Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Bet visus pārējos pieņēmumus, ko mēs analīzes gaitā iztei­cām par Svajambanatas stūpu, varēja attiecināt arī uz Budha­natas stūpu: kupols droši vien simbolizēja zemeslodi, četršķaut­ņu veidojums ar acim - zemzemes pilsētu, kur dzivo iepriekšējo civilizāciju cilvēki, piramidālā konstrukcija - virszemes pirami- du, kas slienas virs zemzemes pilsētas, bet uzmava virs pirami- dālās konstrukcijas - seno cilvēku kuģi. Kas viņu zina, varbūt tā ari ir. Bet varbūt es kļūdos.

Man, protams, nedeva mieru doma par šo divu Dievu Pilsētu uzdevumu, bet tobrid es atbildi nevarēju atrast. (Jn pat tad, kad staigāšu starp Tibetas Dievu Pilsētas brīnumainajiem monu­mentiem, es uz šo jautājumu nevarēšu atbildēt. Tikai pēc tam, kad mums izdosies izveidot Tibetas Mākoņu Pilsētas karti-shē- mu, radīsies pilnīgi pamatota hipotēze par šo seno monumentā­lo veidojumu lomu, un es sapratīšu, kā uz Zemes tika veidota dzīvība.

Budhanatas stūpas komplekss nebija tik piesātināts ar ma­zām stūpām, kā tas bija Svajambanatas kompleksā. Saskaitīju tikai 11 mazās stūpas, bet Svajambanatas kompleksā tādu bija 108. Sešas no vienpadsmit mazajām stūpām bija izvietotas ap Budhanatas galveno stūpu, uz tām nebija neparasto acu attēlo­juma, un savā ziņā tās atgādināja pareizticīgo reliģiskās celtnes.

Vēl piecas mazas stūpas bija izvietotas atsevišķi galvenās stū­pas austrumu pusē un veidoja tādu kā atsevišķu papildu kom­pleksu, lidzigu tam, kādu redzējām Svajambanatas kompleksa teri­

torijā. (Jz divām no šim piecām stūpām bija attēlotas neparastas acis, uz trijām - ne. Radās priekšstats, ka ari hipotētiskajai Dievu Pilsētai Lieldienu salas rajonā, tāpat kā Tibetas Dievu Pilsētai, ir papildu daļa, kas izvietota mazliet tālāk no galvenā kompleksa.

Viss Budhanatas stūpas komplekss bija izvietots četrās kār­tās. Visām kārtām, izņemot pēdējo, bija specifiska forma, kas atgādināja mistisku mantru, un tā bija figūra ar 20 stūriem. Es apskraidīju katru kārtu un centos izprast to nozīmi, bet tā arī neko nesapratu. Kad es biju saskaitījis stūrus un piesēdos, lai uz betona uzzīmētu kārtējo kārtu, klāt pienāca bērni un ziņkārīgi pētija zimējumu. Viņi, protams, tāpat kā es neko nesaprata no šā zīmējuma, bet, acīmredzot tāpēc, ka pēc reinkarnācijas vēl nebija zaudējuši dvēseles skaidribu, juta kaut ko vairāk, - viņu acis uzmanīgi sekoja mana zīmuļa kustībai un centās uz papīra lapas topošajā figūrā saskatīt kaut ko pazīstamu, to, kas viņiem vēl pavisam nesen ir bijis tuvs tur, no kurienes viņi ir ieradušies. Viņiem droši vien krūtīs kaut kas ietrīcējās, bet atmiņas par

mūžīgo bija palikušas kaut kur tālu, tālu - aiz dievišķās So Hm barjeras, kas norobežo Zemi no paša galvenā.

Izrādījās, ka skaitlis 108 ir sastopams ari šeit - Budhanatas stūpā. Augšējā kārtā ap stūpas kupola pamatu es saskaitīju 108 nišas, katrā bija astoņroku cilvēku, visādu neparastu zvēru un citu fantastiska izskata būtņu figūriņas.

«Kas tie par neparastiem cilvēkiem un zvēriem?» es prātoju. «Fantāzijas auglis vai to būtņu simboli, kuras kādreiz ir dzīvo­jušas uz Zemes?»

Iesākumā man sāka rādīties, ka tieši tādi cilvēki un dzīvnieki sensenos laikos ir fiziskajā pasaulē dzīvojuši uz Zemes, bet šo domu noraidīja kaut kāda dziļa pretdarbiba manā dvēselē. Sāku ieklausīties iekšējā balsī, bet tā bija tik izplūdusi un neskaidra, ka es pavisam sapinos un, pārejot uz banālo domāšanas tipu, pateicu pats sev:

- Tīrās fantāzijas!

Vēlreiz apgāju pa apli, pētidams nišās izvietotās figūriņas, un vēlreiz pārskaitīju nišu skaitu. Bet mani nepameta dziļa dvēse­liska pretdarbība. Tā jau kļuva mokoša, un es nekā nevarēju izjust parasto dvēseles vieglumu un svaigumu.

- Nu ko tas nozīmē! - teicu sev pavisam muļķīgi.

Bet pēc tam domas aizklīda kaut kur tālumā, un man sāka likties, ka ap mums eksistē vēl viena pasaule, mums neredzama un nepazīstama. Dievs ir izdarījis tā, lai abas šīs pasaules būtu atdalitas viena no otras. Šajā neparastajā un mums neredzama­jā pasaulē dzīvo neparasti un neredzami cilvēki un zvēri un… tie ir viņi, kas attēloti Budhanatas stūpas nišu statuetēs.

- Nu gan aizfantazējos, - pusbalsī pie sevis noteicu.

Kā jau pavisam parastam cilvēkam, man nebija tādu spēju, lai izanalizētu šīs dziļās, no zemapziņas plūstošās domas, un arī stulbais cilvēka lepnums man neļāva iedziļināties jūtās. Es spītīgi purināju galvu, cenšoties šīs dziļās sajūtas iedabūt vispārpieņemtu uzskatu rāmjos. Bet man tas neizdevās. Centos vēl un vēlreiz. Nevajadzēja gan. Ja es to nebūtu darījis, Zemes dzives hologrāfiskā koncepcija būtu dzimusi ātrāk, nevis pēc ilgām un mokpilnām pārdomām par ekspedīcijas materiāliem, kad tie jau bija fakti, īsti fakti, kas teica priekšā, ka šai neredzamajai un nezināmajai pasaulei uz Zemes ir ne tikai jābūt, bet tai jābūt ļoti varenai un nozīmīgai, un es pat teik­tu - mūsu fiziskās dzīves formas pamatlicējai.

Bet tobrit es raudzijos uz šīm nišām un neko nesapratu. Visvairāk man nelika mieru doma, ka saskaņā ar visiem mūsu pieņēmumiem uz Zemes ir bijušas divas Dievu Pilsētas, katra savā zemeslodes malā - Lieldienu salas rajonā un Tibetā. Kāpēc divas? To es nezināju. Es pat iedomāties nevarēju, ka tas galvenokārt ir saistīts ar hipotētisko Zemes hologrāfisko dzīvības formu un ka hologrāfiskajiem cilvēkiem ari bija savs grēks Dieva priekšā, milzīgs grēks. Bet par to jūs, dārgie lasītāji, varēsiet lasīt šīs grāmatas ceturtajā sējumā.

Stūpas apakšējā stāvā es pamanīju cilindrus, uz kuriem bija iegravēti tibetiešu burti. Pagriezu vienu cilindru, - tas griezās ilgi un lēni. Gāju apkārt stūpai, lai saskaititu cilindrus, - to bija 108. Šis skaitlis acīmredzot šeit bija likumsakarība. Bet pēc tam es ieraudzīju kādu jaunu lamu, kas gāja un grieza cilindrus. Apstā­dināju viņu un pajautāju:

- Kāpēc jūs griežat šos cilindrus?

- Ko, ko? - viņš pārjautāja, un varēja just, ka viņš slikti zina angļu valodu. Bet es nepratu nepāliski.

- Kā-pēc jūs tos grie-žat? - es tāpat angļu valodā teicu pa zil­bēm, rādīdams uz cilindriem.

- Jāgriež, - atbildēja jaunais lama.

- Kā-pēc?

- Kā, kāpēc?

- Nu kā-pēc?

- Vajag.

- Nu… ?

- Šodien man jānoiet 108 apļi un jāpagriež katrs no 108 cilin­driem, -jaunais lama pilnigi sakarīgi atbildēja.

- Es jums traucēju? - pajautāju.

- Nē, es vismaz atpūtišos. Esmu jau nogājis 35 apļus… bez atpūtas.

- Vai jūs līdz vakaram paspēsiet noiet 108 apļus?

- Ko?

- Vai jums pietiks laika, lai noietu 108 apļus?

- Ahā… sapratu. Pietiks, ja cilvēki netraucēs.

- (Jn kā viņi traucē?

- Man jāiet viņiem apkārt. Attālums palielinās. Daudz cilvēku,

ļoti daudz. Bet es gribu iet tā, lai cilindrus grieztu ritmiski, tad ari attālums būs īsāks. (Jn kas būs tad, kad es sākšu līst uz vēdera?! - jau stipri labākā angļu valodā teica jaunais lama. Acīmredzot no sākuma viņš bija uztraucies.

- Ko?

- Līst uz vēdera, uz vēdera.

- Kā tā?

- Apavus vajag uzvilkt rokās…

- Kāpēc?

- Lai tiktu ātrāk uz priekšu.

- Nesapratu.

- Paskaidrošu. Kurpes uzvelk rokās un guļas zemē, rokas izstiepjot uz priekšu. Pēc tam kurpes no rokām noņem un basās kājas liek blakus kurpēm. Pēc tam atkal uzvelk kurpes rokās, izstiepj rokas un lien.

- A…a… Bet vai to nevar darīt, kad kurpes ir kājās?

- Nevar. Tikai tad, ja tās uzvilktas rokās.