IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Viss tiek izkārtots un plūst pa iepriekš sagatavotu gultni, veic savu apriti pilnīgā saskaņā ar likumu un likuma aizsardzībā.

Un tikai viens īpašas kategorijas blēžu tirgus, blēžu, kas dē­vējās par leitnanta Smidta bērniem, atradās chaotiskā stāvoklī. Anarchija plosīja leitnanta bērnu korporāciju. Viņi nevarēja no savas profesijas gūt tos labumus, kādus neapšaubāmi spēja dot pavirša pazīšanās ar administratoriem, saimnieciskiem un sabied­riskiem darbiniekiem, pa lielākai daļai apbrīnojami lētticīgiem ļaudīm.

Pa visu zemi izspiežot un diedelējot klaiņo Kārļa Marksa vil­tus mazbērni, neeksistējoši Fridricba Engelsa brāļu un māsu bērni, Lunačarska brāli, Klāras Cetkinas māsīcas vai sliktākā ga­dījumā slavenā anarchista kņaza Kropotkina pēcnācēji.

No Minskas līdz Beringa jūras šaurumam un no Nachičevanas Araksas krastā līdz Franča Jozefa zemei iegriežas izpildko­mitejās, izkāpj dzelzceļstacijās un norūpējušies kratās ormaņu ratos diženo cilvēku radinieki. Viņi steidzas. Darīšanu viņiem daudz.

Vienu laiku radinieku piedāvājums tomēr pārsniedza piepra­sījumu un šajā savdabīgajā tirgū iestājās depresija. Bija skaidrs, ka nepieciešamas reformas.

Savu darbību pamazām nokārtoja Kārļa Marksa mazbērni, kropotkiniešu, engelsiešu un visi citi, izņemot vienīgi brāzmaino leitnanta Smidta bērnu korporāciju, ko tāpat kā poļu seimu mūžīgi plosīja anarchija. Bērni bija sagadījušies tādi rupji, alkatīgi un stūrgalvīgi, viņi traucēja cits citam ievākt sieriņus.

Sura Balaganovs, kas sevi uzskatīja par leitnanta pirmdzimto, ne pa jokam uztraucās par radušos konjunktūru Aizvien biežāk un biežāk nacas sadurties ar korporācijās biedriem, kas pilnīgi sa­gandēja Ukrainas auglīgos laukus un Kaukāzā kurortu augstie­nes, kur viņš bija pieradis tik ienesīgi strādāt.

— Un jums nolaidās rokas šo jauno grūtību priekšā? — Ostaps zobgalīgi ievaicājās.

Taču Balaganovs nesaklausīja ironiju. Maziem malciņiem dzerdams violeto kvasu, viņš turpināja savu stāstu.

Izeja no šī saspīlētā stāvokļa bija tikai viena — konference. Ar konferences sagatavošanas darbiem Balaganovs noņēmās visu ziemu. Ar personiski pazīstamiem konkurentiem viņš sarakstījās. Nepazīstamiem ielūgumus nodeva ar nejauši sastaptu Marksa mazbērnu starpniecību. Un, lūk, beidzot 1928. gada agrā pavasari gandrīz visi uzskaitē esošie leitnanta Smidta bērni sapulcējās Maskavā, krogā pie Suchareva torņa. Kvorums bija liels — leit­nantam Smidtam sanāca trīsdesmit dēlu, vecumā no astoņ­padsmit līdz piecdesmit diviem gadiem, un četras meitas — ap­robežotas, jau krietni gados un nesmukas.

īsā ievadrunā Balaganovs izteica pārliecību, ka brāļi atradīšot kopēju valodu un galu galā izstrādāšot konvenciju, kuras nepie­ciešamību diktējot pati dzīve.

Pēc Balaganova projekta visa Republiku Savienība jāsadala pēc sapulcējušos skaita trīsdesmit četros ekspluatācijās iecirkņos. Katrs iecirknis uz ilgiem gadiem jānodod viena bērniņa rīcībā. Nevienam no korporācijās locekļiem nav tiesību pāriet robežu un peļņas nolūkā iebrukt cita teritorijā.

Pret jaunajiem darba principiem neviens nekā neiebilda, iz­ņemot Paņikovski, kas jau toreiz paziņoja, ka iztikšot arī bez kon­vencijas. Toties, valsti sadalot, norisinājās ļoti nejaukas scēnas. Augstās līgumslēdzējas puses salamājās jau pirmajā mirklī un vairs citādi viens otru neuzrunāja, kā vien piekarinot lamu vārdu epitetus.

Strīds izcēlās par iecirkņu sadalīšanu.

Neviens negribēja ņemt universitāšu centrus. Nevienam ne­bija vajadzīga visās ugunīs ārdētā Maskava, Ļeņingrada un Charkova.

Ļoti slikta slava bija arī tālajiem, smiltīs slīgstošajiem aus­trumu apgabaliem. Tos apvainoja leitnanta Smidta personības ne­pazīšanā.

— Atraduši muļķus! — spiedza Paņikovskis. — Dodiet man Viduskrievijas augstieni, tad es parakstīšu konvenciju.

— Kā? Visu augstieni? — Balaganovs izsaucās. — Vai tev piedevām nepiešķirt arī Melitopoli? Vai Bobruisku?

Pie vārda «Bobruiska» sapulce sāpīgi iestenējās. Visi bija ar mieru kaut vai tūlīt braukt uz Bobruisku. Bobruisku uzskatīja par brīnišķīgu, augsti kulturālu vietu.

— Nu ja ne visu augstieni, — neatlaidās alkatīgais Paņikov­skis, — tad kaut vai pusi. Es galu galā esmu ģimenes cilvēks, man divas ģimenes.

Bet viņam nedeva arī pusi.

Pēc ilgas bļaustīšanās nolēma iecirkņus izlozēt. Sagatavoja trīsdesmit četrus papīriņus un uz katra no tiem uzrakstīja ģeo­grāfisku nosaukumu. Auglīgā Kurska un šaubīgā Chersona, maz izpētītā Minusinska un gandrīz bezcerīgā Ašchabada, Kijeva, Petrozavodska un Cita — visas republikas, visi apgabali atradās diez kam piederošā ausainā zaķenē un gaidīja saimniekus.

Izlozi pavadīja priecīgi izsaucieni, dobjas nopūtas un lamas.

Paņikovska ļaunā zvaigzne atstāja iespaidu uz izlozes rezul­tātiem. Viņam krita Pievolga. Viņš pievienojās konvencijai, aiz dusmām vai plīsdams.

— Es braukšu, — viņš kliedza, — bet brīdinu — ja pret mani izturēsies slikti, es konvenciju pārkāpšu, es pāriešu robežu!

Balaganovs, kam krita zelta vērtais Arbatovas iecirknis, uz­traucās un jau toreiz paziņoja, ka necietīšot ekspluatācijās normu pārkāpšanu.

Lai nu šā vai tā, šī lieta tomēr bija nokārtota, un leitnanta Smidta trīsdesmit dēli un četras meitas izbrauca uz saviem ra­joniem darbā.

— Nupat jūs, Bender, pats redzējāt, kā tas riebeklis parkāpa konvenciju, — savu stāstu nobeidza Sura Balaganovs. — Viņš jau sen ložņāja pa manu iecirkni, tikai līdz šim es to nevareju notvert.

Pretēji tam, ko sagaidīja stāstītājs, Ostaps Paņikovska no­darījumu nenosodīja. Benders atgāzās krēslā un izklaidīgi blenza pretējā sienā.

Uz augstās dārza restorānā sienas bija uzzīmēti koki ar kup­lām un līdzenām lapotnēm, kā chrestomatijas grāmatā fstu koku dārzā nebija, bet ēna, kas krita no sienas, deva spirdzinošu vē­sumu un pilnīgi apmierināja pilsoņus. Pilsoņi acīm red/ot visi kā viens bija arodbiedrības biedri, jo dzēra vienīgi alu un pat neko neuzkoda.

Pie dārza vārtiem, nemitīgi sprauslādams un rīstīdamies, pie­brauca zaļš automobilis, uz durtiņām balts, lokveidīgs uzraksts solīja: «Eh, kā izvizināšu!» Zem tā atradās jautrās mašīnas iz­braukumu noteikumi. Par stundu — trīs rubli. Līdz brauciena gala punktam — pēc vienošanās. Pasažieru mašīnā nebija.

Dārza apmeklētāji uztraukti sačukstējās. Kādu brītiņu šoferis lūdzoši skatījās caur dārza sētu un, acīm redzot zaudējis cerību dabūt pasažieri, izaicinoši uzsauca:

— Taksis brīvs! Lūdzu, sēdieties!

Bet neviens pilsonis neizrādīja vēlēšanos sēsties mašīnā «Eh, kā izvizināšu!». Un arī šofera aicinājums uz viņiem iedarbojās pa­visam dīvaini. Viņi nodūra galvas un centās neskatīties uz mašī­nas pusi. Šoferis nogrozīja galvu un lēni aizbrauca. Arbatovieši skumīgi noskatījās tam paka). Pēc piecām minūtēm za]ais auto­mobilis trakā ātrumā aizdrāzās gar dārzu pretējā virzienā. Šofe­ris, kratīdamies savā sēdeklī, kaut ko nesaprotamu kliedza. Ma­šīna joprojām bija tukša.

Ostaps to pavadīja ar acīm un sacīja:

— Ziniet ko, Balaganov, jūs esat pintiķis. Neapvainojieties! Ar to es gribu precizi norādīt vietu, ko jūs ieņemat zem saules.

— Ejiet pie velna! — Balaganovs rupji izlamājās.

— Jūs tomēr apvainojāties? Tātad, pēc jūsu domām, leitnanta Smidta dēla amats nav pintiķība?