Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Un ko jūs ar to darāt?

- Putnus dzirdām un puķes lejam.

- Un putni dzer?

- Reti, bet dzer.

- Vai puķes aug labāk?

- Tāpat aug, kā ar parasto ūdeni.

- Bet kādēļ tad…? - Seļiverstovs patiešām bija pārsteigts.

- Saprotiet, ser, kad putni padzeras svēto ūdeni, tie uzņem sevī dievišķo enerģiju, kuru satur šis ūdens. Putni aizlido un aiznes šo enerģiju sev lidzi. Cilvēki skatās uz šiem putniem, un dievišķā enerģija pāriet uz cilvēkiem un dara viņus labākus.

- Man ir patikami to uzzināt, - Seļiverstova acis kļuva siltas.

- Bet, ja putni negrib dzert, mēs šajā ūdeni mērcējam grau­dus un barojam putnus, lai viņi uzņemtu sevī dievišķo enerģiju, - tempļa kalpotājs piemetināja.

- Bet sakiet - kādēļ jūs ar svēto ūdeni laistāt puķes?

- Ser, - tempļa kalpotājs ar uzticību silti paskatījās uz Seļi- verstovu, - puķes uzsūc svēto ūdeni, aug, un pēc tam sēklas aizlido ar vēju, nokrit zemē un no tām izaug jauni augi. Bet tie nav vienkārši augi, - tie satur dievišķo enerģiju. Atnāk dzīvnie­ki, apēd augus un ar pienu vai gaļu atdod dievišķo enerģiju cil­vēkiem, darot tos labākus.

- Kādi jūs esat malači, ka visā vēlaties saskatit labo, - teica labsirdigais Seļiverstovs un nodūra acis, acīmredzot atcerē­damies savu dzivi, kuras linijā bija melnas nodevibas, pazemo­jumu un neatbalstītu centienu joslas.

- tin vēl, ser, - tempļa kalpotāja acis iedzirkstījās, - mēs ar svēto ūdeni aprasinām cilvēkus, kas nāk uz templi. Ar ūdeni mēs nododam cilvēkiem dievišķo enerģiju. Vai gribat, es jūs arī aprasināšu ar svēto ūdeni? Gribat?

- Gribu.

Pēc dažām sekundēm es redzēju, kā diezgan slapjais Seļiverstovs pasmaidija laimigi kā bērns. Šis cilvēks, mans draugs, savā būtibā ir neaizsargāts un atgādina lielu bērnu. Dažreiz viņš ir spurains vai sastrādā muļķības, bet savā būtībā vienmēr paliek iejūtīgs un ļoti godīgs. Viņam piemit tā cilvēciskā Īpatnī­ba, kuru piezemētie cilvēki reti kad novērtē, - ar viņu kopā vien­mēr ir viegli. Šo vieglumu viņš it kā raida cilvēkiem, piespiežot viņus priecāties par to, kas ir; blakus viņam ēdiens kļūst garšīgāks, šņabis - stiprāks, sievietes - skaistākas… Bet pats galvenais - blakus viņam labi domājas, tāpēc ka viņa labsirdīgie biolauki it kā norobežo no ļaunas un domu bremzējošas ietek­mes.

- Vai patika? - pajautāja tempļa kalpotājs.

- Jā, - Seļiverstovs smaidot atbildēja.

- Jūsos ieplūda dievišķā enerģija.

- Es jūtu.

Es uz dažām minūtēm pievērsos kaut kam citam, bet, kad no jauna ieklausījos Seļiverstova sarunā ar tempļa kalpotāju, izdzirdēju:

- Kāpēc jūs jautājat par Dievu Pilsētu? Par to nedrīkst jautāt. Tā neiesvētītajiem ir aizliegta zona. Tur iekšā nelaiž… laiks nelaiž. Tur ir citi Cilvēki… viņus nevar redzēt, bet viņi tur ir.

- Vai paraža taisīt svēto ūdeni nāk no turienes? - Seļiverstovs nelikās mierā.

- Vecie lamas saka, ka jā.

- No Šambalas?

- Es neteikšu… Harati dzirdēs.

Atgriezāmies viesnīcā, pārģērbāmies, paēdām pusdienas un gājām staigāt pa veikaliem. Lai nebūtu jāspraucas pa šauro ie­liņu, kurai nav trotuāru, noligām velorikšas. Blakus trauslajam

rikšam Seļiverstovs izskatijās pēc milzeņa. Pie jostas lepni dižo­jās somiņa ar naudu. Viņa labsirdīgā seja gandrīz vai staroja.

Pēc kādiem simts metriem Seļiverstovs izkāpa no rikšas, sa­maksāja un kājām gāja blakus rikšam, lavierējot stap citiem gājējiem, automobiļiem un velorikšām.

B ērns - lama

Kādā templī, kad mēs lūdzām audienci pie galvenā lamas, mūs ieveda greznā zālē ar troni vidū. Troni sēdēja mazs zēns un raudzijās uz mums ar nopietnām acim.

- Un kur tad lama? - Rafaels Jusupovs jautāja sievietei, kas mūs pavadīja.

- Viņa augstība ir jūsu priekšā, - sieviete atbildēja. - Tiesa gan, viņš vēl nerunā. Bet jau izturas kā īsts lama.

Rafaels Jusupovs mazā lamas priekšā

Es piegāju pie mazā lamas un palūdzu Ravilam mūs nofo­tografēt. Kad viņš to izdarija. sieviete teica, ka pret diženo lamu ir jāizturas ar lielāku cieņu. Izrādās, ka vajadzēja apsēsties viņam blakus uz paklājiņa, godbijigi salikt rokas un ar cieņu raudzities uz zēnu. Rafaels Jusupovs tā ari izdarija, un skats bija visai eksotisks.

Pēc tam mēs uzzinājām, ka mazo lamu sauc Jamgons Kong- truls Rinpoče Ceturtais un viņš ir Lielā Lamas ceturtā inkarnāci- ja. Iepriekšējo tris inkarnāciju portreti karājās pie sienām.

- Bet kā jūs uzzinājāt, ka tieši šis bērns ir Lielā Lamas ceturtā inkamācija? - Rafaels Jusupovs pavaicāja.

Mums paskaidroja, ka Augstākais Saprāts atsūtījis vēstijumu, ka tādā un tādā gadā, tādā un tādā mēnesī, tādā un tādā dienā un tādā un tādā stundā piedzims zēns, kura ķermenī jāiemieso­jas Lielā Lamas garam. Šis zēns piedzima nabadzīga zemnieka

ģimenē, bet pēc kāda laika tika atšķirts no ģimenes, atvests uz templi, dzivo te guvernanšu uzraudzibā un tiek audzināts reli­ģiskā garā.

- Tā ir interesanta metodika, pēc kuras jūs varējāt izskaitļot tieši to ģimeni, kurā bija jādzimst bērnam lamam. Mātes grūt­niecības laiks taču diezgan ievērojami svārstās. - Rafaels Ju­supovs sāka iedziļināties detaļās.

- Mēs izmantojām intuiciju, - lepni atbildēja mūs pavadošā sieviete.

- Dautful (apšaubāmi), ļoti dautful, - jaukdams krievu un angļu vārdus, noteica Seļiverstovs.

- Mums to pateica priekšā, - sieviete nepadevās.

- Kas pateica?

- Harati.

- Kas tas ir?

Harati aizs ūtīs tur, kur cilvēki pārvēršas par večiem

Nākamās dienas rītā mēs - Ravils, Sergejs Anatoļjevičs un es - uzvārījām tēju, salikām uz galda vietējos bubļikus un sākām modināt uz brokastīm Rafaelu Jusupovu.

- Nu gan es redzēju sapni, - sulīgi nočāpstināja Rafaels, izbāzdams galvu no segas apakšas.

- Kādu?

- Man sapni parādijās Harati.

- Nu un kāds viņš ir?

- Tāds liels un rēgveidigs.

- (Jn ko viņš darija?

- Es jau neredzēju lidz galam, jūs mani pamodinājāt.

Paēduši brokastis, mēs tāpat uz labu laimi devāmies uz vienu

no tempļiem, cerot iegūt kādas jaunas ziņas par Šambalu, Dievu Pilsētu, svēto Kailasa kalnu un par… Harati. Mums izdevās ievilkt sarunā vienu mūku, kuru sastapām atsevišķā telpā, kur viņš lasīja Tibetas tekstus. Es bezkaunīgi piegāju viņam klāt, pārtraucu lasīšanu un centos uzsākt sarunu.

Mūks pacēla uz mani lielas, skumjas acis.

- Kas jūs esat?

Stādījos priekšā un sāku stāstīt par mūsu ekspedīciju uz Tibetu.

- Mani sauc Angs, - teica mūks, pēkšņi mani pārtraukdams.

- Ļoti patīkami. Bet… vai Tibetas tekstos aprakstīti daudzi noslēpumi?

- Daudzi.

- Kādi?

- Jūs gribat redzēt svēto Kailasu? - mūks Angs uz jautājumu atbildēja ar jautājumu.

- Jā. Un… mēs domājam, ka ap svēto Kailasu ir Dievu Pil­sēta. Mēs gribam redzēt šo Pilsētu un izpētit to.

- Jūs nevarēsiet dabūt atļauju, - mūka acis aizmiglojās, - jūs neprotat tā lūgties, lai Viņš sadzirdētu…

- Kam jāprasa atļauja? - Biju pavisam apmulsis.

- Viņam.

>

- Harati? - es minēju.

-Jā.

- Vai jūs varat man paskaidrot, kas ir Harati? Cilvēks no noslēpumainās Šambalas?

- Es nevaru pateikt, kas ir Harati, - mūks Angs kļuva domigs, - bet es zinu, ka šeit, Nepālā, viss ir saistits ar Šambalu. Cilvēki ir muļķi un to nezina. Cilvēki nelasa senos Tibetas tekstus un, ja ari lasa, tad nesaprot to galveno jēgu un nejūt seno rakstu spēku. Šeit, Nepālā, pār cilvēku dvēselēm valda Šambala.