IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Priekšsēdētājs ļoti nopriecājās par šādu sarunas pavērsienu. Viņš jutās apkaunots, ka varējis tā aizmirst očakoviešu varoņa vārdu.

«Patiešām,» viņš domāja, ar patiku raugoties varoņa apgaro­tajā sejā, «ieracies darbā un nekā cita vairs neredz. Diženākie notikumi sāk aizmirsties.»

— Ko jūs sakāt? Bez kapeikas? Tas ir interesanti.

— Bez šaubām, es varētu griezties pie privātpersonās, — sa­cīja apmekletājs, — man katrs dotu, bet jūs saprotiet, tas nebūtu visai ieteicami no politiskā redzes viedokļa. Revolucionāra dēls — un pēkšņi lūdz naudu no privātuzņēmējā, no nepmaņa . . .

Pēdējos vārdus leitnanta dēls izdvesa jau histēriski. Priekšsē­dētājs satraukts ieklausījās apmeklētāja balss jaunajās intonacijās. «Bet ja nu epileptiķis?» viņš iedomājās. «Var iekulties īstā ķezā.»

— Un ļoti labi darījāt, ka negriezāties pie privātiem, — sa­cīja galīgi apjukušais priekšsēdētājs.

Pēc tam Melnās jūras varoņa dels laipni, bez kādas uzstājības pārgāja pie galvenā. Viņš lūdza piecdesmit rubļu. Priekšsēdētājs, ierobežots vietējā budžeta šaurajos rāmjos, varēja dot tikai asto­ņus rubļus un trīs pusdienu talonus kooperativa ēdnīcā «Vēdera bijušais draugs».

Varoņa dēls noglabāja naudu un talonus apnēsātās, pelēki

svītrotās žaketes dziļajā kabatā un jau grasījās piecelties no sārtā pufa, kad aiz kabineta durvīm atskanēja soļu dipoņa un sekre-"> tara protestējošā balss.

Durvis ātri atvērās, un uz sliekšņa parādījās jauns apmek­lētājs.

— Kurš šeit ir galvenais? — smagi elpodams, viņš nopra­sīja. Viesa nekautrīgās acis žigli izčamdīja istabu.

— Nu, pieņemsim, ka es, — sacīja priekšsēdētājs.

— Sveika būšana, priekšsēdētāj, — iebļāvās jaunpienākušais, pastiepdams lāpstai līdzīgu delnu. — Būsim pazīstami! Leitnanta Šmidta dēls.

— Kas? — acis ieplētis, jautāja pilsētas galva.

— Dižā, neaizmirstamā varoņa leitnanta Smidta dēls, — at­kārtoja svešinieks.

— Bet te jau biedrs sēž — varoņa Smidta dēls, Nikolajs Smidts.

Un priekšsēdētājs galīgā apjukumā norādīja uz pirmo ap­meklētāju, kura seja pēkšņi pieņēma sapņainu izteiksmi.

Divu blēžu dzīvē bija iestājies kutelīgs mirklis. Vienkāršā un lētticīgā izpildkomitejas priekšsēdētāja rokās katru brīdi varēja pazibēt garais, netīkamais Nemezidas zobens. Liktenis dāvāja tikai mirkli, lai glābtu situāciju. Leitnanta Smidta otrā dēla acīs- atspoguļojās šausmas.

Viņa stāvs, ietērpts vasarīgā «Paragvajas» kreklā, matrožu/, piegriezuma biksēs un zilganās buraudekia kurpēs, vēl pirms, mirkļa kustīgs un stūrains, pēkšņi sašļuka, zaudēja savus drau­dīgos apveidus un vairs neiedvesa ne mazāko cienību Priekšsē­dētāja sejā paplaiksnījās nelabs smīns.

Un, lūk, kad otrajam leitnanta dēlam jau likās, ka viss zau­dēts, ka tūlīt pār viņa rudo galvu gāzīsies priekšsēdētāja šausmī­gās dusmas, no sārtā pufa nāca glābšana.

— Vasja! — pietrūkdamies kājās, izsaucās leitnanta Smidta pirmais dēls. — Mīļais brāļuk! Vai pazīsti Koļu — savu brāli?

Un pirmais dēls slēdza savos apkampienos otro dēlu.

— Pazīstu! — atsaucās Vasja, sapratis veiklo gājienu. Pa­zīstu brāli Koļu!

Laimīgā tikšanās beidzās ar vētrainiem glāstiem un tik ne­parasti spēcīgiem apkampieniem, ka Melnās jūras revolucionārā otrais dēls izkļuva no tiem ar sāpēs nobālušu seju. Brālis Koļa no priekiem bija viņu saņurcījis diezgan pamatīgi.

Apkampjoties abi brāļi šķielēja uz priekšsēdētāju, no kura

sejas nenozuda etiķskābi izteiksme. Tāpēc glābšanas kombinā­ciju turpat uz vietas vajadzēja padarīt ticamāku, papildināt ar sadzīves dētajām un jauniem, Partijas vēsturē neminētiem sīku­miem par jūrnieku sacelšanos 1905. gadā. Saķērušies rokās, brāļi atsēdas uz dīvaniņa un, nenolaižot no priekšsēdētāja lišķīgās •acis. nogrima atmiņās.

— Kāda apbrīnojama tikšanās! — māksloti izsaucās pirmais dēls, ar skatienu aicinādams priekšsēdētāju pievienoties ģimenes svinībām.

— Jā, — priekšsēdētājs sacīja saltā balsī. — Visādi gadās.

Redzēdams, ka priekšsēdētājs vēl aizvien atrodas šaubu varā,

pirmais dēls noglāstīja brāļa rudās sprogas, kas atgādināja se- tera pinkas, un maigi vaicāja:

— Kad tu ieradies šeit no Mariopoles? Tur tu dzīvoji pie mūsu vecmāmiņas.

— Jā, es dzīvoju, — nomurmināja leitnanta otrais dēls, — pie viņas.

— Kāpēc tu man tik reti rakstīji? Es biju ļoti norūpējies.

— Biju aizņemts, — drūmi atbildēja rudmatis.

Un, baidīdamies, ka nerimtīgais brālis tūlīt sāks interesēties, ar ko viņš bijis aizņemts (bet aizņemts viņš lielākoties bija ar to, ka atradās labošanas darbu nometnēs dažādās autonomās re­publikās un apgabalos), leitnanta Smidta otrais dēls pārņēma iniciativu savās rokās un pats uzdeva jautājumu:

— Bet kāpēc tu nerakstīji?

— Es rakstīju, — brāļuks pēkšņi atbildēja, juzdams nepa­rastus jautrības uzplūdus, — ierakstītas vēstules sūtīju. Man sa­glabājušās pat kvītis.

Un viņš iebāza roku sānkabatā, no kurienes patiešām izvilka saņurcītu papīrīšu žūksni, taču diezin kāpēc rādīja tos nevis brā­lim, bet priekšsēdētājam, turklāt iztālēm.

Taisni dīvaini, ieraudzījis papīrīšus, priekšsēdētājs mazliet no­mierinājās, un brāļu atmiņu pavediens vērpās grodāk. Rudmatis bija pilnīgi iejuties situācijā un diezgan saprātīgi, lai arī visai vienmuļi, izstāstīja masu brošūras «Dumpis uz Očakova» saturu. Brālis viņa sauso stāstījumu izpušķoja ar tik gleznainiem sīku­miem, ka priekšsēdētājs, jau sācis nomierināties, no jauna sa- ausījās.

Tomēr viņš atlaida brāļus ar labu, un viņi izskrēja uz ielas, juzdamies ļoti atviegloti.

Aiz izpildkomitejas ēkas stūra viņi apstājās.

— Starp citu, bērnībā, — sacīja pirmais dēls, — bērnībā es tādus kā jūs uz vietas nogalēju. Ar kaķeni.

— Kāpēc? — līksmi jautāja slavenā tēva otrais dēls.

— Tādi ir šīs bargās dzīves likumi. Vai arī, īsāk izsakoties, dzīve mums diktē savus bargos likumus. Kāpēc jūs lidāt kabi­netā? Vai tad jūs neredzējāt, ka priekšsēdētājs nav viens?

— Es domāju .. .

— Ak jūs domājāt? Tātad jūs šad tad arī domājat? Jūs esat domātājs. Kā jūs sauc, domātāj? Spinoza? 2ans Zaks Ruso? Marks Aurelijs?

Dibināto pārmetumu nospiests, rudmatis klusēja.

— Bet es jums piedodu. Dzīvojiet vien tālāk. Bet tagad iepa­zīsimies. Mēs kā nekā esam brāļi, bet radniecība uzliek pienā­kumus. Mani sauc Ostaps Benders. Esiet tik laipns un pasakiet arī jūs savu pirmo uzvārdu.

— Balaganovs, — rudmatis stādījās priekšā, — Šura Balaganovs.

— Par arodu netaujāju, — pieklājīgi sacīja Benders, — bet varu iedomāties. Droši vien kaut kas intelektuāls? Cikreiz šogad esat sodīts?

— Divas, — Balaganovs vaļsirdīgi atbildēja.

— Tas nu gan slikti. Kāpēc jūs pārdodat savu nemirstīgo dvēseli? Cilvēks nedrīkst nonākt tiesā. Tā ir necienīga nodarbo­šanās. Es domāju zādzības. Par to nemaz nav runa, ka zagt ir grēks, — māmuļa droši vien jūs jau bērnībā būs iepazīstinājusi ar šo doktrinu, turklāt zagšana ir bezmērķīga spēku un enerģi­jas izšķiešana.

Ostaps vēl ilgi būtu klāstījis savus uzskatus par dzīvi, ja viņu nepārtrauktu Balaganovs.