Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Taksometrā, kas atgādināja sarūsējušu konservu bundžu, es, turpinādams domāt par bērniem, atcerējos, ka 6-7 gadu ve­cumā viņi spēj no sirds ticēt, ka vietējā parkā dzivo dinozauri. Parasti es iestāstīju, ka ir ļaunie - sarkanie un labie - zaļie dino­zauri. Tikai pie ļoti paklausiga zēna (vai meitenes) var atlidot labais zaļais dinozaurs, uzsēdināt uz saviem spārniem un aiznest uz brīnumaino Šambalu.

- un kas ir Šambala? - bērni jautāja.

- Tā ir brīnumzeme, - es atbildēju.

Taksometrs ierukšķējās un stipri ievibrējās. Vadītājs piedeva gāzi. Mūs ietina slikta neetilēta benzīna dūmi. Kaut kas nočirk­stēja un nokrakstēja.

- Man šķiet, ka mēs izjuksim, - ieskanējās Seļiverstova satrauktā balss.

- Kaut nu tikai šī konservu bundža aizvestu mūs lidz viesnī­cai. Apkārt melna tumsa.

Taksometrs tomēr aizveda mūs lidz viesnīcai. Vadītājs paņē­ma naudu un, labsirdīgi smaidīdams, paplikšķināja pa sava «automobiļa» bamperi un maigi teica:

- Veri old kar, bat ueri gud (ļoti veca mašīna, bet ļoti laba).

Viesnīcas hallē manu uzmanību piesaistīja kastīte ar uzrakstu

«Tip box». Angļu valodā vārds «tip» nozimē dzeramnaudu. Pro­tams, ka es, tāpat kā visi citi cilvēki, restorānā vai kafejnīcā dodu dzeramnaudu, taču daru to it kā paslepus, izteiksmīgi šķielēdams uz oficiantu. Bet šeit cilvēkiem piedāvā dot dzeram­naudu pilnigi atklāti, iemetot naudu redzamā vietā noliktajā kastitē. Tās dibenā bija redzama uz kseroksa nokopēta 100 do­lāru banknote.

- Kāpēc jūs dzeramnaudu vācat kastītē, bet paslepus nedo­dat kabatā? - pajautāju vienam no viesnīcas kalpotājiem.

- Ziniet, ser, - kalpotājs pavisam samulsa, - cilvēki taču aizmirst dot dzeramnaudu. Nu, un mēs atgādinām.

- tin kā veicas?

- Slikti met. Restorānā gan nevajag atgādināt, tur dod labi.

- Vai oficianti ar jums dalās?

- Nē, saka, lai ņemam paši. Mēs ari cenšamies.

- (Jn to dzeramnaudu, kuru savācat šajā kastitē, jūs dalāt lidzīgās daļās ar viesnīcas darbiniekiem?

Bijušais bagātais cilvēks

- Ne, viesnīcas direktors lielāko daļu paņem sev. Viņš šo naudu dod ubagiem.

- …?

- Saprotiet, ser, viesnīcas direktors taču arī būs ubags.

- Kā tad tā?

- Viņš ir ļoti bagāts cilvēks, viņam ir daudz viesnīcu.

- Nu un tad?

- Pēc nepāliešu ticējumiem, bagātie cilvēki nākamajā dzīvē noteikti kļūs par ubagiem. Mūsu direktors to zina. Viņš saprot, ka nabadzīgie cilvēki arī grib ēst… rīsus.

- Vai jūsu zemē mii bagātos cilvēkus?

- Mil, ļoti mīl.

- Kāpēc? - izbrinījies jautāju, zinādams, ka bagātnieki reti kur bauda visas tautas mīlestību.

- Cilvēki viņus žēlo, jo viņi būs ubagi. (Jn vēl… - viesnīcas darbinieks kļuva domīgs.

- (Jn kas vēl?

- Bagātie cilvēki atdod savu naudu tempļu un stūpu celt­niecībai. Viņi zina - ja atdos naudu šim mērķim, tad nākamajā dzīvē viņi var nekļūt par ubagiem, bet būs tādi, kā mēs - vidējā šķira.

- Kāda ir jūsu alga?

- Seši dolāri, dažreiz astoņi.

- Mēnesī?

-Jā.

- Pietiek?

- Nu, kā lai saka… Toties es neesmu ubags.

- Vai jūs pats ari ziedojat naudu tempļu celtniecibai?

- Jā, protams.

- Bet jums taču droši vien jau tāpat nepietiek?

- Risi pie mums ir lēti.

- Un vai gaļu jūs ēdat? - es nerimos.

- Daudzi nepālieši dzīvoklī tur vistas. Es mājās arī turu vistas. Kad kaujam vistu, ēdam gaļu.

- Paklausieties, 1996. gadā, kad es pirmo reizi biju Katmandu, kādā šaurā ieliņā mani no augšas aplēja ar kaut kādiem zaļiem un smirdīgiem mēsliem. Vai tie nebija…?

- Tie bija vistu mēsli, - viesnīcas darbinieks pasmaidīja. - Ne­pālieši vistu mēslus izšķīdina ūdeni un pa logu lej uz ielas. Es arī tā daru. Kā tad citādi?

- M… jā… Un vai gaiļi no rīta dzied?

- Ne tikai ritos, bet dienā ari.

- Tātad… ari jūs atdodat naudu tempļu celtniecībai, lai gan pēc Krievijas mērauklas nepavisam nedzīvojat bagāti. - Es sa- mulsu.

- Ne tikai es, bet ari daudzi ubagi dod naudu, protams, ja tā viņiem gadās.

- Bet, ja saskaņā ar jūsu reliģiju bagātie cilvēki nākamajā dzivē būs ubagi, - kas tad nākamajā dzīvē būs tagadējie ubagi?

- Bagātnieki.

- Tiešām?

- Tiešām.

- Bet vai reliģiskie kalpotāji, kuriem jūs ziedojat savu naudu, to nezog?

- Maz zog.

- Kā jūs to zināt?

- Tā runā cilvēki, kas strādā tempļos.

- Tātad tik un tā zog?

- Ļoti maz zog.

- Kāpēc zog maz, nevis daudz?

- Reliģiskie kalpotāji zina - ja zags maz, tad nākamajā dzīvē kļūs par vidusšķiru, kā es, bet, ja daudz, - par ubagiem.

- Ak tā…

- Lamas un svami pie mums ir godīgi.

- No sarunas ar jums es sapratu, ka stūpām un tempļiem katra nepālieša dzivē ir ļoti nozīmīga vieta. Kāpēc?

- Tempļi, un jo sevišķi stūpas, dara cilvēkus labus, - viesnī­cas darbinieks pārliecināti atbildēja.

- Kā jūs to zināt?

- Es to zinu. Kad cilvēks pieiet pie stūpas, viņš tūliņ kļūst labāks. Es vedu savus bērnus uz turieni, lai izaug par labiem cil­vēkiem.

- Bet kādā veidā stūpa ietekmē cilvēku?

- (Jz stūpas ir acis. Neparastas acis. Tās skatās uz tevi un it kā pārmet visu slikto, ko esi darijis. No šī skatiena nevar nekur paslēpties. Katram cilvēkam ir jāieskatās šajās acīs.

- Un kam tās acis pieder?

- Cilvēkam?

-Nē.

- Zvēram?

-Nē.

- Dievam?

-Nē.

- Bet kam tad?

-M… m… Stāsta, ka tās esot Šangri-la acis.

- Šangri-la laikam ir Tibeta! Tibetas acis?

- Nu, stāsta, ka tur esot zeme, kur dzivo Dievi.

- Šambala?

- Jūs, eiropieši, to tā saucat.

- Bet vai tās nav Būdas acis?

- Buda ari atnāca no Šambalas. Viņu no turienes atsūtija, lai viņš cilvēkiem iemācitu celt stūpas.

- tin kāda, jūsuprāt, izskatās Šambala?

- Es nezinu… Droši vien tā ir pilsēta, kurā dzivo Dievi.

Sameklēju kabatā visu nepāliešu naudu un iemetu dzeramnau­das kastitē. Viesnīcas kalpotājs nolieca galvu un klusu noteica:

- Senk j ū.

Pēc tam es izgāju uz ielas, mazliet paklīdu apkārt un gandriz vai apmaldījos. Pa ceļam uz mājām redzēju, kā mersedesā man garām pabrauca nobarojies nākamais ubags.

Atgriezies viesnīcas numurā, pievērsu uzmanību draugu uzbudinātajām sejām.

- Šef, izrādās, ka Rafaels Gajazovičs ir dzīvojis vienā kopuškā ar Nepālas karali, - noziņoja Seļiverstovs.

- Kādā kopuškā?

-MVU.

- Kad?

- Lieta tā, ka aspirantūrā, kad rakstiju disertāciju biofizikā, es mācījos MVCI. Kopmītnē es dzīvoju vienā istabā ar kādu nepā- lieti, kurš apgalvoja, ka ir Nepālas karaļa kroņprincis. Šis nepā- lietis arī bija beidzis MVU un mācijās aspirantūrā. Atceros, kā viņš man stāstīja, ka esot otrais vai trešais princis, ka viņa dzīve ir pilna briesmu, jo prinči nogalinot viens otru, lai tiktu vaļā no konkurentiem uz troni, - stāstīja Rafaels Jusupovs.

- Vai viņu nogalināja? - jautāja Ravils.

- Varbūt viņš pats kādu nogalināja, - Seļiverstovs izteica savu pieņēmumu.

- Es tagad skatos uz Nepālas karaļa fotogrāfiju un nevaru saprast, ir vai nav viņš tas, ar kuru es dzīvoju vienā MVU kopmītnes istabā, - teica Rafaels Jusupovs, atmiņās iegremdējies. - Tik daudz gadu pagājis! (Jn pie tam visi nepālieši izskatās vienādi.

- Es kaut kur lasīju, ka viens Nepālas princis nogalinājis otru princi. Interesanti - kurš kuru? - piezīmēja Seļiverstovs.