Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Varbūt pa tām vertikālajam šķautnēm ir grūti kāpelēt? - Seļiverstovs izteica pieņēmumu.

- Nu nē. Tas nav galvenais. Pērtiķi šim monumentam met līkumu. Ko tas varētu nozimēt?

- Dievu Pilsētā uzzināsim, - es atbildēju.

Pēc tam es pasaucu paligā Ravilu un sāku skaitit Svajambanatas kompleksa mazās stūpas un lielos monumen­tus.

- Viena, divas, trīs…, - pilnā balsi skaitiju, cenzdamies nekļū­dīties, - desmit…, trisdesmit…, astoņdesmit…, simts…, simt- piecas, simtsešas, simtseptiņas, simtastoņas.

- Sanāca 108, - Ravils konstatēja.

- Ravil! Nevis simtastoņas, bet saki to svinīgi - simt astoņas! - es iesaucos. - Zini, kāpēc tas ir tik svarīgi? Vai tu zini, kāpēc?

- Sapratu, - Ravila aci iedegās, - skaitļa 108 mīkla.

- Jā, Ravil, jā.

- Vareni! Skaitlis 108, kas atveidots visās astronomijas, fizi­kas, bioloģijas un citu zinātņu konstantās, ir ari šeit, Svajamba­natas stūpas kompleksā. Šef, parunāsim par skaitli 108, salīdzi­nāsim… [1]

- Ravil, parunāsim par to vēlāk. Bet tagad paklausies! Man liekas, ka mūsu iegūtajam skaitlim 108 ir divi aspekti.

- Kādi?

- Pirmkārt, viss šis Svajambanatas stūpas komplekss sim­bolizē ko tādu, kam ir tiešs sakars ar kaut ko grandiozu, kas savieno Visumu, Zemi un Cilvēku vienotā veselumā. Kāds? Es domāju, ka šis komplekss simbolizē… Dievu Pilsētu.

- …?!

- Otrkārt, Dievu Pilsētā mēs noteikti ieraudzīsim 108 piramī­das un senatnes monumentus. Tiem jābūt izvietotiem ap svēto

Kailasu. (Jn šim piramidām un senatnes monumentiem jābūt tikpat daudzveidīgiem kā tie, kurus mēs redzam šeit, - izšāvu kā no lielgabala.

- Un zem tiem, - romantiskais Ravils aizsapņojās, - zem šīm piramīdām un monumentiem atrodas milzīga pilsēta, kurā dzīvo daudzveidīgie Šambalas cilvēki. Vai patiešām mēs jau pavisam drīz būsim tur? Vai tiešām mēs saskarsimies ar Diženo Šambalu?

- Ja mūsu dvēseles būs tīras, tad… mēs redzēsim Dievu Pilsētu, bet ja ne…

- Un ja ne? - Dvēseliski tīrais Ravils sabozās.

- Vai nu aiziesim bojā, vai neko neredzēsim.

- Mēs būsim tīri! - Ravila acis iemirdzējās.

- Būsim.

Pēc tam mēs sākām analizēt mazās stūpas, meklējot vienā-

dus variantus. Bet nevarējām atrast nevienu, kura būtu tāda pati, kā citas. Katra bija savādāka. Visa šī daudzveidiba šķita kā neapvaldītas fantāzijas auglis, un tomēr varēja just, ka viss ir veidots pēc kaut kāda mums neizprotama plāna.

- Ravil, pēc kāda plāna šis stūpas ir veidotas? Kā tu domā?

- Bail teikt.

- Nebaidies.

- Pēc Šambalas plāna.

- Es arī tā domāju.

- Ar kādu mērķi tās ir veidotas?

- Nezinu.

- Es arī nezinu. Pagaidām…

Staigājot starp stūpām, mēs centāmies izanalizēt to savstar­pējo izvietojumu, lai izveidotu analoģiju ar gaidāmo ceļojumu uz Dievu Pilsētu, taču driz vien sapratām šo centienu bezjēdzīgumu, jo, kā mums pastāstīja Svajambanatas kompleksa kalpotāji, daudzas pārvietojamās čuguna stūpas laiku pa laikam tiek pār­vietotas, lai atvieglotu tūristu kustību.

Interesanti bija tas, ka dažām mazajām stūpām, uz kurām bija attēlotas acis, virsotnē bija uzmavas, citām - ne.

- Ko tas varētu nozīmēt? - Ravils man jautāja.

- Nezinu…, ļoti iespējams, ka…nē, es nezinu!

Bet tagad, kad es zinu Drunvalo Melhisedeka informāciju par seno kuģi, var pieņemt, ka zem dažām mazajām Dievu Pilsētas piramīdām varētu glabāties vēl kādi senie kuģi, zem citām - ne.

Pēc tam mēs izanalizējām kompleksa papildu daļu, kas it kā izolēti bija izvietota pakalna nogāzē. Šī kompleksa papildu daļa sastāvēja no galvenās mazās, baltās stūpas (bez uzmavas) ar acu attēlojumu un vairākām mazām stūpām.

«Interesanti, kāpēc šī kompleksa daļa ir izolēta?» es domāju. «Varbūt ir arī izolēta Dievu Pilsētas papildu daļa?»

Šajā sakarā zimīgi bija tas, ka uz postamenta ūdens baseina vidū stāvēja neparasta izskata cilvēks, kuram virs galvas pacēlās konusveida veidojums.

«Kas tas ir?» jautāju pats sev, bet atbildi neatradu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, dārgo lasitāj, es tomēr pateikšu, ka mūsu ekspedīcijas rezultāti parādija, ka patiešām ir izolēta Dievu Pilsētas papildu daļa, kurā arī ir senatnes monu­menti un kur dzīvoja pēdējie atlanti (lidz mūsu ēras 7.-8. gad­simtam), kas prata izmantot Kailasa un Dievu Pilsētas tantrisko spēku. Bet par to izlasīsiet mazliet vēlāk šajā pašā grāmatā.

Jau galīgi noguris no daudzajiem iespaidiem, nolēmu vēlreiz apiet apkārt Svajambanatas kompleksam, lai nepalaistu kaut ko garām. Līdzi nāca Seļiverstovs. Pārējie palika gaidot.

- Kas tā par abrakadabru? - Norādīju uz monumentu, kas attēlo­ja kaut kādu vēzim lidzīgu būtni un bija veidots no bronzas vai misiņa.

- Nezinu, - atteica Seļiverstovs. - Kaut kāds molusks, varbūt, vai vēzis?

- Šaubos, vai šādā reliģiskā kompleksā varētu būt uzcelts piemineklis moluskam vai vēzim.

- Tā gan ir. tin … vēzim jau nav spiļu abos galos.

- Un kas tad tas ir?

- Labāk pajautāsim tempļa kalpotājiem.

- Pajautāsim.

Seno cilv ēku mašīna

Pusotru stundu mēs iztaujājām reliģiskos kalpotājus, kurus pūli bija viegli atrast to eksotiskā apģērba dēļ. Viņu vidū bija pat pats galvenais tempļa kalpotājs, kura kabinetā mēs iekļuvām ar grūtibām. Bet neviens neko nezināja.

- Nezinu, - viņi atbildēja.

- Nu, kā tad tā?

- Nu tā.

Tad es savu sašutumu izpaudu kādam pavisam zema ranga tempļa kalpotājam, sakot, ka vispār jau nu tempļa kalpotājiem vajadzētu zināt par savu templi visu. Šim cilvēkam bija gudras acis.

Viņš viltīgi pasmaidīja un paskaidroja, ka visas zināšanas par šo templi ir atrodamas tibetiešu tekstos, kas glabājas speciālā telpā un eiropiešiem nav pieejami. Šie teksti ir sarakstīti san­skritā, kuru galvenie tempļa kalpotāji diemžēl nezina vai arī pazīst tikai burtus, bet vārdus nesaprot.

- Bet kāpēc viņi nemācās sanskritu? - Seļiverstovs pajautāja.

- Viņi to mācās reliģijas skolā, bet neiegaumē.

- Kā tad tā? - Nespēju slēpt pārsteigumu.

- Vini to tulin aizmirst.

- Kāpēc?

- Šis senās zināšanas, kas uzrakstītas sanskritā, nevienam nav vajadzīgas, neviens par tām nejautā, tāpēc viņi sanskritu aizmirst. (Jn parasti jau pietiek ar to, kas pārtulkots nepāliski vai angliski.

- Vai tad patiešām neviens nav prasījis, ko nozīmē šis vēzim līdzīgais piemineklis?

- Neviens.

- Divaini.

- Ziniet, ko es jums varu ieteikt, - teica zemā līmeņa kalpo­tājs. - Ap galveno stūpu staigā jauns cilvēks oranžā tērpā ar kausu rokā un vāc labdarības dāvanas. Viņš ļoti daudz zina. Viņam ir laba izglitiba, un viņš ir ļoti spējīgs. Viņš vairākus gadus strādāja seno Tibetas tekstu krātuvē. Darba tur nebija daudz, tāpēc viņš lielāko daļu laika pavadija, no mācību grāmatas

apgūdams sanskritu, un ir izlasījis ļoti daudzus tekstus. Viņu atlaida par to, ka viņš sāka lasīt tekstus, kurus neviens nedrīk­stēja lasīt. Un tagad viņš vienkārši staigā un vāc naudu.

- Kur viņš ir? - Man iemirdzējās acis.

- Kaut kur tepat staigā.

- Palīdziet mums viņu atrast.

- Ejam, ejam.

Kad mēs viņu atradām, es stādījos priekšā, cenšoties piedot savai balsij maksimumu uzticības pilnu, maigu intonāciju. Puiša vārds bija Kirams.

Uzticības pilnas attiecības mums tomēr izveidojās. Varēja just, ka Kiramam bija patīkami, ka pēc viņa zināšanām ir pie- prasījums.Viņš patiešām bija ļoti gudrs.