Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Kad parādījās pirmās pazīmes, ka poli nobīdīsies (Pasaules Plūdi), Tots, Ra un Araragats atgriezās pie Sfinksas un pacēla karakuģi gaisā. Viss, ko vajadzēja izdarīt - pacelt molekulu vibrāciju līmeni tikai par vienu virstoni augstāk, nekā tas ir uz Zemes. Tas viņiem un kuģim deva iespēju iziet cauri Zemei un pacelties debesīs. Viņi paņēma uz kuģa 1600 Svēto Skolotāju no Lemūrijas un Atlantīdas. Cilvēki uz šī kuģa nebija tikai pasa­žieri, viņi izveidoja grupas Mer-Ka-Ba, kas aptvēra kuģi ar ļoti plašu lauku, kuram bija lidojoša šķīvīša forma… Pēc tam viņi nolaidās Lielās (Heopsa) Piramīdas virsotnē… un tad sākās polu nobīde, un visa dzīvība uz planētas iegāja Lielajā Tukšumā - trīsarpus dienas valdīja absolūta tumsa, kas aprakstīta daudzu tautu mītos.

…Pēc trīsarpus tumsas dienām Ra un aptuveni trešā daļa

cilvēku, kas bija Lielās Piramīdcis virsotnē, pa tuneli nokāpa uz telpu, kas atradās piramīdas divu trešdaļu augstumā, un no turienes devās uz pilsētu (vai templi) dziļi zemē zem piramīdas. Šī pazemes pilsēta bija saplānota tā, lai tajā varētu ietilpt 10 000 cilvēku, tāpēc tiem 533, kas tur nokāpa, vietas bija pilnīgi pie­tiekami.

Atlikušie 1067 (vai aptuveni tik) Svētie Skolotāji ar karakuģi uzlidoja debesīs, devās uz to vietu, kuru tagad sauc par Titika- kas ezeru, un nolaidās uz Saules salas. Šeit izsēdās Tots un kopā ar viņu aptuveni trešā daļa atlidojušo.

Pēc tam kuģis atkal pacēlās gaisā un devās uz Himalajiem, kur izsēdās Araragats ar atlikušo trešdaļu cilvēku.

Tomēr uz kuģa palika uēl septiņi cilvēki, kuri atgriezās pie Sfinksas un novietoja kuģi atpakaļ telpā, kur tas bija glabājies.

…Himalajos uzceltās piramīdas pēc savas dabas bija kristāliskas, tas nozīmē, ka to veidošanai tika izmantoti Trešās dimensijas kristāli. Tika celtas arī fiziskas dabas piramīdas - un lielā daudzumā. Lielākā daļa no tām vēl nav atrastas…

Visas sakrālās vietas uz Zemes bija augstākās apziņas saplānotas ceturtās dimensijas līmenī… pavisam ap Zemi ir trīs Kristus Apziņas režģa aspekti- Māte, Tēvs un Bērns: Tēvs - Ēģip­tē, Māte - Peru, Jukatanā un Klusajā okeānā, bet bērns - Tibetā.»

Ja es to būtu zinājis! Bet toreiz, 1999. gada Nepālas vasarā, kad es stāvēju un aizmirsies pētīju Svajambanatas stūpu, man šis informācijas nebija. Apkārt staigāja tūristi, ik pa brīdim uzgrūz- damies man un nojaucot domu, dažreiz kaut kur sāka spalgi kliegt pērtiķi. Toties es visu skrupulozi nofotografēju. Vismaz to izda­rīju…

Bet tagad, 2001. gada vasarā, kad rakstu šis rindas, man prātā ir domas, kurām vajadzēja atnākt toreiz, 1999. gadā. Ta­gad, 2001. gadā, kad sen jau ir pabeigta Dievu Pilsētas karte- shēma, varu ar pārliecību teikt, ka svētā Kailasa virsotnē arī ir plakans kvadrātveida laukums, līdzīgs tam, Heopsa piramīdas virsotnē, un ka senais diskveida kuģis (ja mēs tam ticam!) tur varēja nosēsties un izsēdināt Araragatu un citus cilvēkus. Ja atceramies teikto, tad, pēc analoģijas ar Heopsa piramīdu, jā­pieļauj, ka arī Kailasa iekšienē ir tunelis, kas ved uz leju - uz pazemes pilsētu, par kuru mēs jau vairākkārt esam runājuši un kuru Jeļena Blavatska sauc par «Varu».

Tomēr man sazin kāpēc šķiet, ka seno cilvēku diskveida ku­ģis, kas atrodas zem Sfinksas, uz Zemes nav vienīgais. Ir vēl viens līdzīgs kuģis. Tam, iespējams, ir mazliet citāda konstrukcija, un

tas domāts mazliet citiem mērķiem. Bet tas droši vien eksistē. Dievs nekad neko nerada vienā eksemplārā, visam ir vismaz dubulta kontrole. (Jn (pēc šis pašas loģikas) šis otrais kuģis glabājas speciālā telpā dziļi zem Kailasa, tur, kur atrodas Vara un Šambala. Šim otrajam kuģim (ja tāds ir, bet cilvēki to diemžēl nekad nevarēs pierādit) visdrīzāk ir dubulta diska forma ar izvirzījumu uz augšu, kā tas parādits Svajambanatas stūpas vir­sotnē. Un tā izmēri droši vien pārsniedz divus pilsētas kvartālus.

Spriežot par seno kuģi, es, protams, jūtu zināmu mulsumu, jo kā zinātnieks un ķirurgs esmu radis apelēt ar daudz konkrētākiem un reālākiem jēdzieniem. Tomēr esmu spiests atzīt, ka ari ķirurga izgudrotāja darbibā (agrāk vai vēlāk taču jāizdara kāds jauns griezums cilvēka miesā!) ir ļoti ievērojams zemapziņas ietekmes elements. Ķirurgi to sauc par «nojautu». Neviens ķirurgs nevar paskaidrot, ko tas nozīmē. Es arī nevaru

to izskaidrot, varu tikai pateikt: ja «Dievs nebūs devis» (tas ir-ja zemapziņa nepateiks priekšā), tad labu jaunu operāciju neizdarit.

Tad, lūk, šī mana zemapziņa attiecībā uz seno cilvēku otro kuģi izstrādāja ar mani interesantu joku. Kad pirmo reizi izlasiju Drunvalo Melhisedeka grāmatu, biju pārliecināts, ka tieši šajā grāmatā redzēju informāciju par to, ka eksistē ari otrs senais kuģis, kas glabājas dziļi Tibetas zemzemē. Tomēr, kad konkrēti sāku meklēt šo informāciju, skrupulozi pārlasot grāmatu vēl divas reizes, es to nevarēju atrast. Pētiju katru rindiņu, bet tādas informācijas nebija, lai gan… Šī doma galvā bija iesēdusies pil­nīgi konkrēti. Galu galā biju spiests atzīt, ka man droši vien galvā sanācis «klikšķis». Tomēr, tomēr… kāpēc man to vajadzē­tu saukt par «klikšķi»? Kāpēc es nevaru ticēt tam, ka informāci­ja var izpeldēt no zemapziņas, kuru stimulējis kāds fakts? Kāpēc es nedrikstu ticēt visuresošajam un visu tautu dzīvīgajam jēdzienam - «Dievs devis»? Kāpēc?

Dārgo lasītāj, sākot prātot par veidojumu Svajambanatas stū­pas virsotnē, protams, novirzijos, abstrahējos, sāku filozofēt un

baidos, ka tu jau esi pazaudējis stāstijuma vadmotivu. Atgā­dināšu, ka visu laiku, kamēr mēs gaidijām Ķīnas (Tibetas) vizas, 1999. gada Nepālas vasarā mēs izpētījām Svajambanatas stū­pas kompleksu, domādami, ka šis komplekss ir celts pēc plāna, pēc kura celta Dievu Pilsēta. Pamēģināsim vēlreiz atgriezties tajā laikā, kad es, galvu atgāzis, centos izprast Svajambanatas stū­pas nozīmi.

Kad biju beidzis pētit galveno stūpu, sāku aplūkot mazās stū­pas, kuru, kā jau teicu, tur bija ļoti daudz. Nolēmu tās vispirms saskaitīt.

- Viena, divas, trīs…, - jau sāku skaitīt, kad aiz muguras atskanēja Rafaela Jusupova balss:

- Paklau, Ernst! Zini, ko es pamanīju, - pie vienām stūpām pērtiķi pulcējas, pie citām pat klāt neiet. Tur ir kāda noteikta likumsakarība, es kādu laiku to vēroju uzmanīgi. Ko tas varētu nozīmēt?

- Nu, un ko tad?

- Domāju, ka dzīvnieki, un šie mūsu brāļi jo īpaši, labāk jūt smalkās enerģijas, bet piramīdas ir smalkās enerģijas kolektori, tas ir - enerģijas «savācēji», un atšķiras no Zemes vispārējā enerģētiskā fona.

- Par kādām piramīdām tu runā?

- Visas stūpas ir līdzīgas piramidām. Nevajag domāt, ka piramīda ir tikai tāda klasiska konstrukcija, kas lidzinās Heopsa piramīdai; piramīdas var būt ļoti dažādas - četršķautņu, konus­veida, pakāpienveida un tā tālāk. Manuprāt, pērtiķus ietekmē piramīdas forma, - Rafaels Jusupovs pārliecināti teica.

- Rafael Gajazovič, vai tikai jūs nevilinājāt pērtiķus pie pira­midām ar savu «tju, tju, tju», - smaidot pajautāja Seļiverstovs.

- Pagaidi, Serjoža! Tas patiešām ir interesanti. Pie kuras piramīdas tad pērtiķi neiet? - es jautāju.

- Redzi to tur monumentu ar vertikālām šķautnēm. - Rafaels Jusupovs pastiepa roku uz kādu stūpu. - Tai pērtiķi vispār neiet klāt. Es ilgi vēroju. Galvenajai stūpai otrā pusē stāv tieši tāds pats monuments, - un pie tā ari pērtiķi neiet. Bet visapkārt ir daudz citu formu mazo stūpu, - pa tām pērtiķi kāpelē vienā laidā.