Ernsts Muldašovs - Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

- Ļoti labi, ka Harati sargā šo alu no kontaktēšanās ar mums, - Astamans domigi sacija. - Mēs pašreiz atrodamies aiz pirmajām un pirms otrajām durvim. Zināt, cik pavisam durvju ir šajā alā?

-Cik?

- Septiņas. Septiņas durvis, kuras slēdz ar stiprām un milzi- gām atslēgām. Aiz katrām durvīm Harati uzsūtīs ienācējam tan­triskos spēkus, lai viņu apstādinātu. Ja aiz otrajām durvim tan- triskie spēki izdzēš acu gaismu, tad aiz citām durvim būs cits efekts - sāpes, vārgums… pat nāve. Tikai aiz pirmajām durvīm, kur mēs esam pašreiz, tantriskie spēki nedarbojas, bet Harati ir šeit un vēro mūs, uzmanīgi vēro. Viņš mūs redz.

- Kā pasakā - aiz septiņām durvim, aiz septiņām atslēgām, - es noteicu.

- Pasakas un leģendas nāk no senatnes, - piezīmēja Asta­mans, - no noslēpumainas senatnes.

- Cilvēki ir ļoti divaini, - es piemetināju. - Bērnībā mēs ar aiz­turētu elpu klausāmies vecmāmiņu stāstītās pasakas, bet, kad kļūstam pieauguši, sākam pilnīgi noliegt to, kam no sirds ticē­jām bērnibā. Kļūstot pieauguši, mēs sākam par patiesību uzska­tīt tikai to, kas ietilpst parasto priekšstatu rāmjos, lai gan dvēse­les apjukuma vai bezizejas brīžos jūtam, ka patiesības saknes

stiepjas neaptveramās, nezināmās tālēs un ka šo patiesibu zina vienīgi Dievs. Ja bērnam pajautātu: «Vai tu tici brīnumiem?», viņš gandrīz vienmēr atbildēs: «Jā». Bet, ja šo jautājumu uzdotu pieaugušam cilvēkam, dabiski, ka atbilde būtu «Nē». Bērni ir tuvāk Dievam, jo viņu dvēseles tikai pavisam nesen ir ieradušās no mūsu galvenās dzimtenes - Tās Pasaules, kur ir attirijušās un bijušas tieši saistītas ar Dievu. Tur, Tajā Pasaulē, mēs droši vien redzam pagātni un saprotam, ka mūsu saknes aiziet tālā senat­nē, līdz pat atlantiem, lemūriešiem, rēgiem un eņģeļiem. Tāpēc, kad vecmāmiņa stāsta pasaku, senatnes čuksti klauvē pie vēl romantiskās un tirās bērna sirds.

- Starp citu, tantriskajiem spēkiem piemīt tāda pati ipašība -

iesākumā tie it kā čukst, vienā laidā atkārtojot «neej tur»…, - ie­starpināja Astamans.

- Bet vai var būt tā, ka kāds ir spējis pārvarēt tantrisko spēku barjeru? Kāds ļaunais ģēnijs?

- Nē, tā nevar notikt. Tantrisko spēku varenība ir pārāk liela. Pat ja šis ļaunais ģēnijs zinās alā ieiešanas rituālu un maģisko formulu, Harati vienalga to atminēs.

Rituāls ieiešanai Harati alā

- un kāds ir šis rituāls?

- Šis rituāls jāizdara 10. vai 11. Mēness dienā. Ieiet alā ir atļauts tikai šajās dienās - un nevienā citā. Jau 2000 gadu mani radi­nieki katru mēnesi šajās dienās iet uz alu.

- Gn ne reizi nav izlaiduši?

- Cik man zināms - ne reizi.

- Cik cilvēki ieiet alā?

- Divi. Vienu mēs nosaciti saucam par «garīdznieku» (angļu prist), otru - par «vecāko cilvēku» (angļu senior man).

- Gn kas tie ir par cilvēkiem? - es jautāju.

- O, tie ir īpaši cilvēki. - Astamans sāka stāstīt. - «Garīdz­nieks» noteikti tiek izvēlēts no Badžračaraiju (Bajracharaya) dzimtas - un ne no vienas citas. Badžračaraiju dzimta dzivo Katmandu un tās apkārtnē un ir viena no nevaru (neujar) - vie­nas no Nepālas tautibām - līderēm. Badžračaraiju dzimtā ir aptu­veni 2000 ģimeņu. Gz «garīdznieka» lomu var pretendēt tikai tas šis dzimtas vīrietis (noteikti vīrietis!), kura vidējais (tēva) vārds ir Bilašs (Bilash). Badžračaraiju dzimtā vārdu Bilašs zēniem dod saskaņā ar senu skalu, kurā tiek ņemta vērā seciba, dzimšanas laiks pēc Mēness kalendāra un daudz kas cits. Tā cilvēks, kura vārds ir Bilašs, var kļūt par «garīdznieku», ja viņu izvēl radinieki. Pašreizējo «garīdznieku», kurš iet uz svēto alu, sauc Dhama Bilašs Badžračaraija (Dhama Bilash Bajracharaya).

- Un kad vēl jaunu «garīdznieku»?

- Kad nomirst iepriekšējais.

- Gn kāda ir «vecākā cilvēka» vēlēšanu procedūra?

- «Vecākais cilvēks», kurš ari drīkst ieiet alā, tiek vēlēts tikai no Bindačaraiju dzimtas, - Astamans pavīpsnāja, - tas ir, no manas dzimtas. Manā dzimtā pavisam ir 26 ģimenes. Mūsu dzimtas dzīve nu jau 2000 gadu ir veltita tikai šai alai. Dzimtas sanāksmē mēs izvēlam pirmo «vecāko cilvēku», tāpat arī otro, trešo, ceturto un piekto «vecāko cilvēku». Pirmais «vecākais cil­vēks» ir pats vecākais, piektais - pats jaunākais. Gz alu iet pir­mais «vecākais cilvēks». Ja viņš nomirst, uz alu sāk iet otrais «vecākais cilvēks».

- Dīvains vārdu salikums - «vecākais cilvēks»! Ko tas no­zīmē?

- Es jau teicu, ka tas ir nosacits nosaukums. Gn arī angļu va­lodā ir ļoti grūti pārtulkot to, kā mēs šo cilvēku saucam. Nepā- liešu valodā tas skan tā… - Astamans pateica garu nepāliešu vārdu.

- A… a…, - es muļķīgi novilku, negribot izlikdamies, ka kaut ko esmu sapratis, un uzdevu nākamo jautājumu. - Vai sakarā ar to, ka jūsu dzimtā cilvēks, kas drīkst iet uz Harati alu, tiek izvēlēts brivāk, nozīmē to, ka jūsu dzimta salīdzinājumā ar Badžračaraiju dzimtu ir «svētāka» vai «izredzētāka»?

- Nu…, - Astamans iegrima domās, - laikam jau tā ir.

- Gn vai viņi ir līdzvērtīgi - «garīdznieks» un «vecākais cil­vēks»?

-Jā.

- Gn kāda ir alā ieiešanas ceremonija?

- Desmitajā vai vienpadsmitajā dienā pēc pilnmēness četri speciālos ģērbos tērpti cilvēki iziet uz ielas. Viņi iet zosu gājienā: papriekšu iet sieviete, aiz viņas - «garidznieks», aiz viņa - «ve­cākais cilvēks» un kā pēdējais - paligs. Rokā viņi nes visu sep­tiņu durvju atslēgas un senu lampu. Viņu apģērbs ir gari svārki un brīvs apmetnis, ko satur josta. Viss apģērbs ir melnā krāsā ar baltu apkantējumu un baltiem papildinājumiem. Viņi visi lēni paiet garām aizslēgtajām pirmajām durvim un dodas uz Harati pagodu. Pēc tam viņi dažas reizes pa apli apiet pagodai apkārt, ieiet iekšā, iznāk ārā un atkal dažas reizes apiet pagodai apkārt. Šajā brīdī «garīdznieks» un «vecākais cilvēks» skaita lūgšanas, lūdz svēto Harati, lai…

- Skaita lūgšanu vai maģiskas formulas? - es pārtraucu Astamanu.

- Ir speciāla lūgšana, kurā ir ietvertas arī maģiskās formulas, - Astamans uzmanīgi paskatijās uz mani, - slepena lūgšana, kas sastāv galvenokārt no maģiskajām formulām. Caur šo lūgšanu «garidznieks» un «vecākais cilvēks» saņem atjauju kontaktēties ar Harati. Viņi prasa Harati atļauju ieiet alā.

- Vai ir bijis tā, ka Harati kādreiz nav atļāvis ieiet alā?

- Kam? - pārjautāja Astamans.

- «Garīdzniekam» vai «vecākajam cilvēkam».

- Nē, cik es zinu, nekas tāds nav bijis. Harati lasa domas un zina «garidznieka» un «vecākā cilvēka» nodomus. Abas dzimtas - Badžračaraija un Bandačaraija jau simtiem gadu par galveno dzīves mērķi uzskata kalpošanu svētajai alai. Abās dzimtās visi zina, ka Harati prot lasit domas, tāpēc baidās domāt kaut ko sliktu vai viltīgu. Tas mums jau ir iegājis asinis. Tas ir svēti. Vēl vairāk - rituālās ceremonijas laikā visi abu dzimtu radinieki lūdzas, lai svētais Harati viņu radiniekam atļauj ieiet alā, lai tas vēl reizi izbauditu laimi kontaktēties ar senatnes svētumiem.

- Bet saka taču, ka katrā ģimenē ir sava melnā avs? - es nelikos mierā.

- Mums atšķirībā no eiropiešiem un amerikāņiem ir cita psi­holoģija, - Astamans asi atbildēja. - Mēs, austrumu cilvēki, pro­tam turēt cieņā pagātnes svētumus. Mūs vēl nav pārņēmis grēks uzskatīt sevi par Dievu!

- Nu jā, - es klusi noteicu. - CIn kāda loma šajā ceremonijā ir sievietei un palīgam? Vai viņus arī izvēlas pēc kāda sevišķa rituāla?