Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Es ari to gribētu zināt, - piebilda Rafaels Jusupovs.

Vairākas dienas mums pagāja garlaicīgos gājienos uz Ķīnas

vēstniecību Nepālā, lai dabūtu vizas uz Tibetu. Bet atbildes no Pekinas kā nebija, tā nebija. Misis Pērsisa - tās tūrisma firmas prezidente, kas organizēja mūsu braucienu uz Tibetu, gribēdama

Rafaels Jusupovs: - Es skatos uz Nepālas karaļa fotogrāfiju un nevaru saprast, ir vai nav viņš tas, ar kuru es dzīvoju vienā kopuškā?

mazināt mūsu satraukumu, uzaicināja mūs pie sevis uz mājām vakariņās. Pēc Nepālas standartiem, viņa bija pārtikusi sieviete. Nejauši ieskatījies virtuvē, pamanīju tur visai solīda izmēra bļo­du. Atcerējos, ka Seļiverstovam ir apbrīnojama apetīte (viņš vienā reizē var apēst 100 pelmeņus), ierosināju pielikt viņam šo bļodu pilnu ar rīsiem un apsolīju, ka mans draugs tiks ar to galā. Visi mājnieki, sevišķi bērni, bija sajūsmā.

Sergejs Anatoļjevičs pieņēma izaicinājumu un uzstādīja Krievijas rekordu rīsa ēšanā.

- Nu, vai risi bija garšīgi? - apvaicājās misis Pērsisa.

- Ļoti, - atbildēja Seļiverstovs.

- Jūtaties paēdis? - Viņa iesmējās.

- Jā, - teica Seļiverstovs.

Jūtot, ka Krievijas prestižs ir acīm redzami cēlies, Sergejs Anatoļjevičs vēl visus pārsteidza, vienā rāvienā izdzerdams pilnu glāzi šausmīgas kvalitātes nepāliešu viskija.

Kad izgājām uz balkona uzsmēķēt, Rafaels Jusupovs ļoti nopietnā balsi pavaicāja misis Pērsisai:

- Vai nepālieši daudz ēd?

- Lai gan nepālieši ir daudz mazāki par viņu, - misis Pērsisa rādija uz milzīgo Seļiverstovu, - dažreiz viņi var apēst pat vairāk risa. Īpaši daudz ēd nastu nesēji kalnos. Kur tas viss satilpst?! Lūk, jogi un vientuļnieki var iztikt gandrīz pavisam bez ēdiena - pietiek ar pāris karotēm rīsa vai ar vienu kartupeli starp vairākas dienas ilgušām meditācijām. Vai jūs, ārsti, varat man to izskaid­rot?

- Ak, cik maz mēs vēl zinām par cilvēka organisma iespējām! - nopūtās mūsu erudīts Rafaels Jusupovs.

- Pēc sena ticējuma, tiek uzskatīts, - misis Pērsisas seja kļu­va nopietna, - ka cilvēks var vispār iztikt bez ēdiena, iztiekot tikai ar garīgo barību. Ēdienu aizstāj dievišķā enerģija.

- Šajos vārdos kaut kas ir, - teicu krieviski un paskatijos uz draugiem. - Trešās Himalaju ekspedīcijas laikā mēs paši savām acim redzējām kailus jogus, kas spēj paciest briesmigo aukstu­mu kalnos un iztikt gandrīz bez ēšanas. Stāsta, ka viņus baro garīgā barība, kuru tie meditācijas laikā saņem no kosmosa. On kur tad vēl Somati fenomens!

- Varbūt jogiem dievišķā enerģija spēj materializēties ēdienā vai arī tūliņ nokļūt organisma šūnās, - Rafaels izteica pieņēmumu.

Atkal pārejot uz angļu valodu, teicu misis Pērsisai, ka mēs esam spiesti atzīt kaut kāda nezināma mehānisma pastāvē­šanu, kas enerģētiski apgādā cilvēka organismu. Pēc tam es palūdzu, lai viņa pastāsta par seno ticējumu, ka cilvēks var iztikt tikai ar garīgo baribu vien.

- Es slikti zinu šo ticējumu, - misis Pērsisa sāka stāstīt, - es tikai atceros, ka šo spēju cilvēkiem dod Šambala.

- Šambala?

-Jā.

- Šambala pati izvēlas, kam dot šādas spējas. Tiek uzskatīts, ka, lai saņemtu šādas spējas, jāskatās uz Nepālas stūpām attē­lotajās acīs un jālūdz. Šīs acis (neatceros, kurā stūpas pusē) skatās tur, kur Tibetā atrodas Šambala.

Rafaels Jusupovs griež matus Ravilam

- Tātad acis uz stūpām skatās uz Šambalu, - pie sevis pie­zīmēju. - Jāpārbauda, vai skatiens nav vērsts uz svēto Kailasa kalnu.

- Nu jā! Mēs te par garīgo barību runājam, bet es, lūk, tikko… - Seļiverstovs apmierināti nopūtās.

- Sakiet, misis Pērsisa, vai jūs ticat, ka neparastās acis, kas raugās no stūpām, ir iemesls tam, ka jūsu zemē dzīvo ļoti labsirdīgi cilvēki? Cilvēks paskatās šajās acis un kļūst labāks? - es jautāju.

- Nu, ne jau visi cilvēki ir labi. Jo… nejau visi skatās šajās acīs.

- Mīļā misis Pērsisa, cilvēki šeit ir labi, ļoti labi, - es uzstājīgi atkārtoju. - Jūs dzīvojat daudz nabadzīgāk nekā Amerikā, Krievijā un daudzās citās zemēs, bet jūs esat laimīgāki, jo jūsu skatiens ir atklāts, smaids laipns un sirsnigs, jums ir labsirdīga dvēsele, un šeit ir maz noziedznieku.

- Mēs, nepālieši, nemīlam amerikāņu filmas, - tur spēlē lab­sirdību, nogalinot citus.

Atgriezāmies viesnicā. Gultā es vēl ilgi domāju par acīm, kas raugās no Nepālas stūpām. Gribējās ātrāk tikt pie stūpu pētīšanas. Laika mums bija pietiekami - mēs taču gaidijām Ķīnas vīzas.

No rita pamodos no kaut kādas dūkšanas. (Jz balkoniņa Ra­faels Jusupovs grieza Ravilam matus. Pievērsu uzmanību Ra­faela Gajazoviča kalsnumam, kas īpaši izcēlās salīdzinājumā ar Seļiverstovu.

Svajambanatas st ūpas acis raugās uz kailasu

Katmandu ir divas lielas stūpas - Svajambanata un Budhanata.

Svajambanatas stūpa atrodas augstā pakalnā, un tur ir ārkār­tīgi daudz pērtiķu. Tādēļ tautā tā iesaukta par Monkey Temple (Pērtiķu templi).

Kāpjot pa kāpnēm uz Svajambanatas stūpu, mēs patiešām ieraudzijām milzīgi daudz pērtiķu. Rafaels Jusupovs pastiepa roku pērtiķu virzienā un sulīgā balsi sauca: -Tju, tju, tju, tju, tju…

Viens no lielajiem pērtiķiem, acīmredzot bara vadonis, šīs skaņas izdzirdis, sakustējās, pacēla galvu un spalgi nokliedza: -Ū-a-u!

Rafaels Jusupovs atkārtoja «tju, tju, tju…», šoreiz jau aicinošā intonācijā.

Pērtiķis apsēdās uz pakaļkājām, vērtējoši nopētīja Rafaelu un neapmierināti iekliedzās: -Ū-a-u, ū-a-u, ū-a-u! Rafaels vēl divas reizes aprauti iesaucās:

- Tju, tju.

Pērtiķis sabozās un apklusa.

Rafaels Jusupovs paģērošā balsī krievu valoda teica:

- Tju, es tev saku.

- Hr-r, hr-r, hr-r, - pērtiķis pretīgi iekliedzās un izdarīja pāris lēcienu uz savu radinieku pusi.

Pēc tam visi pērtiķi sāka brēkt:

- Hr-r, ū-a-u; ū-a-u, hr-r!

- Tu viņam nepatiki, - Seļiverstovs nokomentēja situāciju.

Svajambanatas stūpa bija brīnišķīga, neraugoties uz to, ka

notika remontdarbi. No milzīga balta kupola centra pacēlās četršķautņu būve, un katrā pusē uz tās bija uzzīmētas neparas­tas acis. Virs šis būves stiepās kāpņveida konuss, pašā virsotnē ietverts ar kaut ko līdzigu zvanam.

Paskatoties uz šo stūpu, bija skaidrs, ka uz tās attēlotās acis raugās uz visām četrām debespusēm.

«Visdrīzāk acis raugās uz ziemeļiem, dienvidiem, rietumiem un austrumiem,» es nodomāju.

«Bet vai «ziemeļu» acis tiešām raugās uz ziemeļiem?» galvā pavīdēja jautājums. Es paņēmu kompasu un sāku mērīt šo neparasto acu skatiena virzienu.

Kompasa bultiņa apstājās pie atzīmes 60°. Pārbaudīju vēlreiz, tad vēlreiz, - viss sakrita. Bija skaidrs, ka skatienam ir novirze par 60° uz rietumiem.

«Kāpēc tā?» jautāju pats sev un tūliņ sapratu, ka atbilde ir ļoti vienkārša. Šī Nepālas stūpa nav orientēta pēc mūsdienu, bet pēc senā magnētiskā tikla, kad Ziemeļpols bija Kailasa kalns.

Es ļoti labi sapratu, ka tieši par 60° (tas ir, 6666 kilomet­riem) Zemes ass novirzījās pēdējo Pasaules Plūdu laikā. Vai patiesi Svajambanatas stūpa celta pirms Pasaules Plūdiem, tas ir - vairāk nekā pirms 850 000 gadu? Tas bija apšaubāms, jo bija labi redzams, ka stūpas celtniecībai izmantoti samērā mūs­dienīgi materiāli. Bet skaidrs bija arī tas, ka Svajarrubajiatas. stūpa bija celta pirmsplūdu senatnes piemiņai. Ko gan tā sim­bolizē?

Atkal un atkal uzdodams sev šo jau­tājumu, klidu ap galveno stūpu, pa ce­ļam uzdurdamies daudzām mazām stū- pām un dikiem tūristiem, kas fotogra­fējās uz ši Nepālas arhitektūras piemi­nekļa fona.