Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Mēs piegājām pie tās vēžveidīgās «abrakadabras», un es vi­ņam jautāju:

- Kiram, kas tas ir? Es nezinu, bet man liekas, ka šis piemi­neklis ir ļoti svarīgs. Tas uzstādits tik redzamā vietā, uz tāda pos­tamenta…

- Jums taisnība, ser! Tas ir ļoti svarīgs piemineklis.

- Kas tas ir?

- Tā ir seno cilvēku mašina.

- …?

- Tā ir celtniecības mašīna.

- Kāda mašīna?

- Celtniecības.

- (Jn ko tad ar tās palīdzibu cēla?

- Kalnus.

- Ko?

- Kalnus. Tā rakstīts tibetiešu tekstos. Tur rakstīts, ka šī mašina lidojusi un slīpējusi kalnus, lai piedotu tiem formu.

Es uz bridi pieklusu un tūliņ sapratu, ka ar vārdu «kalni» droši vien ir domāti senie monumenti (piemēram, Kailasa kalns), kuri tika veidoti no kalniem, tos slīpējot un rekonstruējot.

- (Jn kā šī mašina slipēja kalnus? Koda ar spīlēm, vai?

- Nē, nē, - Kirama acis iemirdzējās. - Tās nav spīles. Kalnus slīpēja neredzama enerģija, kas nāca no vietas, kur spīles saiet kopā. Ši mašīna darīja to, ko cilvēks domāja. Tā varēja ieurbties zemes dzilēs un taisīt tuneli, varēja slīdēt pa nogāzi, veidojot vagu, un daudz ko citu.

- Kāda enerģija darbināja šo mašinu?

- Cilvēka domu enerģija.

- Tātad psihiskā enerģija? -Jā.

- (Jn kā tas bija iespējams?

- Tekstos ir rakstīts, ka cilvēka doma koncentrējās mašīnas iekšienē un iedarbināja to. Vienalga, kur cilvēks paskatījās un uz kurieni gribēja to nosūtit, mašīna lidoja uz turieni un izpildija visu, ko cilvēks vēlējās. Kad cilvēks piekusa, mašīna atlidoja atpakaļ pie viņa.

- Mm… jā…, - es pagriezos pret Seļiverstovu, - ne jau tāpat vien Jeļena Blavatsta rakstīja, ka cilvēks ir pati spēcigākā enerģētiskā mašina, jo var izmantot principu - «es - makrokos- mosa mikrokosmoss».

Kirams uz mums skatijās ar gudrām un labsirdīgām acīm. Viņu nesaistīja reliģiskie pienākumi, tādēļ viņš neteica šeit vis­biežāk sastopamo vārdu «noslēpums». Viņa angļu valoda bija neparasti bagāta.

- Kiram, vai svēto Kailasa kalnu uzcēla ar tādas mašīnas palīdzību?

- Nezinu. Es jau neesmu izlasījis visus tibetiešu tekstus.

- Kiram, - es satvēru viņu aiz rokas un cieši saspiedu, - pasa­ki, vai šī mašīna ir ista un nāk no senatnes, vai arī tas ir tikai piemi­neklis, kas izveidots tai par godu? - uzdevu galveno jautājumu.

- Es nezinu. Iespējams, ka tā ir īsta, kas atnesta no Harati.

- Harati?

- Jā, bet tas nav galvenais.

- Un kas tad ir galvenais?

- Galvenais ir tas, ka jāzina maģiskā formula (mantra), lai šo mašīnu iedarbinātu. Bez mantras šī mašīna nedarbosies.

- Vai jūs zināt šo mantru?

- Protams, ne. Mantras nekad neviens nepieraksta. Mantras tiek nodotas no mutes mutē kā liels noslēpums tikai tiem cil­vēkiem, kas mīl citus cilvēkus.

Es uz brīdi sāku domāt, ka, gadījumā, ja mūsdienu cilvēki zinātu šo mantru, noteikti atrastos tādi, kas šo mašīnu izmanto­tu kā visvarenāko ieroci. Šis ierocis būtu gandriz nenotverams, jo ar domām vien to varētu pārvietot, kur vien ienāk prātā.

Piemēram, varētu iekļūt prezidenta rezidencē no zemes apak­šas.

- Kiram, bet šis mantras noslēpumu taču nedrikst pazaudēt.

- Tas nav pazaudēts. Ir, kas to zina.

-Kur?

- Šambalā.

Es jau gandriz sāku izrādīt interesi par Šambalu, bet Kirams kļuva steidzigs, - viņam bija jānodod savāktā nauda. Mēs noru­nājām nākamo tikšanos.

Kad bijām atraduši Ravilu un Rafaelu un jau devāmies mājup, Seļiverstovs apjucis teica:

- Eh, mēs taču aizmirsām Kiramam ielikt kausā naudu.

Vēlu vakarā netālu no mūsu viesnīcas es atradu starptautisko

telefonu un piezvanīju uz Maskavu akadēmiķim Anatolijam Jevgeņevičam Akimovam - nopietnam zinātniekam, kas pēta smalkās enerģijas. Pēc tam kad biju pastāstījis viņam par seno cilvēku mašīnu, viņš iesaucās:

- Tātad viens pret divi?

-Jā, es izmērīju, - es atbildēju, brīnīdamies, ka Akimovu pir­mām kārtām interesē seno cilvēku mašīnas cilindriskā korpusa platuma un garuma attiecība.

- Lieta tā, - klausulē no tālās Maskavas skanēja Akimova balss, - ka tikai cilindriska konstrukcija ar platuma un garuma attiecību viens pret divi var neitralizēt torsionu laukus [2] . Tāda cilindra iekšienē rodas robežstāvoklis, kad torsionu lauka nav. Neviena cita konstrukcija nevar neitralizēt torsionu lauku, ikvienai citai kon­strukcijai iekšienē ir pozitīvs vai negatīvs torsionu lauks.

- Un kā tad cilvēka doma mašinu iedarbina?

- Tādu cilindru var uzskatīt par lielu rezonētāju (vai koncen- trētāju), kura iekšienē bez šķēršļiem var iekļūt (iekšā taču lauka nav!) cits enerģijas veids (piemēram, psihiskā enerģija) un tur

sakoncentrēties. Runājot precīzākā zinātniskā valodā, cilvēka mentālā (psihiskā) iedarbība var šī lielā torsionu rezonatora iekšienē izveidot pozitivu vai negatīvu torsionu lauku.

- Anatolij Jevgeņevič, es tomēr esmu ārsts, nevis fiziķis, tāpēc pārjautāšu….

- Labi, labi.

- Es sapratu tā, ka cilvēks it kā var ienest savu domu šā cilin­dra iekšienē, bet cilindrs to notur sevi. Vai tā?

- Principā pareizi, tikai ne gluži zinātniski.

- Un kā tā mašīna pārvietojās?

- Ar domas enerģijas spēku. Daudzi mūsdienu zinātnieki uzskata, ka domai piemit kolosāla enerģija. Mēs tikai pagaidām neprotam reģistrēt šo enerģiju, pagaidām vēl nav pietiekami precīzu uztvērēju. Bet mēs pie tā strādājam. Tik un tā es varu minēt daudzus piemērus, kas netieši pierāda, cik enerģētiski va­rena ir doma. Piemēram, Antipova fenomens.

- Kas ir Antipovs?

- Šis cilvēks dzīvo Penzā. Pirms dažiem gadiem viņš smagi saslima, bet pēc izveseļošanās viņam atklājās neparastas spē­jas. Es pats redzēju, kā viņš vienu pēc otras paņēma trīs 40 kg smagas plāksnes un pielika sev pie krūtim. CIn šīs tris plāksnes, kas kopā svēra 120 kg, kaut kādā nesaprotamā veidā turējās it kā karājoties gaisā. Man ir videokasete, kur tas viss ierakstīts. Jūs ari varat par to pārliecināties, piezvaniet Antipovam un aizbrauciet uz Penzu.

- Bet… es pašlaik esmu Nepālā, - nopūtos.

- Neko darīt. Bet, ja runājam par Antipova fenomena zināt­niskā izskaidrojuma mēģinājumiem, nāk prātā doma par to, ka cilvēks var iedarboties uz gravitācijai pretēju torsionu lauku. Cilvēka doma enerģētiski ir pietiekami spēciga, lai pretotos gravitācijai un noturētu 120 kg smagu priekšmetu, - akadēmiķis Akimovs paskaidroja.

- Cik es saprotu, - iekritu starpā, - lai iedarbinātu seno cil­vēku mašīnu, arī varēja tikt izmantots cilvēka psihiskās enerģi­jas antigravitācijas efekts. Tad mašina pacēlās gaisā un devās uz turieni, kur viņu sūtīja cilvēka domas enerģija, kas spēja kon­centrēties mašīnas cilindriskā korpusa iekšienē. Tāpēc senie apraksti, nu, piemēram, «…mašīna lidoja uz turieni, kur to savās domās nosūtīja cilvēks, un darīja to, ko viņš domāja…» var būt gluži reāli. Vai tā?

- Principā tā ir.

- Un kāda ir to četru «spiļu» loma, kas ir abos cilindra galos?

- Tās «spīles» noteikti ir vadītāji, kas veido 4-x izstarojuma virziena diagrammas. Mentālā (psihiskā) enerģija, kas koncen­trējusies cilindra iekšienē, caur šiem vadītājiem tiek novirzīta vienā punktā, no turienes tā izplūst izplatījumā un spēj izdarīt mehāniskas darbibas. Tam tā jābūt, ja esmu pareizi sapratis jūsu skaidrojumu.

- Anatolij Jevgeņevič, rīt es attīstīšu filmiņu, uztaisīšu foto­grāfiju un aizsūtīšu jums pa e-pastu. Šeit to var izdarīt, - es kliedzu klausulē.