Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

— Nekādu smalko ēdienu nebūs, — Anna Maksimovna brīdināja. — Ēdiet, ko dod! ,

Uz šo repliku neviens neatbildēja. Aleksejs Paličs, kā jau cilvēks, kas jūtas vainīgs, centās palikt neuzkrītošs; meita, sapratusi, ka māte ar kaut ko ir nemierā, saprata arī, ka Anna Maksimovna vēl tu­vākos piecus gadus būs vajadzīga. Lidotājs Saša vispār pēc dabas bija klusētājs.

Taču šodien Annai Maksimovnai ļoti gribējās, lai ar viņu kāds pastrīdētos.

— Ko jūs klusējat? — viņa vaicāja. — Vismaz kāds būtu pastāstījis, kā diena pagājusi!

Uz šo priekšlikumu arī neviens neatsaucās.

— Tatjana?

— Mammu, nu kas man var būt jauns? Lekcijas . . . drīz sāksies ieskaites . . .

— Aleksej?

Aleksejam Paličam jaunumi bija—tādi jaunumi, ka par tiem ne tikai runāt, pat domāt negribējās.

— Nav nekā tāda, viss pa vecam, Anna.

Anna Maksimovna paskatījās uz Sašu un tūliņ pat bezcerīgi atmeta ar roku.

— Izrādās, ka man vienai ir jaunumi, — viņa pavēstīja. — Mūsu mājā uzklīdušas peles. Varbūt arī tās ir žurkas. Tiesa gan, tādas žurkas man vēl nav gadījies redzēt. Ēd produktus ar visu taru.

Dzirdot vārdu «produkti», Aleksejs Paličs viegli nodrebēja.

— Kas tad atgadījies?—Tatjana interesējās.

— Pati nesaprotu, — Anna Maksimovna teica. — Šodien piegāju pieliekamajā pie plaukta — gribēju Andrejiņam attaisīt burciņu ābolu sulas. Skatos — kaut kā trūkst. Sāku skaitīt — trūkst divas paciņas «Mazulīša», divas burciņas sulas un viena paciņa rīsu un piena maisījuma.

Pie galda atkal iestājās klusums.

Lidotājs Saša, par spīti savam biklumam, bija apveltīts ar iztēli. Viņš iedomājās, kā naktī zem segas varētu mieloties ar rīsu un piena maisījumu, un nosarka. Aleksejs Paličs arī nosarka, taču pavisam cita iemesla dēļ.

— Lai būtu peles, — Anna Maksimovna turpināja. — Bet burkas ir no stikla, ar dzelzs vāciņu. Pat suns tās neaizstieptu, kur nu pele.

— Varbūt tu esi izbarojusi un aizmirsusi? — Tatjanai iešāvās prātā.

— Kā es varu aizmirst? — Anna Maksimovna noskaitās. — Vai nu es neatcerēšos, cik samaksāju! Divi divdesmit piecas, trīsreiz sešdesmit četras, rublis septiņdesmit septiņas un cīsiņi par divi seš­desmit. Astoņi rubļi trīsdesmit četras kapeikas! Divas kapeikas viņa neizdeva, es neko neteicu. Kopā astoņi trīsdesmit sešas. Trūkst akurāt par trim rubļiem divpadsmit.

No šī rēķina, kas bija saprotams vienīgi Annai Maksimovnai, kļuva pilnīgi skaidrs, ka kļūdīties viņa nevarēja.

— Kur tas viss pazudis? — Tatjana ievaicājās.

— Tāpēc jau es jautāju — kur?

— Mēs neesam ēduši, — Tatjana sacīja.

— Bet kas? Nav runa par naudu. Tikai interesanti — kas varēja to visu paņemt? Vai tiešām zaglis?

— Tagad arī man kļūst interesanti, —Tatjana teica.

Aleksejs Paličs iekrekšķējās.

— Taņa, nestrīdies ar māti, ļauj viņai mierīgi paēst.

— Vai tad es strīdos? — Tatjana atbildēja ar pretjautājumu. — Ja no mājas pazūd nevienam nevajadzīgas lietas, ir interesanti uzzināt, kas varējis tās paņemt.

— Nevienam nevajadzīgas, izņemot bērnu, — iedrošinājās pie­zīmēt Saša, un Aleksejam Paličam sāka trīcēt ceļi. Nerunīgais Saša bija trāpījis tieši devītniekā. Bērnu ēdiens nudien nav vajadzīgs nevienam citam kā tikai bērnam. Bērns pats to paņemt nevar. Tātad produkti ir ņemti bērnam. Tāds un vienīgi tāds secinājums izrietēja no Sašas vārdiem. Aleksejs Paličs saprata to pilnīgi skaidri. Tagad atlika vienīgi uzzināt — kas? Par tālāko Aleksejs Paličs neie­drošinājās pat domāt.

— Iznāk, ka viņš pats paņēmis? — Anna Maksimovna pamāja uz gultiņas pusi, kur, nometies uz vēdera kā varde, saldā miegā gulēja Andrejiņš.

Aleksejs Paličs izdvesa kaut ko starp «ha-ha» un «he-he», tādējādi apliecinādams, ka pratis novērtēt sievas joku. To nevajadzēja darīt. Ne velti saka: neizlec . . .

— Ka tik tu neesi paņēmis, Aleksej? — Anna Maksimovna pa­vaicāja.

Te nu pienācis īstais mirklis pateikt, ka Anna Maksimovna nekļū­dījās: produktus bija nolaupījis tieši Aleksejs Paličs. Tikai atzīties viņam nebija ne mazākās vēlēšanās, jo tad neizbēgami sekotu pats šausmīgākais jautājums: kāpēc?

Atbildēt uz šo jautājumu Aleksejs Paličs nevarēja un tāpēc izvē­lējās taktiku, ko iecienījuši nepieredzējuši noziedznieki: uz jautājumu atbildēt ar jautājumu. Sai taktikai bija divas priekšrocības: pirmā — nevajadzēja melot, otrā—izmeklētājs bija spiests pats atbildēt uz saviem jautājumiem.

— Kam man tādas mantas? — Aleksejs Paličs drošsirdīgi jautāja un pat paraustīja plecus.

— To nu es nezinu — kam, — Anna Maksimovna attrauca. — At­ceros — reiz tev kādiem tur eksperimentiem ievajadzējās klīsteri, toreiz tu aizstiepi no mājas veselu paku miltu.

— Klīsteris — tas ir kas cits. Kādi var būt eksperimenti ar ābolu sulu?

— Varbūt tev vajadzēja burkas . . .

— Kam man burkas? Vai mājās tukšu burku trūkst?

Jāteic, ka uz meliem Aleksejs Paličs nekāds meistars nebija. Un viņa taktika ļāva viņam aizvirzīties prom no patiesības tikai tālab, ka Anna Maksimovna nebija pieredzējusi izmeklētāja.

Pieredzējusi izmeklētāja vaicā tieši: «jā» vai «nē», «tu» vai «kāds cits»? Tad arī noziedznieks, apmulsdams vai mēģinādams izlo­cīties, sevi nodod. Anna Maksimovna nebija nopratināšanas spe­ciāliste.

— Taisnība gan, — viņa sacīja, — burku mājās, cik nevajag. Bet vai rīsu maisījumu tu arī neesi ņēmis?

— Kur es likšu rīsu maisījumu? — Aleksejs Paličs turpināja vai­rīties.

— Tēt, tevi jau neviens nevaino. Tu tikai pasaki: neesmu ņēmis, — uzstājīgā Tatjana iejaucās.

— Ko es iesākšu ar divām paciņām «Mazulīša»? — Aleksejs Paličs aizsteidzās jautājumiem priekšā.

Tatjana aizdomīgi paraudzījās uz tēvu.

Aleksejs Paličs nodomāja, ka Tatjanas nopratināšanu viņš var arī neizturēt.

Un tad iebrēcās Andrejiņš . . .

Mazdēliņš iebrēcās tik piemērotā brīdī, ka Aleksejs Paličs klusībā nozvērējās jau šovasar viņam nopirkt velosipēdu.

Sievietes metās pie bērna.

Aleksejs Paličs aizlaidās. Viņš nozuda no istabas bez trokšņa un tik zibenīgi, kā nozūd attēls no izslēgta televizora ekrāna . . .

Lūk, ko Boriss Kuļikovs uzzināja gaišajā pavasara dienā tukšajā pavasara mežā.

— Kas tur šausmīgs? Jūs taču neatzināties, — Boriss sacīja. — Man arī jautāja par segu, es teicu: neesmu ņēmis, un viss.

— Jā, kā tev gāja?

— Tā arī gāja: cik reižu jautāja, tik es noliedzu.

— Nē, Borja, — Aleksejs Paličs sacīja, —tas ir tik nepatīkami . . . meli un viss pārējais . . .

— Kas gan te nepatīkams? — Boriss brīnījās. — Mēs melojam godīgi.

— Kas tie tādi «mēs»? — Aleksejs Paličs satraukts vaicāja.

— Nu, es un jūs.

— Jā . . . — Aleksejs Paličs novilka. — Ne jau gluži melojam . . . Es, starp citu, neesmu teicis ne vārdiņa nepatiesības, kaut arī ne visai saprotu, kā var melot godīgi.

— Ja to nedara sevis dēļ … — Boriss paziņoja. — Domājot par savu labumu . . .

— Taisnība gan, mums no tā nekāda labuma nav.

— Aleksej Palič, kā būtu, ja mēs viņu kādam atdotu? Nav jau obligāti jāstāsta patiesība. Tad viņu atpakaļ neatsauktu.

— Ja neizstāstīsim, mums neticēs. — Aleksejs Paličs nopūtās. — Ja izstāstīsim — gan nenoticēs, gan atsauks atpakaļ. Kāda jēga tad stāstīt? Mēs esam bezizejas stāvoklī, Borja. Tur, kā rādās, arī nav muļķi.