IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Glābšanas templis virs kartupeļiem, — klusā balsī noteica gājējs.

Pagajis zem finiera arkas, ko rotāja ar kaļķiem svaigi uzkrā­sots lozungs

«Sveiciens sieviešu un meiteņu piektajai apgabala konferen­cei», viņš nokļuva garas alejas galā. Aleja saucās «Jauno talantu bulvāris».

— Nē, — viņš sarūgtināts sacīja, — te nav Riodežaneiro, te ir daudz sliktāk.

Gandrīz uz visiem Jauno talantu bulvara soliem sēdēja vien­tuļas jaunavas ar atvērtām grāmatām rokās. Enu raksti krita uz grāmatu lapām, uz kailajiem elkoņiem, uz valdzinošajām cirtām, kas slīga pār pieri. Kad iebraucējs iegāja vēsajā alejā, sēdētājas sarosījās. Meitenes, paslēpušās aiz Gladkova, Elizes Ožeško un Seifulinas grāmatām, meta uz iebraucēju biklus skatienus. Pa­rādes solī viņš pagāja garām satrauktajām lasītājām un iznāca pie izpildkomitejas ēkas — savas pastaigas mērķa.

Sajā brīdī ielas stūrī parādījās ormanis. Turoties pie ekipāžās putekļiem klātā un aplupušā spārna, vicinot izspīlētu mapi ar iespiestu uzrakstu «Musique», viņam līdzās steidzīgi soļoja cil­vēks garā tolstojieša virskreklā. Viņš dedzīgi kaut ko centas iestāstīt pasažierim. Pasažieris, pavecs vīrs ar nokārušos, bana- nam līdzīgu degunu, žņaudza starp kājām čemodānu un laiku pa laikam grūda sejā savam sarunas biedram pigu. Strīda karstuma viņa inženiera cepure, ko rotāja ar zaļu dīvana plīšu apšūta ap­male, bija nošķiebušies uz sāniem. Abas strīdīgās puses bieži un sevišķi skaļi daudzināja vārdu «alga».

Drīz kļuva dzirdami arī pārējie vārdi.

— Jūs par to atbildēsiet, biedri Talmudovski! — kliedza gar- kreklainis, atvairot no sava deguna inženiera pigu.

— Bet es jums saku, ka uz tādiem noteikumiem pie jums ne­brauks neviens kārtīgs speciālists, — atbildēja Talmudovskis, cenzdamies pigu noturēt agrākajās pozicijās.

— Jūs atkal tik par to loni? Vajadzēs saukt pie atbildības kā ierāvēju.

— Uzspļaut man jūsu algai! Lai par velti strādāju! — klie­dza inženieris, satraukti vilkdams gaisā ar pigu visdīvainākos lokus. — Ja gribēšu, — vispār aiziešu pensijā. Jūs tos dzimtlaiku paņēmienus izbeidziet! Paši visur rakstāt: «Brīvība, vienlīdzība un brālība», bet mani grib piespiest strādāt šajā žurku alā.

Te inženieris Talmudovskis atžmiedza delnu un ņēmās skaitīt uz pirkstiem:

— Dzīvoklis — īsta cūkkūts, teatra nav, alga … Orman! Laid uz staciju!

— Tpru-u! — iesmilkstējās garkreklainis, aši metās uz priek­šu un mēģināja saķert zirgu aiz iemauktiem. — Es kā inženieru un techniķu sekcijas sekretārs… Kondrat Ivanovič! Saprotiet, rūpnīca paliek bez speciālistiem. Bīstieties dieva … Sabiedrība to nepieļaus, inženier Talmudovski… Man portfelī ir protokols.

Un sekcijas sekretārs, ieplētis kājas, žigli raisīja vaļā savas «Musique» saitītes.

Sī neuzmanība izšķīra strīdu. Pamanījis, ka ceļš brīvs, Tal­mudovskis pietrūkās kājās un no visa spēka uzsauca:

— Laid uz staciju!

— Kur? Kur? — iešļupstejās sekretārs un joza ekipažai pa­kaļ. — Jūs esat darba frontes dezertieris!

No mapes izlidoja zīdpapīra lapas ar violetiem rezoluciju uz­rakstiem «Klausījās — nolēma».

Atbraucējs, ar interesi novērojis incidentu, vēl brītiņu pastā­vēja tukšajā laukumā un pārliecināti noteica: — Nē, te nav Riodežaneiro.

Pēc mirkļa viņš jau klauvēja pie izpildkomitejas priekšsēdē­tāja kabineta durvīm.

— Ko jūs vēlaties? — jautāja sekretārs, kas sēdēja aiz galda līdzās durvīm. — Kāpēc jums vajadzīgs priekšsēdētājs? Kādā jautājumā?

Acīm redzot apmeklētājs smalki zināja, kā apieties ar valdī­bas, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju sekretāriem. Viņš nesāka pārliecināt, ka ieradies steidzīgās kroņa darīšanās.

— Personiskā, — viņš sausi sacīja, nepaskatīdamies uz sek­retāru un iebāzdams galvu durvju spraugā. — Vai atļauts ieiet?

Un, nenogaidot atbildi, tuvojās rakstāmgaldam:

— Labdien, vai jūs mani nepazīstat?

Priekšsēdētājs, melnacains vīrs ar lielu galvu, tērpies zilā ža­ketē un tādās pašās biksēs, kas bija iebāztas zābakos ar augstiem «Skorochoda» papežiem, visai izklaidīgi paskatījās uz apmeklē­tāju un paziņoja, ka nepazīstot.

— Vai tiešām nepazīstat? Daudzi taču apgalvo, ka es esot pārsteidzoši līdzīgs savam tēvam.

— Es arī esmu līdzīgs savam tēvam, — nepacietīgi sacīja priekšsēdētājs. — Kas jums, biedri, vajadzīgs?

— Sajā gadījumā svarīgi, kāds tēvs, — skumji ieminējās ap­meklētājs. — Es esmu leitnanta Smidta dēls.

Priekšsēdētājs samulsa un piecēlās. Viņš dzīvi atcerējās revo­lucionāro leitnantu, viņa bālo seju un melno apmetni ar bronzas lauvu sprādzēm. Kamēr viņš sakārtoja domas, lai uzdotu Melnās jūras varoņa dēlam šim gadījumam piemerotu jautājumu, apmek­lētājs aplūkoja kabineta mēbeles ar izvēlīga pircēja skatienu.

Senāk, vēl cara laikos, kroņa iestāžu telpas iekārtoja pēc zi­nāma trafareta. Bija izaudzēta īpaša kroņa mēbeļu šķirne: pla­kani skapji līdz pašiem griestiem, koka dīvāni ar triscoliīgiem pulētiem sēdekļiem, galdi uz resnām kājām un ozola margas, kas atdalīja kroņa kanceleju no ārējās nemiera pilnās pasaules. Re­volūcijas laikā šis mēbeļu tips gandrīz pilnīgi izzuda un tā ražo­šanas noslēpums nogrima aizmirstībā. Cilvēki vairs nezināja, kā iekārtojamas amatpersonu telpas, un dienesta kabinetos parādī­jās tādi priekšmeti, kurus līdz šim uzskatīja par personiskā dzī­vokļa neatņemamu piederumu. Iestādēs ieviesās advokatu kabi­netu mīkstie dīvāni ar spoguļplauktiņu septiņiem porcelānā ziloņiem, kas nesot laimi, trauku plaukti, etažerītes,_ izvelkami ādas atzveltnes krēsli reimatiķiem un zilas japaņu vāzes. Arba- tovas izpildkomitejas priekšsēdētāja kabinetā bez parastā rak­stāmgalda bija iemitinājušies vēl divi pufi, apvilkti ar ieplīsušu, sārtu zīdu, strīpains dīvaniņš, atlasa gobelens ar Fudzijamas un ziedoša ķirša atveidiem un rupji darināts slavu spoguļskapis.

«Bet skapītis gan pēc «Hei, slāvi, mostieties!» tipa,» nodo­māja apmeklētājs. «Te daudz nav ko cerēt. Nē, te nav Riodežaneiro.»

— Ļoti labi, ka jūs iegriezāties, — pēdīgi sacīja priekšsēdē­tājs. — Jūs droši vien no Maskavas?

— Jā, caurbraucot, — atbildēja apmeklētājs, aplūkodams dīvaniņu un aizvien vairāk pārliecinādamies, ka izpildkomitejas finansu stāvoklis nav no spīdošajiem. Viņš deva priekšroku izpildkomitejām ar jaunām Ļeņingradas koktrestā ražotām zviedru mēbelēm.

Priekšsēdētājs gribēja apjautāties, kādā nolūkā leitnanta dēls ieradies Arbatovā, bet, pašam negaidot, žēli pasmaidīja un sacīja:

— Baznīcas mums brīnišķīgas. Te jau bija atbraukuši no Zinātņu galvenās pārvaldes, taisās restaurēt. Sakiet, lūdzu, — vai jūs pats ari atceraties sacelšanos uz bruņu kuģa «Očakovs»?

— Pavisam miglaini, — atbildēja apmeklētājs. — Tanī varo­nīgajā laikā es vēl biju gluži maziņš. Es biju bērns.

— Atvainojiet — kā jūsu vārds?

— Nikolajs… Nikolajs Šmidts.

— Un tēva vārds?

«Eh, cik dumji!» nodomāja apmeklētājs, arī pats nezinādams sava tēva vārdu.

— Jā-ā, — viņš novilka, izvairoties no tiešas atbildes, — tagad daudzi nezina varoņu vārdus. Nepa dvinga. Nav vairs tā entu­ziasma. Es, taisnību sakot, nokļuvu jūsu pilsētā pilnīgi nejauši. Ceļā gadījās nepatikšanas. Paliku bez kapeikas.