilvēki visā nopietnībā domā par mākoņu vadīšanu un, iespējams, cer, ja arī ne pārvietot tos no vienas vietas uz citu, tad likt nolīt lietum tur, kur tas nepieciešams. Šo mēģinājumu pirmsākumi meklējami tālā senatnē. Stāsta, ka reiz kāds artilērists, pārskaities uz tveici, izšāvis ar lielgabalu debesīs — un kā balva nolijis auksts lietus. Visticamākais, ka tā bija parasta sagadīšanās, kaut gan — kas to var zināt . . .

Un vēl students Muhins izdibināja, ka augstu virs zemes peld neaizsniedzamie un noslēpumainie sudrabainie mākoņi. Šos mākoņus laistāmies liegā pērļu zaigā — līdzīgus lielu, sniegbaltu putnu spār­niem — redzējuši vienīgi nedaudzi laimīgie, taču to noslēpumu atklāt pagaidām nav izdevies nevienam.

Aleksejs Muhins uzplijās profesoriem ar jautājumiem, tomēr arī profesori nespēja pateikt neko sakarīgu.

Un jau trešajā kursā Aleksejs Muhins nolēma, ka veltīs savu dzīvi sudrabainajiem mākoņiem.

Bet pēc tam viņš nonāca meteoroloģiskajā stacijā netālu no Kuļeminskas.

Pēc tam viņš iepazinās ar Annu.

Pēc tam piedzima Taņa — un sudrabainie mākoņi atvirzījās mazliet tālāk.

Pēc tam Kuļeminskas stacija tika slēgta, un Aļošam Muhinam pie­dāvāja vietu polārā apgabala meteoroloģiskajā stacijā, taču braukt uz turieni ar zīdaini nebija iespējams.

Bet vēl pēc tam vairs nebija uz kurieni braukt.

Un Aļoša Muhins aizgāja uz skolu par fizikas skolotāju un kļuva par Alekseju Paliču.

Sudrabainie mākoņi vēl arvien tikpat noslēpumaini slīdēja pāri planētai.

Aleksejs Paličs bija saticīgs un apzinīgs cilvēks. Ar skolēniem viņš neķildojās, nesauca uz skolu vecākus, tomēr sekmes viņa klasēs nezin kāpēc bija gluži pieklājīgas. Skolēni nezin kāpēc neiztu­rējās pret viņu rupji. Iespējams, ka tā notika tāpēc, ka Aleksejs Paličs ļāva savās stundās «pļāpāt», ja «pļāpāšana» izvērtās saprātīga, bet iespējams, ka viņš bija dzimis skolotājs, kaut arī līdz zināmam laikam to neapjauta.

Aleksejam Paličam piemita arī sava vājība: skolā fizikas kabinetu viņš bija bāztin piebāzis ar modernu aparatūru. Protams, ne jau nu ar kompjūteriem 1 vai lāzeriem"', un tomēr pilsētā viens otrs varēja viņu apskaust. Kabinetā, piemēram, atradās skaņas ģenerators', ko Alek­sejs Paličs bija izlūdzies bijušajam kursabiedram, tagad Saulrietu nodaļas vadītājam MZPI 1 . Aleksejs Paličs bija dabūjis arī oscilo- grāfu° — no Mēnesslēktu laboratorijas vadītāja SZPI 6 . Un vēl Alek­sejam Paličam bija izdevies iegādāties spektrometru', ar kura palī­dzību viņš cerēja izpētīt sudrabainos mākoņus.