Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

Mēs jau sen sūtām cilvēkus uz turieni. Laiks būtu kādam ierasties no turienes.

Boriss Kuļikovs, ja arī pabrīnījās, tad nevis par to, ka mazulis ieradies no turienes, bet drīzāk par to, ka tas noticis tik vien­kārši. Toties, kad Aleksejs Paličs visu saprata, tad saprata, ka neko

nav sapratis. Vēl mazliet — un viņam būtu tikai viens ceļš — uz nervu slimību nodaļu, taisni mīļotās sievas rokās. Taču tad iedar­bojās bremzes, kas atrodas katra cilvēka smadzenēs. Aleksejs Paličs lika pats sev noskaitīt līdz divdesmit. Spēja domāt atkal atgriezās.

— Borja, — Aleksejs Paličs svešādā balsī sacīja, — viņš nav no Saules sistēmas.

— Vai jūs tā domājat nabas dēļ? — Boriss pavaicāja.

— Nē. Gluži vienkārši — ne uz vienas no šīs sistēmas planētām nav apstākļu tādai . . . tādai dzīvības formai.

«Forma» mierīgi gulēja uz galda un, pagriezusi acis uz sāniem, vērīgi klausījās Aleksejā Paličā. Pēc tam «tā» pastiepa roku pēc spoles.

— Nedrīkst! — Aleksejs Paličs iesaucās. — Citādi būs . . . ai-ai-ai būs!

Puisītis atrāva roku atpakaļ.

— Saprot! — Boriss konstatēja. — Kā viņš iemācījies mūsu va­lodu, ko, Aleksej Palič?

— Nejaušība. Neko viņš nemāk, — Aleksejs Paličs paziņoja un tūliņ nožēloja savus vārdus, jo mazulis paskatījās uz viņu un noteica:

— Ai-ai-ai, Aleksej Palič . . .

Aleksejam Paličam pēkšņi šķita, ka viesis no svešās pasaules ne tikai atkārto viņa vārdus, bet arī mēdās. Pārāk saprātīgs bija viņa skatiens. Andrejiņš tādā vecumā . . . Ak, par kādu vecumu te var būt runa? Andrejiņš tik liels . . . pie tādiem izmēriem … tik tikko bija iemācījies pa īstam raudāt.

— Paklausies, — Aleksejs Paličs uzrunāja mazuli,—ja tu mani saproti, tad pasaki: viens, divi, trīs, četri . . . Nu, pasaki!

— Trīs, četri, — atsaucās mazulis.

Boriss iesmējās.

— Viņš atkārto kā papagailis. — Boriss noliecās pār puisēnu. — Pasaki: piecreiz pieci — divdesmit pieci.

— Divdesmit pieci, — paklausīgi atkārtoja zēns.

— Vai redzat? — Boriss sacīja. — Viņš atkārto pēdējos vārdus. Viņš vēl neko nesaprot. Vai tad viņi nevarēja atsūtīt kādu gudrāku?

Aleksejs Paličs paraustīja plecus.

— Tā būtu rīkojušies mēs. Bet kāpēc mērīt viņus ar cilvēku olekti? Mēs visu laiku gaidām, kad mums no kosmosa piesūtīs reizrēķina tabulu vai ūdeņraža uzbūves shēmu … To mēs arī paši zinām. Visti­

camākais, ka viņi izdarīs to, kas mums pat prātā nevar ienākt. Kāpēc gan viņiem neatsūtīt uz Zemi zīdaini? Viņš uz Zemes izaugs, pēc Zemes likumiem tiks mācīts un skolots . . . Viņš varēs viņiem izstāstīt par mums visu, ko mēs paši par sevi zinām. Varbūt pat vairāk. Jā, jā! —Aleksejs Paličs sajūsminājās. — Tagad man skaidrs, ka es viņu vietā būtu rīkojies tieši tāpat. Mēs meklējam kosmosā šifrētus signālus. Mēs aizmirstam to, ka nodibināt kontaktu ar cilvēku ne­viens nevar labāk par pašu cilvēku. Un viņš — viņš arī izaugs par cilvēku.

— Jūs domājat, ka viņš izaugs? — Boriss vaicāja.

— Nešaubos. Tagad labāk pasaki—ko lai iesāk ar šo zeperi?

— Varbūt aizvest uz bērnudārzu?

— Jautās, kur mēs tādu esam ņēmuši.

— Mēs visu izstāstīsim.

— Un tu pratīsi izskaidrot? — Aleksejs Paličs pavīpsnāja.

— Es, piemēram, pat neņemos izskaidrot savai sievai. Starp citu — viņai it īpaši. Mēs ar tevi,.Borja, esam nonākuši smagā situācijā. Ej labāk mājās. Es teikšu, ka biju te viens pats.

— Nē, — Boriss purināja galvu, — labāk mēs abi kopā . . . Jums vienam var neticēt.

— Lai notiek, — Aleksejs Paličs piekrita,—ja kopā, tad kopā. Būs vismaz, ar ko saspēlēt šahu trako namā.

— Aleksej Palič … — Boriss ierunājās. — Zināt ko, Aleksej Palič . . . Labāk pagaidām neatdosim viņu vispār. Viņš mums vēl noderēs.

— Ko tu esi nodomājis?

— Man vajag līdz rītdienai visu apsvērt.

— Bet ja nu viņš līdz rītdienai aiziet bojā?

— Kāpēc viņš aizies bojā, ja no kosmosa pliks atlidoja?

— Es neticu, ka viņš lidojis tieši tādā izskatā, — Aleksejs Paličs sacīja un pirmo reizi tajā vakarā pasmaidīja. — Līdz tuvākajai zvaig­znei — četri gaismas gadi, tā var arī saaukstēties. Visticamākais, viņš piedzima … tas ir, es gribu teikt — izveidojās uz šī te galda.

— Ko nozīmē — izveidojās? — Boriss vaicāja. — Viņš taču ir dzīvs. . .

— Pastāv hipotēze, — Aleksejs Paličs sacīja. — Principā cilvēku var, vienkārši sakot, sadalīt atomos, nosūtīt informāciju pa kaut kādu kanālu' un atkal savākt to kanāla otrā galā no tā paša materiāla. Jādomā, ka viņiem tā vairs nav nekāda fantastika.

— Aleksej Palič, — Boriss joprojām lūdzās, — atstāsim viņu kaut vai uz vienu dienu. Nekas puišelim nenotiks. Tik un tā jau nakts. Kur mēs viņu nesīsim?

— Atklāti runājot, — Aleksejs Paličs atzinās,—es pats nezinu, ko ar viņu iesākt. Vispareizāk būtu viņu tagad aiznest pie mums mājās. Bet ko lai saku sievai? Sievietes ne vienmēr tic pat tam, ko redz, bet viņa pat neredzēja, kā viņš uzradās.

— Jā, sievietes vispār… — Boriss piekrita, saprazdams, ka Alek­sejs Paličs sāk padoties.

— Bet varbūt tomēr labāk viņu aiznest?

— Uz kurieni?

— Hm … — Aleksejs Paličs saminstinājās. — Uz dzemdību namu, vai . . . Diemžēl viņu var uzskatīt par piedzimušu. Silītes slēgtas. Milicija? . . . Nē, milicijai te nav ko darīt. Un bez dokumentiem viņu nekur nepieņems. Lūk, ja viņi būtu atsūtījuši līdzi dokumentus . . . Vispār, Borja, es nezinu.

— Tātad pagaidām atstāsim, — Boriss secināja. — Rīt es atnesīšu sarakstu.

— Kādu sarakstu?

— Es vēl nezinu, kādu.

Aleksejs Paličs uzmanīgi pavērās Borisā, taču neņēmās skaid­rot, par kādu sarakstu ir runa, jo nosprieda, ka sarakstā būs uzskaitīti pasākumi, kas veicami puisēna glābšanā.

— Labs ir, domā … — Aleksejs Paličs sacīja. — Labāk divas galvas nekā viena. Bet ja nu mazulis sāk brēkt un viņi sadzird . . . Vai tu saproti, par ko mūs var apvainot?

— Viņš nebrēks. Vai neraudāsi? — Boriss uzrunāja mazuli.

Puisītis uzsmaidīja un papurināja galviņu.

— Saprot!—Boriss nopriecājās. — Es teicu, ka viņš saprot!

— Tu teici, ka viņš atkārto vārdus, — Aleksejs Paličs precizēja.

— Tagad jau saprot. Skatieties! Nedrīkst raudāt! Vai saprati? — Boriss, noliecies pār zēnu, skaidri izrunāja katru vārdu.

Šoreiz mazulis apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Skaidrs, ka saprot, — Boriss uzvaroši iesaucās. — Viņi taču neies mums sūtīt kaut kādu muļķīti, kas līdzīgs Serjogam. Viņi tur droši vien atlasa kosmonautus tāpat kā mēs.

Aleksejs Paličs nopūtās. Viņam arī negribējās tik viegli šķirties no puisēna. Tā bija parasta cilvēciska vēlēšanās. Šobrīd viņš nedo­māja par pasaules slavu, kas varēja viņu apņemt, pateicoties tam, ka viņš atklājis kosmisko dzīvību. Protams, skolotājs zināja, ka daudzās valstīs radioteleskopi vandīdami vanda debess velvi, lai sameklētu citplanētu saprāta signālus. Pienācis laiks, kad cilvēks savu vien­tulību kosmosā vairs nespēj paciest. Daudz zinātnieku ir nodar­bojušies ar šo problēmu un pagaidām neko nav atklājuši. Bet šie, tā arī neatklātie, ņem un atsūta, turklāt nevis kaut kādus starus, bet gluži simpātisku puisēnu. Un nevis uz Zinātņu akadēmiju, bet tieši diviem Kuļeminskas naktsputniem rokās. No tādas uzticības var pat apraudāties.