Jurijs Tomins - KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

Aleksejs Paličs, protams, neraudāja, taču viņam bija ārkārtīgi patīkami.

— Labi,—skolotājs nolēma, — pagaidīsim līdz rītdienai. Es ar viņu paliktu pa nakti, taču Anna Maksimovna … Un tu arī nedrīksti palikt — vecāki meklēs. Es domāju — nekas nenotiks: ja jau viņš sūtīts tādā ceļā, tad droši vien kādi drošības pasākumi ir veikti. Tikai uz galda gan viņu nedrīkst atstāt.

Aleksejs Paličs izvilka no galdapakšas dēli, kas bija palicis pāri no grīdas materiāliem, un sazāģēja to trijās daļās. Boriss tikām novāca no skrūvsola visu lieko, un iznāca ietilpīga kaste. Kastes dibenā tika ieklāts darba uzsvārcis.

Aleksejs Paličs uzmanīgi paņēma bērniņu rokās. Tas negaidot izrādījās smags — daudz smagāks par Andrejiņu.

— Tu-tū, — Aleksejs Paličs dudināja,—tūliņ iesim aijā žūžū.

Puisītis iesmējās. Aleksejs Paličs ar kaunu nodomāja, ka viņš

nudien izskatās muļķīgi. Kāpēc citas planētas zīdainim vajadzīga šīs zemes dudināšana? Taču citas planētas dudināšanu Aleksejs Paličs neprata.

— Nu, guli, — viņš sacīja, noguldīdams mazuli un apsegdams ar savu žaketi. — Guli. Izdari tā! — Un skolotājs pievēra acis, de­monstrēdams kosmosa viesim, kā guļ paklausīgi Zemes bērni.

— Palič … — puisēns miegaini izdvesa, un viņa plakstiņi aiz­vērās.

— Es esmu Paličs, es, mazulīt, — Aleksejs Paličs aizkustinājumā iesaucās. — Mēs rīt atnāksim.

Un pēkšņi Aleksejā Paličā pamodās pret šo mazuli tādas jūtas, kādas viņš agrāk nebija pazinis. Tās bija stiprākas nekā jūtas pret Andrejiņu. Tas bija kaut kas līdzīgs Pigmaliona 1 jūtām. Un ļoti labi, ka par to nezināja Anna Maksimovna. Tad viņa parādītu vīram Pig- malionu. «Kosmiskos bērnus apmīļo, bet paša mazdēliņam vārdiņu nespēj pateikt!» — apmēram tā varētu sacīt Anna Maksimovna, ieraudzījusi, kā Aleksejs Paličs čāpstina lūpas virs guļošā puisēna.

Aleksejs Paličs nodzēsa gaismu. Viņi izgāja skolas pagalmā.

— Bez manis netaisi vaļā, — skolotājs noteica, cieši aizslēgdams durvis. — Rīt pēc stundām . . .

Viņi soļoja pa naksnīgo ielu. Dienā pārgurušie suņi viņus pavadīja ar miegainām rejām. Tumši zilajās debesīs lēnām, acij netverami, apkārt Kuļeminskai riņķoja zvaigznes. Tām nebija daļas gar diviem sazvērniekiem, un tikai uz vienas no tām kāds uzmanīgi vēroja mazo, zilo planētu, kamēr tā nebija pagriezusies un Kuļeminska nozudusi aiz horizonta.

— Aleksej Palič, kāpēc viņi to atsūtīja tieši mums? — Boriss vaicāja.

— Uz mūsu Zemi?

— Uz Kuļeminsku?

— Es nedomāju, ka viņi sūtīja noteikti uz Kuļeminsku, — Aleksejs Paličs sacīja. — Iespējams, ka viņi vispār nebija mērķējuši uz mūsu planētu. Varbūt viņi tādus starus raida uz visām pusēm. Bet kāpēc uz Kuļeminsku? … Ja stars būtu nonācis Parīzē, varbūt jautātu — kāpēc uz Parīzi? . . . Nejaušība … — Aleksejs Paličs aiz­domājās. — Kaut gan, zini, ja viņi trāpītu, piemēram, uz Marsu . . . Tur praktiski nav gaisa. Sals. Bērns aizietu bojā tajā pašā mirklī. Pasākums zaudētu jebkādu jēgu. Nē, droši vien viņi par mums tomēr šo to zina. Un teikšu atklāti — man gan tas ne visai patīk. Baidos, ka mēs neesam rīkojušies pareizi, vajadzēja nekavējoties kaut kur ziņot.

— Kur lai ziņo, Aleksej Palič, kur?

— Kaut vai uz pilsētu, uz manu institūtu.

' Pigmalions — sens skulptors, kas radījis sievietes statuju, bet vēlāk pats tajā iemīlējies.

— Tā nu jūs tur naktī kāds gaida . . .

— Taisnība gan, — Aleksejs Paličs piekrita. — Nav no kurienes piezvanīt, un nav kam piezvanīt. Rīt visu izlemsim. Un … — Aleksejs Paličs piespieda pie lūpām rādītājpirkstu.

— Vīrs un vārds,—Boriss sacīja.—Trīs kapi, divi krusti.

Pie skolotāja mājas sazvērnieki šķīrās.

Boriss aizskrēja tālāk. Aleksejs Paličs iegāja pa vārtiņiem, novilka pie lieveņa zābakus un uz pirkstgaliem pietipināja pie priekšnama durvīm. Dēļi neganti iečīkstējās, taču mājā valdīja klusums. Aleksejs Paličs tumsā parakņājās pa plauktiem, sataustīja trīs pakas, dažas burkas un sabāza portfelī.

Tādējādi apzadzis mazdēliņu, Aleksejs Paličs apāva zābakus un atvēra durvis uz virtuvi. Istabās joprojām bija klusums.

Mēteli izdevās novilkt bez trokšņa, taču, ejot uz savu istabu, Aleksejs Paličs ar portfeli aizķērās aiz virtuves galda, lešķindējās trauki. No tuvākās istabas atskanēja Tatjanas miegainā balss:

— Tēt, vai tas esi tu? Kāpēc tik vēlu? Mamma rājās . . .

— Es jau sen esmu mājās, — pašam nezinot, kāpēc, Aleksejs Paličs meloja. — Es tikai iznācu padzerties. Guli, Taņuša, guli.

Anna Maksimovna dežurēja. Neiededzis gaismu, Aleksejs Paličs izģērbās un apgūlās.

Miegā viņš spārdījās ar kājām un vaidēja. Sapnī viņš redzēja milicijas formā ģērbtus cilvēkus, kas bariem dzinās viņam pakaļ pa tukšu un bezgalīgu ceļu.

— Kur tu biji pazudis vakarvakarā? — Anna Maksimovna apjau­tājās nākamajā rītā pie brokastgalda.

— Skolā.

— Ko tu naktī tur darīji?

— Kāpēc naktī?

— Cikos tu pārnāci?

— Tik vēls nemaz nebija.

— Ap divpadsmitiem, — Tatjana sacīja.

Aleksejs Paličs šķībi paskatījās uz meitu. Tatjanai bija paradums teikt taisnību tieši acīs. It īpaši, ja šī taisnība neskāra viņu.

— Ko vēl neizdomāsi — ap divpadsmitiem!

— Labi jau, labi, bez piecām divpadsmitos. Es taču dzirdēju, kā nosit pulkstenis.

— Taisies žiglāk, — Aleksejs Paličs aizrādīja. — Nokavēsi vēl vilcienu.

— Runa nav par vilcienu. Lūdzu neizvairies, tēti. Mamma skrien kā vāvere ritenī, bet tu viņai nemaz nepalīdzi, — Tatjana rūpju pilnā balsī pārmeta.

Tatjana bija laba meita. Tā kā viņa Andrejiņu bija pametusi Annai Maksimovnai, tad lieliski zināja, cik grūti klājas mātei. 5o sapratni Tatjana ar sev raksturīgo atklātību izteica balsī. Anna Maksimovna labprāt pieņēma līdzjūtību: lielākas pateicības viņai nevajadzēja. Bez tam Tatjana bija gādīga māte — viņa uzskatīja, ka Saulei, Mēnesim un pārējam Visumam jāgriežas ap viņas dēlu. Aleksejs Paličs, pēc meitas prāta, negriezās pietiekami ātri.

Kad mājās uzradās Saša, Aleksejam Paličam pazibēja doma par vīriešu solidaritāti, par to, ka spēku samērs tagad izlīdzināsies — divi pret divi. Taču Saša sarunās iesaistījās reti, vairāk klusēja. Viņš saprata, ka par daudz lido, lai būtu labs vīrs.

— Mums vairs nav kartupeļu,—Tatjana ieminējās. — Vai tiešām viss jāuzvēl mammas pleciem?

— Šodien nopirkšu. Tu labāk ņem, kas tev ņemams, un taisies, ka tiec, — Aleksejs Paličs saniknots sacīja.

— Tēt, ja tu domā… — Tatjana iesāka, tomēr Aleksejs Paličs viņu pārtrauca:

— Un nerunā ar mani kā ar mazu bērnu. Esmu jau pāraudzis to vecumu.

Māte un meita saskatījās. Tādu Alekseju Paliču viņas vēl nebija redzējušas. Viņām pie galda līdzās sēdēja svešs cilvēks — rupeklis, kas iedomājas, ka tik tiešām ir ģimenes galva.

Anna Maksimovna mazliet satraucās.

— Vai tev nepatikšanas? Kaut kas noticis?

Taču Aleksejs Paličs jau nožēloja savus vārdus un ieslēdza atpakaļgājienu.

— Kas ar mani var notikt? — viņš mierīgi jautāja. — Padomā pati: kas Kuļeminskā vispār var notikt?

Anna Maksimovna nopūtās. Kopš tā brīža, kad Aleksejs Paličs viņas dēļ bija pametis savus mākoņus, viņā neizzuda vainas apziņa.