Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

Aizritēja gadi.

Sudrabainie mākoņi virs Kuļeminskas nerādījās. Modernā apara­tūra ļāva stundās demonstrēt interesantus mēģinājumus, un skolēni nojauta, ka skolotājs dara vairāk, nekā no viņa prasa. Par to viņš tika cienīts. Daži mēģinājumi bija noslēpumaini. No tā Alekseja Paliča autoritāte auga jo lielāka.

Drīz vien fizikas kabinets kļuva par šauru.

Ierīces laiku pa laikam sabojājās, tās vajadzēja remontēt, regulēt, un Aleksejs Paličs jau sen gudroja par palīgu. Viņam bija vajadzīgas ne tikai papildu divas rokas, viņš ilgojās pēc domubiedra — cilvēka, kuram dvēselē būtu savi sudrabainie mākoņi un kurš, iespējams, kādreiz izdarītu to, kas neizdevās Aleksejam Paličam.

Kārtējā mācību gada sākumā viņš pārņēma kārtējo sesto klasi — un tur atrada šādu cilvēku.

Pareizāk sakot — viņi atrada viens otru.

Kad Boriss Kuļikovs parādīja skolotājam lietpratīgi uzzīmētu vēja dzinēja shēmu ar visiem aprēķiniem un pavaicāja, kur varētu dabūt dzinējam dinamomašīnu, Aleksejs Paličs saprata, ka viņš ir saticies ar savējo.

Tiklīdz skolotājs paķēra zīmuli un uzskicēja dzinēja mastu, Boriss Kuļikovs saprata, ka Aleksejam Paličam var uzticēt vēl daudz ko citu.

— Tas ir pilnīgi iespējams, — Aleksejs Paličs sacīja.

— Tad iztaisīsim, — Boriss lika priekšā.

— Es tev palīdzēšu, — Aleksejs Paličs precizēja. — Ideja taču ir tava . . . Dinamomašīna man ir — tikai līdzstrāvas. Vajadzēs akumu­latoru . . .

— Mēs tikko jaunu ielikām zaporožecā, — Boriss sacīja. — Vecais ir gluži labā stāvoklī. Vienīgi paredzēts divpadsmit voltiem.

— Sākumā pagatavosim modeli, — Aleksejs Paličs ierosināja.

Pēc divām nedēļām vēja dzinējs jau griezās Kuļikovu pagalmā.

Automobiļa lampiņa uzcītīgi apgaismoja pagrabu ar kāpostiem, par ko ļoti apmierināta bija Borisa mamma. Neapmierināts bija vienīgi mazais Serjoga: cenzdamies aizsniegt dzinēju, viņš pa divi lāgi bija novēlies lejā no masta. Starp citu, Serjoga bija viens no tiem bērniem, kuru mierīgi varēja izgrūst laukā no lidmašīnas, nebaidoties, ka viņa veselībai tiks nodarīts kaut mazākais ļaunums.

Fizikas kabinetā Boriss iejutās ļoti ātri. Izrādījās, ka viņam ir labas rokas. Tās pašas rokas, kuras reiz šujmašīnu bija pārvērtušas lūžņu kaudzē, tagad prata lodēt, līmēt, konstruēt un montēt. Taču Boriss bija ne vien izpalīgs, viņš perināja galvā savas idejas. Alekseja Paliča atmiņā arvien vēl reizēm uzpeldēja sudrabainie mākoņi un novērsa viņu no reālās dzīves, toties Boriss ar visiem saviem televīzijas projektiem bija praktiskākas dabas cilvēks. Tieši viņš ierosināja ierīkot laboratoriju skolas pagrabā.

Ja viņi būtu zinājuši, kas vēlāk notiks šajā laboratorijā!

Varbūt viņi durvis uz pagrabu būtu aizmūrējuši . . .

Bet, iespējams, gluži otrādi—būtu pametuši visus darbus un sākuši tieši ar magnētu, kura dēļ viss arī notika.

Tad vēl Aleksejs Paličs un Boriss par nākotni neko nezināja.

Strādādami pa vakariem, viņi apšuva sienu ar dēļiem, ielika grīdu un ievilka elektrību. Pēc tam sanagloja skrūvgaldu un sagādāja ne­lielu virpu, kas nezin kāpēc atradās Kuļeminskas putraimu fabrikā.

Sīs fabrikas direktora dēlam draudēja ceturtais divnieks fizikā, un šķirties no virpas direktoram nebija grūti, jo vairāk tāpēc, ka put­raimu ražošanā virpa nepiedalījās.

Arī krietns daudzums citas aparatūras pārcēlās uz pagrabu. Iznāca tāda kā laboratorija, tāda kā darbnīca. Aleksejs Paličs pagraba durvīm piekarināja slēdzeni.

Viena šīs slēdzenes atslēga tika Borisam.

Kabinetā palika vienīgi mācību līdzekļi un spektrometrs', kas stāvēja pie loga un bija nomērķēts uz to debespusi, kur vajadzēja parādīties sudrabainajiem mākoņiem.

Dzīvība laboratorijā pamodās vakaros. Iestājoties krēslai, pagraba logos atblāzmoja elektriskās izlādēšanās zibšņi, reizēm skanēja virpas dūkoņa, bet tie, kuri ieskatījās pa logu, ieraudzīja Alekseju Paliču un Borisu, kas bija aizņemti nezin kādā nesaprotamā darbā.

Kā jau teikts, Kuļeminska nav liela pilsētiņa. Nelielās pilsē­tiņās nesaprotamas lietas necieš un vienmēr cenšas tām sameklēt saprotamu izskaidrojumu.

Tāpēc Kuļeminskas vienā galā uzskatīja, ka Aleksejs Paličs meistaro krāsaino televizoru, bet otrā — ka viņš no rezerves daļām grib savākt žiguli.

Starp citu, kuļeminskieši fizikas skolotāju no sākta gala uzskatī­juši par dīvaini, jo viņš kartupeļus nestādīja piemājas dārziņā, bet pirka veikalā.

Laboratorijā Aleksejs Paličs un Boriss bija paguvuši veikt ne vienu vien interesantu eksperimentu, taču runa pašlaik nav par to. Kādai iekārtai bija vajadzīgs liels elektromagnēts. Var būt, ka lielās pilsētās tādi elektromagnēti mētājas izgāztuvēs, taču Kuļeminskā tādu nebija pat putraimu fabrikas direktoram. Nekā darīt — vajadzēja pagatavot pašiem. Būtībā tas nav visai sarežģīti, mazlietiņ nogurdinoši gan. Tādam magnētam nepieciešams ap divpadsmit tūkstoš tinumu.

Un Boriss pēc Alekseja Paliča rasējuma izgatavoja nelielu ierīci un sāka tīt stiepli uz spoles. Pēc dažām dienām spole bija gatava. Atlika to izmēģināt.

— Tagad pārbaudīsim, — Aleksejs Paličs sacīja.

Atcerējos! Spektrometrs — tās, piemēram, ir krāsas, kurās var sadalīt saules staru. Kopā septiņas kā varavīksnei — sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaišzila, tumšzila, violeta.

Tobrīd viņš nezināja, ka līdz notikumam ar pasaulvēsturisku nozīmi atlikušas tikai divas minūtes.

Boriss pievienoja vadus spoles tinumu galiem un aptina tos ar izolācijas lenti, tagad līdz pasaulvēsturiskajam notikunjam atlika viena minūte. Tad viņš notīrīja vadiem otrus galus, pievienoja tos dakšiņai, nenojauzdams, ka palikušas tikai desmit sekundes.

— Slēdz iekšā! — Aleksejs Paličs nokomandēja.

Virs spoles nozibsnīja dzirksts, un tajā pašā brīdī pagrabā atskanēja bļāviens.

Sākumā neviens neko nesaprata. Aleksejam Paličam šis bļāviens atgādināja gaiļa kikerigū, un viņš nobrīnījās: no kurienes gan pagrabā varēja uzrasties gailis? Borisam šķita, ka kliedzējs bijis Aleksejs Paličs, un viņš nodomāja, ka dzirksts trāpījusi skolotājam un to apdedzinājusi. Bez tam abi redzēja, kā no loga pret galdu, uz kura atradās spole, atduras zils stars un tūlīt pat atkal izgaist.

Pirmajā brīdī viņi vēl nepamanīja galveno.

Aleksejs Paličs paskatījās uz loga pusi, no kurienes bija hācis dīvainais stars, un ievēroja stiklā mazu caurumiņu.

Boriss palūkojās uz Alekseju Paliču, pūlēdamies saprast, vai skolotājs tik tiešām dabūjis pa pirkstiem vai arī viņam tikai šķitis.

Patiesību sakot, nekas briesmīgs nebija. Spolē bija radies īssavie­nojums. Tādos gadījumos pārdeg vai nu spole, vai korķi. Tā tas notiek jebkurā mūsu planētas vietā. Vienīgi Kuļeminskā nezin kāpēc tā nenotika.

— Nekas … — Aleksejs Paličs sacīja, arvien vēl nesaprazdams, ko nozīmē caurums stiklā. — Pārdedzis ārējais tinums. Tūliņ mēs to atkal . . .

Sajā mirklī skolotājs ar acu kaktiņu uztvēra kādu kustību uz galda. Viņš pagriezās un sastinga, piemiedza plakstiņus, papurināja galvu, plaši iepleta acis.

— B-borja . . . kas tas? … — Aleksejs Paličs jautāja.

Boriss, iztrūcies no skolotāja balss intonācijas un sejas izteiksmes, lēnām pagrieza galvu — un arī viņa acis iepletās.

— Liekas, puisītis . . .

Uz galda līdzās spolei mēmo aparātu ielokā gulēja kails zīdainis.