Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Jums taisnība, - Astamans teica gandrīz vai čukstus. - Pa­saule vēl ir ļauna.

- Es saprotu, kāpēc seno cilvēku maģiskās formulas ir rak- stitas tieši uz zelta plāksnēm. Zelts ir metāls, kas nav pakļauts korozijai. Zelts…

- Dažas seno cilvēku mašīnas arī ir no zelta, - Astamans mani pārtrauca.

- Bet tā seno cilvēku mašina, kas atrodas uz postamenta Svajambanatas stūpas kopleksā, izskatās taisita no misiņa vai no bronzas, - es piemetināju.

- Ne jau visas seno cilvēku mašīnas ir no zelta, - Astamans izvairīgi atbildēja.

- Bet tā mašina, kuru es redzēju uz postamenta, - vai tā ir īsta, vai ari to pēc seno mašinu parauga uztaisījuši mūsdienu cil­vēki? - es pajautāju.

- Es nevaru visu teikt, - Harati mūs dzird.

- Gn tomēr?

- Kāda starpiba? Seno cilvēku mašīna, kas stāv uz posta­menta, var darboties. Bet, lai to iedarbinātu, jāzina maģiskā for­mula. Gn maģisko formulu zina tikai Harati.

- Vai alā ir tikai tādas mašīnas, kādu mēs redzējām uz pos­tamenta Svajambanatas stūpas kompleksā?

- Ne tikai tādas, ir arī citas.

- Kādas?

- Es taču pats alā neesmu bijis, es varu spriest tikai pēc tā, ko man ir stāstījuši radinieki. Viņi teica, ka tur ir dažādas seno cilvēku mašīnas. Gn vēl…

- Kas vēl?

- Vēl, - Astamans iegrima domās, - vēl no radinieku stāstiem man ir zināms, ka šajā alā nav daudz seno cilvēku mašinu. Ļoti daudz seno cilvēku mašinu glabājas Kailasa zemzemēs.

- Tā jau es domāju! - es iesaucos.

- Mani radinieki tur bija…

- Zemzemēs? Varā?

- Man nav tiesibu to teikt. Starp citu, ar vienu no viņiem es varu jūs iepazīstināt.

Aiz uztraukuma man aizžņaudzās elpa. Es tik tikko spēju pateikt:

-Kad?

- Nu, kaut vai rit, - mierīgi atteica Astamans. - Šodien es ar viņu sarunāšu tikšanos. Piezvaniet man. Lūk, mans telefons. Bet tikai ņemiet vērā, ka neko daudz viņš neteiks - viņam uz visu ir viena atbilde - «tas ir noslēpums». Gn to var saprast - viņš baidās no Harati. To, ko viņš pateiks, Harati ir atļāvis. Bet…

- Kas?

-Viņa stāsts būs interesants. Harati ļauj stāstīt interesantas lietas, bet maģisko formulu noslēpums ir svēta lieta. Gn bez maģisko for­

mulu zināšanas zemzemēs netikt. Necentieties to izdarīt. Jūtu, ka jūs esat prātīgs cilvēks. Jums gal­venais ir zināšanas, nevis avan­tūra, lai no zemzemes izceltu gaismā Harati zelta plāksnes.

- Tā ir. Es domāju, ka cilvē­kiem ir jāzina, cik augsts ir bijis seno cilvēku zināšanu limenis, bet esmu pārliecināts, ka tukšai cilvēciskai ziņkārībai nav lielas vērtības, - es kā skolnieks no­deklamēju ekspedīciju pētījumu galveno postulātu.

- Paldies par šiem vārdiem.

- Astaman, es jūtu, ka jūsu «īpašie» radinieki jums ir daudz ko pastāstījuši un jūs daudz zi­nāt. Vai jums ir laiks vēl pa­runāties ar mani?

- Jā, jā, man šodien ir daudz laika, - Astamans atbildēja. - Man arī ir interesanti runāties ar jums.

- Tad atļaujiet uzdot kārtējo jautājumu - kādas senās mašīnas ir Kailasa zemzemes muzejā?

- Tas nav muzejs. - Astamans pacēla acis. - Mani radinieki saka, ka šīs mašinas ir vienlaicīgi gan pagātnes, gan nākotnes lietas. Tās…

- Jūs gribat teikt, ka tās tika izmantotas pagātnē un tiks izmantotas nākotnē? - nevarēju noturēties un pārtraucu.

- Jā. Cilvēce attistās pa spirāli.

- Gn tomēr, kādas seno cilvēku mašīnas glabājas zem Kai­lasa?

- Dažādas. Ir milzigas, ir mazākas.

- Vai jūsu radinieki neko nav teikuši par apaļiem lidapa­rātiem, kas līdzinās lidojošajiem šķīvīšiem? - es pajautāju.

- Viņi stāstija, ka tur esot milzigs spidošs aparāts. Bet to neviens nav redzējis, un stāsta arī, ka nevienam nav tiesibu to redzēt. - Astamans cieši ieskatijās man acis.

- Gn vai Harati zelta plāksnes jūsu radinieki ir redzējuši?

- Protams. Mūsu dzimtas 2000 gadu ilgās vēstures laikā viņi tās daudzreiz ir redzējuši šajā alā.

- Gn Kailasa zemzemēs?

- Nezinu.

- Gn cik ieeju ir Kailasa zemzemēs?

- Stāsta, ka vairākas.

- Droši vien viena ieeja atrodas Kailasa virsotnē… - sazin kāpēc es jau sāku runāt.

- Es precīzi nezinu. Varu pateikt tikai, ka tā ieeja zemzemēs, kur glabājas galvenās zelta plāksnes, ir iezīmēta ar «lasošā cil­vēka» statuju, - Astamans mani pārtrauca.

- Ar kādu statuju?

- Lasošā cilvēka.

- Cilvēka, kas lasa zelta plāksnes?

- Jā. Bet šo statuju reti kuram izdodas ieraudzīt - to vienmēr aizklāj mākoņi.

- Aizklāj mākoņi?

- Stāsta, ka milzigā statuja pievelkot mākoņus. Nevienam nav ļauts aiziet līdz šai statujai. To, kurš pieiet tai klāt, gaida nāve. - Astamana acis iepletās.

- Gn ko simbolizē «lasošais cilvēks»?

- Lielās senās zināša­nas. Tās ierakstītas zelta plāksnēs.

Tobrīd es nezināju, ka driz vien Tibetas kalnu virsotnēs mākoņi uz bridi pašķirsies un mēs redzē­sim noslēpumaino «laso­šo cilvēku». Vēl vairāk, mēs to nofotografēsim. Šo fotogrāfiju jūs, dārgie la- sitāji, redzēsiet šis grā­matas nākamajā sējumā. (Jn tieši tad mēs sajutīsim

- Interesanti, kādā valodā ir teksti uz zelta plāksnēm? - jautāju vairāk pats sev.

- Senajā valodā, - atbildēja Astamans.

- Kādā tieši?

- Ļoti senā. Ļoti, ļoti senā valodā. Starp citu… - Astamans pieklusa.

- Kas?

- Šajā alā, - Astamans norādija uz ieeju, - ir arī seno cilvēku grāmata. Nevis zelta plāksnes, bet grāmata.

- Kāda grāmata?

- Grāmata, kurā aprakstīta seno cilvēku vēsture un daudz, daudz kas no tā, ko mūsdienu cilvēki sauc par mistiku. Piemē­ram, tur aprakstīta metode, kā sausuma laikā izsaukt lietu.

- Interesanti.

- Bet tā nav vienkārša grāmata, - Astamans turpināja. - Cil­vēks nevar tā vienkārši paņemt un izlasit. To var izlasīt tikai tad, kad uz tās uzpilinātas čūskas asinis.

- Kādas čūskas? Vai īstas?

- Tas ir vesels rituāls, kas saistits gan ar mistisko, gan ar īsto čūsku. Es šo rituālu slikti zinu.

- Pieņemsim, ka rituāls ir noticis. Un tālāk?

- Tālāk… pēc tam cilvēks, lasot grāmatu, sāk saprast to, kas tajā rakstīts. Pie tam viņš sapratīs, pat neskatoties uz to, ka ne­zina ne seno valodu, ne senos burtus.

- Kā pasakā?

-Tā nav pasaka. Daži no maniem radiniekiem, tiesa gan, ļoti seni - tā pirms 1000-1500 gadiem -, lasīja šo grāmatu. Tā man stāstīja.

- Dārgo Astaman! Atļaujiet man paprātot par šo tēmu no zinātnes viedokļa. Krievu zinātnieks Aleksandrs Stepanovs reiz izdarija šādu eksperimentu. Viņš paņēma standarta destilēto ūdeni, ielēja traukā un uzlika cilvēkam uz pieres. Šim ūdenim vajadzēja ierakstīt sevī cilvēka smalkās enerģijas informāciju, jo ūdens ir ārkārtīgi energoietilpiga substance. Pēc tam viņš izdarī­ja šā ūdens šķidruma hromatogrāfiju un ieguva attiecīgu grafiku, kas ievērojami atšķirās no parastā ūdens, kas nesaturēja cilvē­ka biolauku informāciju. Pēc tam viņš trauku ar ūdeni uzlika uz šā cilvēka fotogrāfijas - tajā pašā vietā uz pieres. Kad viņš izdarī­ja šā ūdens hromatogrāfiju, pārsteigumam nebija robežu - tajā ūdens hromatogrāfiskais grafiks, kas bija pastāvējis uz fotogrā­fijas, bija tieši tāds pats kā ūdenim, kas bija uzlikts uz pieres

pašam cilvēkam. Viņš atkārtoja šos eksperimentus daudzas reizes, un rezultāti nemainījās. No tā profesors Stepanovs izdari­ja secinājumu, ka cilvēka biolaukiem piemīt spēja pārnest savu informāciju uz citiem objektiem, ari uz fotogrāfiju. Viņš pat iz­mantoja terminu «smalkās enerģētikas fotografēšana», ar kuru var saprast Cilvēka Dvēseles daļas informācijas pārnešanu uz fotogrāfiju.