Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Hei! - viņš skaļi uzsauca.

- Varbūt tas ir jogs? - Ravils naivi pajautāja.

- Tas ir pseidojogs, - pasmīnēdams atbildēja pieredzējušais Seļiverstovs.

Es apstājos, parādīju uz viņa roku un pajautāju:

- Ko nozimē šis žests?

- Debesis, - atbildēja pseidojogs.

Es izveidoju kādu patvaļīgu pirkstu kombināciju, parādīju pseidojogam un jautāju:

- CJn šis?

- Arī debesis, - atbildēja pseidojogs.

- Ko viņam tikai tās debesis visur rādās? - neapmierināti noburkšķēja Rafaels Jusupovs un no abu roku pirkstiem izvei­doja ļoti sarežģītu kombināciju.

- Tās ari ir debesis, - pseidojogs atkal atbildēja.

- M… jā, - norūca Seļiverstovs un, parakņājies somiņā pie jostas, izvilka rūpiju un pasniedza pseidojogam. Pēc tam viņš ari no pirkstiem izveidoja sarežģitu kombināciju.

- Tās ir debesis, - skumji atbildēja pseidojogs. Skatīdamies uz dažādu tempļu ornamentiem, es prātoju, ka

tie taču nav izveidoti tāpat vien, tiem noteikti ir kāda funkcija. Kāda? Principā es zināju, ka smalkās enerģijas ir formotropas, tas ir, šīs enerģijas ir atkarīgas no materiālo ķermeņu formas. Tāpēc es domāju, ka tempļu ornamenti atstāj kaut kādu ietekmi uz smalkajām enerģijām. Iespējams, ka ornamenti ap sevi iegriež to smalko enerģiju veidus, kas vajadzīgi cilvēkam, pareizāk

sakot, cilvēka dvēselei, un koncentrē tos templi, uz kurieni nāk cilvēki, lai sajustu Dieva svētigo ietekmi.

Ak, cik ši smalkā pasaule droši vien ir daudzveidīga! Cik grandioza un pretrunīga! Lai materiālā dzīve kūsātu un būtu kaislību pilna, Dievs radija balto un melno un piespieda tos cinities vienam ar otru, modinādams nepārtrauktai kustibai uz priekšu, nežēlojot vājos un lielā progresa jēdziena vārdā liekot uz altāra izlaidīgās cilvēku dzīvibas. Mums, parastiem Zemes cilvēkiem, nav zināma Tās Pasaules nemateriālās dzīves kaislība. Mēs, fiziskie cil­vēki, vēl neesam spējigi izturēt šo kaislību vētru. Mēs vēl esam sargājami, mūs vēl vajag norobežot no melnā un vētraini negatīvā. Tāpēc mēs ejam uz tempļiem, tāpēc mēs tur klusējam, iesūcot sevi tās pozitīvās enerģijas, kuras tur dejo Labā brīnišķīgo deju. Arī mūsu dvēseles tur dzied un dejo, neraizēdamās par to, lai katru dienu, ik stundu, ik sekundi norobežotos no melnā, kas ir visur. Tur, tempļos, mēs esam pasargāti, mūs sargā ornamenti, ko senie zinātnieki radījuši lielu garigu meklējumu rezultātā un kuri, lai arī nepilnīgā veidā, ir atnākuši lidz mums cauri gadu simteņiem.

Es visās iespējamās vietās jautāju, no kurienes radušies šie ornamenti un simboli, kas skatāmi Nepālas tempļos.

- Mēs to nezinām, - tā visbiežāk atbildēja jaunie lamas.

- Stāsta, ka no senseniem laikiem. Varbūt vecie lamas zina.

Vecie lamas padomāja, bet pēc tam sāka izvairīties, viltigi skatīdamies uz mums, un, ja galu galā viņiem likās, ka mums var uzticēties, atbildēja isi un skaidri:

- Nepālas tempļu ornamentus un simbolus ir radījis Kailass.

- Vai patiešām svētais kalns pats tos radīja? - es vaicāju.

- To vajadzēja izdarīt cilvēkiem - svētā Kailasa cilvēkiem. Kur viņi ir? Vai viņi dzivo zem Kailasa vai kur citur?

Vecie lamas pasmīnēja, izvairījās no tiešas atbildes un parasti atbildēja tā:

- Šie cilvēki dzivo uz Zemes un zem zemes.

- Kas ir šie cilvēki? - es naivi centos iegūt kaut ko konkrētāku. - Vai tie ir Šambalas cilvēki?

Lamas parasti nodūra acis un vispār neko neatbildēja.

- Vai tad patiešām uz Zemes līdz pat šim brīdim eksistē seno cilvēku pilsēta? Kur tā ir? - neliku mierā lamas.

- Eksistēja un eksistē.

- Kā to lai saprot?

- Tā pilsēta eksistēja, bet kļuva neredzama.

- Pārgāja citā dimensijā?

Bet pēc tam es nopirku grāmatu «Jantras» un vienā rāvienā ar lielu interesi izlasīju. No šīs grāmatas es sapratu, ka jantras ir mistiskas figūras, kuras Zemei nodevis Augstākais Saprāts un kuru lomu un nozīmi zina tikai Himalaju jogi. Viņi prot meditēt

uz jantrām. Neviens nezina, kā viņi to dara. No grāmatas varēja saprast arī, ka Nepālas ornamenti un simboli ir izveidoti uz jan- tru pamata.

Informācija par jantrām mani ļoti ieinteresēja, un es atkal sāku tikties ar lamām un iztaujāt viņus par to, pie kā pašreiz glabājas visprecīzākās un visīstākās jantras.

- Pie cilvēkiem, - atbildēja lamas.

- Pie kādiem cilvēkiem?

- Pie mūsdienu un pie senajiem cilvēkiem.

- Kur? Vai Šambalā?

- To zina Kailass.

Bet kāds lama, redzēdams manas intereses pilnās acis, pastāstīja, ka svētā Kailasa komplekss ir celts pēc slavenās jantras «Kalačakra» plāna un tādēļ spēj visas Zemes cilvēkus ietekmēt pozitivi.

- CJn no kurienes nāk jantra «Kalačakra»? - es vaicāju.

- To Zemei nodeva Augstākais Saprāts.

- Kāpēc jūs teicāt «svētā Kailasa komplekss» nevis vienkārši «svētais Kailass»? Ap Kailasu ir pilsēta, Dievu Pilsēta?

- Kāpēc jūs teicāt, ka svētā Kailasa komplekss tika uzcelts? Kas to cēla?

Reiz, atgriežoties mājās, es ieraudzīju zēnu, kas uz cilindra greba ornamentu. Sāku viņu iztaujāt, vai viņš zina, no kurienes šis ornaments ir cēlies?

- Tā darit man lika skolotāji, - viņš atbilēja.

- Kas ir šie skolotāji?

Zēns klusēja un, galvu noliecis, turpināja savu darbu.

Nep ālas tempļu svētais ūdens

Kādā templī Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs pievērsa uzma- nibu kausiem ar ūdeni, kas stāvēja uz plaukta zem reliģiskajiem ornamentiem. Būdams dziļi izglītots jautājumos par ūdens infor­matīvo struktūru, Sergejs Anatoļjevičs sāka iztaujāt tempļa kal­potāju, vaicādams, kam šis ūdens domāts.

- Sakiet, lūdzu, vai ūdens stāv šeit, lai tās smalkās enerģijas vibrācijas, kas spēj selektīvi koncentrēties ap ornamentiem un simboliem, ierakstitos ūdenī? Vai tā ir? - Seļiverstovs vaicāja neparasti piesātinātā balsī.

- Tā, tā, tā, tā…, - tempļa kalpotājs muļķīgi atkārtoja, jo laikam neko nebija sapratis.

- Paskaidrošu populārā valodā, - vai šis ūdens te ir tādēļ, lai iesūktu sevi dievišķo enerģiju, kas koncentrējas ap ornamen­tiem? Vai tā ir? - Seļiverstovs vaicāja ganriz pa zilbēm.

- Jā, jā, jā, jā, - tempļa kalpotājs atkal muļķigi atkārtoja.

Ar vienu ausi klausoties šajā sarunā, mans skatiens apstājās

pie jostas somiņas - Seļiverstova dārguma, no kura Sergejs Anatoļjevičs nešķirās ne dienu, ne nakti, jo tur glabājās visa mūsu ekspedīcijas nauda. Man sanāca smiekli, jo ari man agrāk ļoti patika tādas somiņas pie jostas uz vēdera, es no tām ne­šķiros pat tad, kad biju ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti, jo

uzskatīju šo somiņu ne tikai par ērtu, bet ari par elegances un izsmalcinātības pazīmi. Par to mani nepārtraukti kritizēja mūsu Maskavas filiāles direktors Jurijs Iļjičs Kijko, kuram atšķirībā no manis bija ļoti laba gaume. Bet reiz, Vācijā, viņš pievērsa manu uzmanību kādam večukam, kuram vēdera augšdaļā nedabiski un absolūti muļķīgi karājās šāda somiņa. Jurijs Iļjičš apgalvoja, ka es izskatos tieši tāpat, un es pārstāju nēsāt šis somiņas. To vietā man ieteica nēsāt somiņu ar cilpveida rokturi, bet no tās es atteicos, jo tautā tās sauc par «pederastēm». Tā nu es ari tagad staigāju apkārt ar neērtu maisu uz muguras, bet, kad uzvelku uzvalku un apsienu kaklasaiti, tad izskata pēc ņemu diplomātu.

- Jūs paši dzerat šo ūdeni? - atskanēja Seļiverstova balss.

- Nē, nedzeram, - tempļa kalpotājs atbildēja.