Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Rafaels Gajazovičs Jusupovs - ekspedīcijas kritiķis, erudīts, cilvēks, kas vienmēr atsauc atpakaļ realitātē. Viņa galvenā īpat­nība - neticams romantiskas dzīves uztveres un nopietna zināt­nieka stīvuma savienojums.

Ravils Šamiļevičs Mirhaidarovs - ekspedīcijas motors, cil­vēks, kas spēj strādāt dienu un nakti, pie tam - saprātīgi. Viņa

galvenā īpatnība - uzklausīt, des­mitreiz apdomāt un tikai pēc tam pateikt.

Kad es sāku rakstīt grāmatas otro sējumu, man šķita, ka varēšu visu ekspedīcijas piedzīvojumu aprakstu iekļaut vienā grāmatā. Bet es nebiju pareizi aprēķinājis. Es rakstīju, rakstīju, rakstīju… un pēkšņi sapratu, ka grāmata neat­bildīs galvenajai sieviešu prasībai - to nevarēs ielikt somiņā. Es pat dažām sievietēm palūdzu, lai parā­da somiņas un es varētu tās izpētit. Es atklāju, ka somiņās sievietes nēsā tik daudz nieku, ka grāmatai patiesi atliek maz vietas. No piedāvājuma nēsāt grāmatu polietilēna maisiņā sievietes kategoriski atteicās, uzskatot to par sliktas gaumes pazīmi, jo saburzītais maisiņš reti kad harmonē ar apģērba stilu.

Tāpēc es biju spiests sadalīt grāmatas otro sējumu divās da|ās - otrajā un trešajā, un sakarā ar to «bijušais» trešais sējums «Dzīvības matrica uz Zemes» kļuva par ceturto, kuru drīz sākšu rakstit (dod Dievs, lai tas arī nesadalītos divās daļās!). CIn viss šis sajukums, kas mani padarīja nervozu, radās no sieviešu rokassomiņu ierobežotā apjoma un arī no sieviešu neizskaidro­jamās nepatikas pret polietilēna maisiņiem.

Šajā sakarā, dārgie lasītāji, lūdzu jums piedošanu par to, ka grāmatas pirmajā sējumā («Seno civilizāciju traģiskais vēstī­jums») es pārāk pašpārliecināti uzrakstīju, ka visa grāmata «Dievu Pilsētas meklējumos» sastāvēs no tris sējumiem - tobrid man acīmredzot neienāca prātā padomāt par sieviešu somiņu izmēriem. Bet es jums, dārgie lasītāji, apsolu, ka grāmatas «Dievu Pilsētas meklējumos» pirmā sējuma atkārtotajā izde­vumā sakarā ar sējumiem tiks izdarītas korektīvas, bet es turp­māk visu savu rakstīšanas degsmi sabalansēšu ar sieviešu psi­holoģijas niansēm.

Šo, grāmatas otro sējumu es nosaucu «Harati zelta plāksnes». Kāpēc tā? Tāpēc, ka ar šo mīklu sākas ari Šambalas galvenā mikla. Dārgie lasītāji, palasiet šo sējumu. Ceru, ka jums būs interesanti. CIn ari izdomājumu tur nav nekādu. Bet grāmatas trešo sējumu es nosaucu «Šambalas skāvienos».

CJn vēl, dārgie lasītāji, lūdzu piedošanu, ka šajā grāmatā dažreiz ieskanēsies skumjas notis. Tam, protams, nav attaisno­juma, jo ekspedīcija beidzās veiksmīgi. Bet tāds nu ir mans dvēseles stāvoklis. Toties viss būs patiesi.

Veltīts Nikolaja Konstantinooiča Reriha

piemiņai

Mans draugs Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs vienās apakš­biksēs staigāja starp izkravātajām mugursomām, skaitidams un analizēdams ekspedīcijas pārtikas produktus un aprīkojumu. Bija 1999. gada augusts. Nepālas galvaspilsētā Katmandu, kur bija ieradusies mūsu ekspedīcija, bija vasaras vidus. Lētajā vies­nīcā, kurā bijām apmetušies, nebija gaisa kondicionētāju.

Ļoti karsts!

- Ļoti karsts! - teica Seļiverstovs, sviedrus slaucidams.

- Ir gan, - piekrita Rafaels Jusupovs. - Starp citu, visa ekspe- dicijas aparatūra, ieskaitot pārnēsājamos datorus, pēc lidojuma ir labā stāvoklī. Bet ir ļoti mitrs, ka tikai nu kontakti neoksidētos. Visvairāk bail par saules bateriju.

- Bet es te par desu domāju, - it kā runādamies pats ar sevi, teica Seļiverstovs. - Var sabojāties šajā klimatā. Vedām taču no Krievijas. Būs žēl. (Jn, kā par nelaimi, ari mušu ir papilnam.

- Sergej Anatoļjevič, varbūt to desu ieziest ar olīveļļu. To šeit var nopirkt, - atsaucās Ravils Mirhaidarovs.

- Nu ko, laiks doties pie sūtņa. ISemsim taksi, - es noko­mandēju.

- Tūliņ, tikai desu iesaiņošu.

K āpēc nepāla ir labsirdīga valsts?

Krievijas sūtnis Nepala Vladimirs Vasiļjevičs Ivanovs kopa ar diplomātu Šamilu Aļimhanoviču Nugajevu mūs gaidīja sūtnie­cības plašajā hallē. Izklāstījām ekspedīcijas mērķus un lūdzām sūtni piezvanīt uz Ķīnas vēstniecību, lai atvieglotu Ķīnas vizu saņemšanu. Pēc tam saruna pievērsās tēmai par nepāliešu dzīvi un paražām.

Izrādījās, ka Nepālā dzīvo aptuveni 5000 cilvēku, kas beiguši augstskolas Krievijā (PSRS). Krievija un Nepāla galvenokārt tir­gojas ar ieročiem. Nepālā ir izplatītas komunistiskās idejas, tāpēc savulaik PSRS uz šo valsti bija liela ietekme. Tagad šī ietekme ir mazinājusies.

Vēstnieks Ivanovs īpaši uzsvēra, ka viņš ir ļoti materiālistiski noskaņots cilvēks un nav ticīgs. Pēc tam viņš pacēla rādītājpirk­stu, ieturēja pauzi un gandrīz čukstus pavēstīja, kā pats savām acīm vakarā virs nepāliešu stūpas redzējis vienmērīgi izgaismo­tu apli.

- Nē, Dievam es neticu, bet… brīnumiem ticu. Šo brīnumu te, Nepālā, ir papilnam, - viņš piemetināja.

- (Jn kādus vēl brīnumus jūs redzējāt?

- Nepālā, - Vladimira Vasiļjeviča acis noslēpumaini iemir­dzējās, - neko nedrīkst nogalināt, pat ne žurku vai mušu. Es, lūk, reiz savā baseinā pamanīju žurku un to nositu. Tūliņ, gan­drīz momentā, man pietūka vaigs.

- Vaigs? - pārjautāja Seļiverstovs.

-Jā.

- CIn vēl, - viņa acīs parādījās ironija, - kāds pazīstams rakst­nieks (viņa vārdu neminēšu) savā grāmatā apsmēja šo nepā­liešu paražu, nosaukdams to par aizvēsturisku un primitīvu. Tik­ko šī grāmata ieraudzīja dienasgaismu, rakstnieks savā vasar­nīcā ievēlās tualetē un tik tikko nenoslīka mēslos.

- Šausmas, - līdzjūtīgi noteica Seļiverstovs.

- Nesmejieties, lūdzu, bet šī zeme ir kā apburta, - vēstnieka acis vērās kaut kur tālumā, - šeit atļauts darīt tikai labu, visi ļau­nie darbi brīnumainā veidā izgāžas.

- Kāpēc tā? - jautāja Seļiverstovs.

- Nepālieši un tibetieši (bet tibetiešu te ir ļoti daudz) saka, ka iemesls slēpjoties Nepālas stūpās, kas esot celtas pēc kāda ļoti sena plāna. Stāsta, ka stūpas pastiprinot cilvēku labās un iznī­cinot ļaunās domas.

- Kas tas ir par senu plānu?

- Es nezinu.

Atstājot vēstniecibu, mēs pajautājām sargam, kur var dabūt taksometru. Viņš paskaidroja, ka vislabākais orientieris būšot atkritumu bedre, kuru mēs saodīšot jau simts metru attālumā. Soļojot norādītajā virzienā, es atcerējos savu biežo niekošanos

par šo tēmu ar bērniem. Reiz es ievēroju, ka 6-7 gadu vecumā bērnos mostas kaismiga vēlēšanās ticēt brīnumiem. Viņi skatās uz tevi ar plati ieplestām acīm un tic vislielākajām blēņām. Piemēram, bērniem var stāstit, ka tu dabū ēdienu atkritumu

bedrē, kur labi cilvēki atnes ēdienu, lai nabaga cilvēkiem būtu ko ēst. Reiz es tā ilgi meloju Baškīrijas slavenās aktrises Tansul- panas Babičevas 7 gadus vecajai meitiņai. Pēc dažām dienām Tansulpana man piezvanīja un smiedamās teica:

- Ernst, ko tu esi sadarījis! Izrādās, ka mana meita pastāvīgi nes ēdienu uz atkritumu konteineriem. Vakar pusi tortes aiz­stiepa.

Toreiz es pat sacerēju dzejoli par atkritumu bedri, kurai, ejot uz darbu, katru dienu gāju garām:

Gardo atkritumbedres smārdu Reiz nejauši sajutu es, (Jn apkaltie zābaki mani Naski aiznesa turp.

Atkritumbedrē iegrūdu roku, Izvilku gurķi no tās. Un, lai gan šķebināja, Beidzot apēdu to.

Kad mēs nokļuvām pie Nepālas atkritumu bedres - orien­tiera, mēs patiešām ieraudzijām, ka tur stāv daži taksometri. Atkritumos rakņājās daži ubagi. Viņi pacēla uz mums acis, un es ievēroju viņu paēdušās, apmierinātās un labsirdīgās sejas.