Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Aizejot es neviļus atskatījos - ubags naidīgi raudzijās man nopakaļ. No šī skatiena man kļuva vēl skumjāk.

Bet tagad, kad es atceros pirmo ekspedīcijas dienu Kat- mandu un rakstu šīs rindas, aiz loga krāsojas Krievijas zelta rudens. Ir 2001. gada septembris. Pagājuši jau divi gadi. Pa šo laiku esmu paspējis uzrakstīt šīs grāmatas pirmo daļu («Seno civilizāciju traģiskais vēstijums»), kuru jūs, dārgie lasītāji, iespē­jams jau esat izlasījuši. Atgādināšu, ka pirmajā sējumā bija iz­klāstīta loģika un zinātniskie aprēķini, kas liecināja par to, ka uz Zemes ir jābūt apbrīnojamajai Dievu Pilsētai, kas piramīdu un senatnes monumentu sistēmā ir pati galvenā, un ka tieši tur jāat­rodas leģendārajai Varai, kurā senie cilvēki pēc Pasaules Plū­diem klonēja mūs - Piektās Cilvēku Rases cilvēkus.

Grāmatas pirmo sējumu es uzrakstīju 11 mēnešu laikā. Kopā ar mani strādāja Olgas Išmitovas dizaineru grupa (Olga, Aņa un Juļa), kas gādāja par grāmatas noformējumu. Viņas strādāja no visas sirds un pēc labākās sirdsapziņas, ieliekot dvēseli katrā ilustrācijā. Arī pie otrā sējuma mēs strādājam kopā.

Darba sākums pie grāmatas otrās daļas sakrita ar mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra jaunās ēkas at­klāšanu. Līdz tam mēs mitinājāmies tādā šaurībā, ka kāda mi­nistra gulta gaitenī vai «uniseksa» palātas bija pilnīgi normāla parādība. Bet slavenā Tamāra Gorbačova, kurai pirmajai pa­saulē tika izdarīta acs transplantācijas operācija un kura aptu-

veni gadu nogulēja mūsu vienigajā divvietīgajā palātā, ieguva iesauku «intermeitene», jo mēs savā bezizejas situācijā ievieto­jām pie viņas šajā palātā vienu ārzemnieku pēc otra neatkarīgi no tā, vai tas bija vīrietis vai sieviete.

Ēka, kuru uzcēla pēc Baškīrijas prezidenta Murtaza Rahi- mova iniciatīvas, bija izdevusies ļoti skaista. Viens no mūsu arā­bu pacientiem, kas izskatījās pēc Bin Ladena, pabijis kādu lai­ciņu jaunajā ēkā, teica, ka tā vairāk līdzinās prezidenta viesnīcai, nevis slimnīcai. Ari es, kas pēdējo mēnešu laikā biju pārvērties gandrīz par īstu būvdarbu vaditāju un iemācijies ar celtniekiem lamāties necenzētiem vārdiem, ar sajūsmu raudzījos uz CJfas arhitektu veikumu.

Atklāšanas ceremonija, uz kuru ieradās Krievijas valdibas priekšsēdētāja vietniece Valentīna Matvijenko, Krievijas Veselī­bas aizsardzības ministra vietniece Tatjana Stukolova un

daudzas citas augsti stāvošas personas, bija ļoti svinīga. Beigās, kad visa delegācija iznāca uz ielas, pūtēju orķestris sāka spēlēt valsi «…pilsētas dārzā spēlē pūtēju orķestris…». Profesors Sagits Musļimovs, kas labi dejoja valsi, pieskrēja un uzaicināja uz deju Valentīnu Matvijenko. Viņi labi saderēja kopā. Pēc tam viss ļaužu pilnais laukums sāka griezties dejā. Es uzlūdzu Tatjanu Stuko- lovu un, lai gan ļoti centos, droši vien pamatīgi nominu viņai kājas. Pēc tam, lai ietu, uz kuru pusi iedams, es satiku Sagitu Musļimovu, kas visiem stāstija, kādu nervu spriedzi pārdzīvojis, dejojot ar pašu Valentīnu Matvijenko.

Beigās es klusiņām pametu banketu zāli un uzkāpu savā jau­najā, šikajā kabinetā. Iegāju otrā istabā un iekūru kaminu, pie tam notraipīdams savu balto izejamo žaketi. Sēdēju un skatījos

uguni, mehāniski atbildot uz sapulcējušos cilvēku - operāciju māsas Svētas, saimniecības daļas vaditāja Oļega, direktora Ju- rija Iļjiča Kijko, dizaineres Juļas un citu jautājumiem. Bet dziļās galvenās domas it kā ieplūda uguni un šūpojās kopā ar lies­mām. Ārēji es biju laimīgs, bet tas dziļais, kas plūda ugunī, bija skumjš, ļoti skumjš. Mans dziļais iekšējais «Es» nebija apmieri­nāts. Tas nedusmojās, nē, tas klusi čukstot teica, ka šikā ēka, šikais kabinets un vispār pazīstama, sevi realizējuša cilvēka imidžs - tas nav priekš manis. Mans iekšējais «Es» labi jutās nevis starp dārgām mēbelēm, bet gan tur - pie ugunskura, kura līdzinieku es biju izveidojis savā kabinetā kā kaminu.

Pienāca mans draugs Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs un ari apsē­dās pie uguns. Turpinādams mehāniski atbildēt uz jautājumiem un mehāniski cilādams glāzīti ar šņabi, es sāku rakņāties pats sevi un pēkšņi stipri izjutu smeldzošu vientulību. Paradokss! Man taču ir tik daudz īstu, sirsnīgu draugu! Bet šī vientulības sajūta nāca no iekšienes, no zemapziņas, no mana iekšējā «Es».

Pievirzījos pavisam tuvu ugunij, cepinot savu izejamo žaketi un it kā cenšoties sakontaktēties ar savām izjūtām. Pamazām es sapratu, ka lidz šim man lielākā vai mazākā mērā ir izdevies dzīvot līdzsvarā ar savu iekšējo «Es». Es vienmēr ieklausījos intuīcijā, kas, kā zināms, nāk no Dieva. Dzīve mani ir situsi pēc pilnas programmas un nav devusi iespēju ielaist dvēselē dīkdienības vai augstprātības grēku. Bet tagad ir visi apstākļi tam, lai šie divi visuresošie grēki varētu nemanāmi iezagties dvēselē. Ir taču pienācis laiks plūkt laurus.

Atvirzījos nostāk no uguns. Man kļuva bail no šī pretīgā jēdziena «plūkt laurus». Es atkal paskatījos uz uguni un sajutu tajā kaut ko tuvu un dārgu. Es sapratu, ka esmu izdarījis pareizi, iebūvējot kabinetā kamīnu. Mazā kamīna uguns sadedzinās trū­došās, piezemētās esības domas. Es bieži raudzīšos uz uguni, ļoti bieži. Bet manā kabinetā smaržos pēc ugunskura.

Es ļoti labi sapratu, ka cilvēki centisies pavadīt kopā ar mani laiku šajā šikajā kabinetā ar kamīnu, lūgs, lai es stāstu par tāliem ceļojumiem, un apvainosies, saklausot mājienus, ka man ir jāstrādā. Cilvēki it kā netīši virzīs mani uz bezdibeņa malu, uz turieni, kur slēpjas dīkdienība. Bet, tā kā es pretošos un centīšos iegūt vairāk laika darbam, viņi domās, ka esmu kļuvis iedomīgs. Cln no tā man kļūs vēl skumjāk, bet vientulības sajūta tā arī saglabās asumu. Iespējams, ka es skumšu visu savu atlikušo dzīvi.

Visu to saprotot, es, protams, ipaši centīgi radīšu sev visas iedomājamās grūtibas, dodoties sarežģītos pārgājienos, katru brivo bridi jebkuros laika apstākļos nakšņošu teltī, organizēšu arvien jaunas un jaunas ekspedīcijas, rosināšu cilvēkus uz jau­niem pētījumiem. Es saprotu, ka jādara ir tā, lai nepielaistu sev

tuvumā «lauru plūkšanu». Un tāpat ari es saprotu, ka jāpaliek, kā saka mans draugs Veners Gafarovs, Dabas bērnam, nepārstājot priecāties par ausmu un rietu, jūtot baudu no sijājoša lietutiņa un ar cieņu skatoties uz lēkājošu vardi.

Man šķiet, ka cilvēki slikti saprot, kas ir mīlestība. Vairāk par visu viņi mii naudu un tikai mazliet mii citus cilvēkus. Vērojot to un izjūtot savu bezspēcību pret to cīnīties, man kļūst skumji. Skumjas taču ir nedalīta mīlestība, pareizāk sakot, mīlestība, kuru noteiktu apstākļu dēļ nav iespējams realizēt. Varbūt dižajā un noslēpumainajā Šambalā nav skumju, varbūt tur mīlestība vienmēr tiek realizēta, kaut gan… droši vien Šambalas daudzvei­dīgie cilvēki skumst par mums, no citas dimensijas raugoties uz mūsu ārējā spožuma pārņemtajām sejām.

Tagad es varu kaut ko pastāstīt par Šambalu, jo mēs patiešām bijām tās neredzamajos skāvienos. Tagad, dārgie lasītāji, jūs pašķirsiet vēl pāris lappušu un būsiet 1999. gadā, kad Nepālā un Tibetā sāka attīstīties notikumi, kas mūs aizveda pie Dievu Pilsētas - leģendārās Šambalas virszemes daļas.

Lai gan šīs grāmatas pirmajā sējumā es jūs jau iepazīstināju ar ekspedīcijas locekļiem, atļaujiet man to izdarīt vēlreiz - atgādi­nājumam.

Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs - ekspedīcijas dvēsele, romantiķis, kas nekad nebaidās izteikt jebkuru, pat vis­pasakaināko domu. Viņa galvenā īpatnība - kopā ar viņu ir viegli.