IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Skatieties! — viņš iesaucās, norādot uz Jauno talantu bulvara zaļajām dzīlēm. — Redziet, tur nāk cilvēks ar salmu platmali galvā!

— Redzu, — Ostaps augstprātīgi atrūca. — Nu un tad? Vai tas ir pats Borneo salas gubernators?

— Tas ir Paņikovskis, — Sura sacīja. — Leitnanta Šmidta dēls.

Pa aleju diženo liepu ēnā, mazliet uz sāniem sasvēries, soļoja kāds pilsonis jau krietni gados. Cietā salmu platmale ar rievotam malām bija pastumta uz vienas auss. Bikses bija tik īsas, ka va­rēja redzēt apakšbikšu baltās saites. Zem pilsoņa ūsām kā papi­rosa uguntiņa kvēloja zelta zobs.

— Kā, vēl viens dēls? — Ostaps izsaucās. — Tas ir amizanti.

Paņikovskis aizgāja līdz izpildkomitejas ēkai, domās nogri­mis vairākkārt noso|oja gar ieeju, ar abām rokām saņēma plat­mali aiz malām un sagrieza galvā taisni, saraustīja svārku stēr­beles un, smagi nopūties, devās iekšā.

— Leitnantam bija trīs dēli, — Benders piezīmēja, — divi gudri, trešais muļķītis. Viņu vajag brīdināt.

— Nevajag, — sacīja Balaganovs, — lai citreiz zina, kā tas ir, kad pārkāpj konvenciju.

— Kas tā tāda par konvenciju?

— Pagaidiet, vēlāk pastāstīšu. Iegāja, iegāja iekšā!

— Es nu reiz esmu nenovīdīgs cilvēks, — atzinās Benders, — bet te gan nav ko apskaust. Jūs nekad neesat redzējis vēršu cīņu? Iesim paskatīsimies.

Jau kļuvuši draugi, leitnanta Šmidta dēli iznāca uz ielas un piegāja pie priekšsēdētāja kabineta loga.

Aiz nokvēpušā, nemazgātā loga sēdēja priešsēdētājs. Viņš ātri rakstīja. Seja viņam bija sērīga kā visiem, kas raksta. Pēkšņi viņš pacēla galvu. Durvis atvērās, un istabā ienāca Pa­ņikovskis. Piespiedis platmali pie nospeķotās žaketes, viņš ap­stājās pie galda un ilgi čapstināja ar biezajām lūpām. Pēkšņi priekšsēdētājs salēcās krēslā un plati atplēta muti. Draugi sa­klausīja gari stieptu kliedzienu.

Izsaucies «pilnā gaitā atpakaļ», Ostaps parāva sev līdz Balaganovu. Viņi ieskrēja alejā un noslēpās aiz kokiem.

— Noņemiet cepures, — Ostaps sacīja, — atsedziet galvas! Tūlīt tiks iznestas mirstīgās atliekas.

Viņš nebija kļūdījies. Gaisā vēl skanēja priekšsēdētāja vare­nās balss grandi, kad izpildkomitejas portālā parādījās divi zaļoksnēji darbinieki. Viņi nesa Paņikovski. Viens to turēja pie rokām, otrs pie kājām.

— Nelaiķa pīšļus, — Ostaps komentēja, — tuvinieki un draugi iznesa laukā uz rokām.

Darbinieki izstiepa uz lievenēM leitnanta Šmidta trešo dēlu muļķīti un lēnām ņēmās iešūpot. Paņikovskis klusēja un pade­vīgi raudzījās zilajās debesīs.

— Pēc īsa sēru mītiņa … — Ostaps dzirās turpināt.

Šajā mirklī darbinieki, piedevuši Paņikovska ķermenim pie­tiekamu atvēzienu un inerci, izmeta to uz ielas.

— … miesas atdeva zemei, — Benders nobeidza.

Paņikovskis plakšķēdams atsitās pret zemi kā krupis. Viņš aši pietrūkās kājās un, vēl stiprāk sasvēries uz sāniem, neticami ātri aizļekoja pa Jauno talantu bulvāri.

— Nu, bet tagad stāstiet, — Ostaps teica, — kādā veidā šis rāpulis pārkāpa konvenciju un kas tā par konvenciju bija.

Rūpju pilnais rīta cēliens bija beidzies. It kā norunājuši, Ben­ders un Balaganovs ātri devās prom no izpildkomitejas. Pa gal­veno ielu izbīdāmos zemnieku ratos veda garu, zilu sliedi. Pār visu ielu trizujoja tāda šķindoša melodija, it kā vedējs, tērpies zvejnieku tipa brezenta darba ģērbā, vestu nevis sliedi, bet ska­nīgu muzikālu noti. Saules stari lauzās uzskates līdzekļu vei­kala stikla vitrinās, kur virs globusiem, galvaskausiem un spilg­tās krāsās izkrāsotām dzērāja aknām draudzīgi apskāvās divi skeleti. Spiedogu un zīmogu darbnīcas trūcīgi iekārtotajā logā visvairāk vietas aizņēma emaljētas plāksnītes ar uzrakstiem: «Pusdienas pārtraukums», «Pusdienas pārtraukums no pīkst. 2 līdz 3 dienā», «Slēgts pusdienas pārtraukumam», vienkārši «Slēgts», «Veikals slēgts» un pēdīgi melna pamatīga plāksne ar zelta burtiem: «Slēgts sakarā ar inventarizāciju.» Acīm redzot šiem kategoriskajiem tekstiem Arbatovas pilsētā bija vislielākais noiets. Uz visām citām dzīves parādībām spiedogu un zīmogu darbnīca atsaucās tikai ar vienu vienīgu zilu plāksnīti: «Dežu­rējošā māsa».

Tālāk cits aiz cita atradās trīs muzikaliju veikali, kur dižo­jās pūšamie instrumenti, mandolinas un balalaikas basi. Misiņa taures, valšķīgi zibsnīdamas, laiski zvilnēja ar sarkanu kalikonu apvilktajā vitrinā. Sevišķi valdzinošs izskatījās bass — helikons. Tas bija tik varens, tik slinki sildījās saulē, sagriezies gredzenā, ka to vajadzētu turēt nevis vitrinā, bet galvaspilsētas zooparkā, novietotu starp ziloni un milzu čūsku. Un lai atpūtas dienās ve­cāki vestu pie tā bērnus un stāstītu: «Lūk, bērniņ, šis ir lielikona paviljons. Helikons pašreiz guļ. Bet, kad pamodīsies, viņš no­teikti sāks taurēt.» Un lai bērni raudzītos uz apbrīnojamo tauri ar lielām, izbrīnās pilnām acīm.

Citā reizē Ostaps Benders būtu pievērsis uzmanību gan nu­pat izgatavotajām dižin dižajām balalaikām, gan saules svelmē uzkumpušajām gramofona platēm, gan pionieru bungām, kas ar savu brašo izkrāsojumu pavedināja uz domām, ka lode ir muļķe, bet durklis īsts brašulis, — taču šobrīd viņa prātus aizņēma citas domas. Viņš gribēja ēst.

— Jūs, protams, stāvat finansu bezdibeņa malā? — viņš uz­prasīja Balaganovam.

— Jūs domājat naudu? — Šura atsaucās. — Naudas man nav jau veselu nedēlu.

— Tādā gadījumā jūs, jaunais cilvēk, sagaida bēdīgs gals, — Ostaps pamācoši piezīmēja. — Finansu bezdibenis ir pats dziļā­kais no visiem bezdibeņiem, tajā var krist visu mūžu. Nu labi, neskumstiet! Kā nekā uz manas makšķeres tomēr uzķērās trīs pusdienu taloni. Izpildkomitejas priekšsēdētājs mani iemīlēja no pirmā skatiena.

Bet piena brāļiem neizdevās izmantot pilsētas galvas labsir­dību. Pie ēdnīcas «Vēdera bijušais draugs» durvīm karājās liela atslēga, ko klāja tā kā rūsa, tā kā griķu biezputra.

— Nu kā tad, — ar rūgtumu sacīja Ostaps, — sakarā ar šni­ceļu inventarizāciju ēdnīca slēgta uz visiem laikiem. Nāksies no­dot savu miesu privātuzņēmēju nagos.

— Privātuzņēmējiem tīk vienīgi skaidra nauda, — Balaga­novs klusi iebilda.

— Nu labi, nelikšu jums mocīties. Priekšsēdētājs mani apbēra ar zelta lietu astoņu rubļu vērtībā. Bet iegaumējiet, cienījamais Sura, par velti jūs ēdināt es nedomāju. Par katru vitaminu, ko es jums izbarošu, es prasīšu no jums daudz sīku pakalpojumu.

Tomēr izrādījās, ka privatīpašnieciskā sektora pilsētā nebija, un brāli pusdienoja kooperativa vasaras dārzā, kur īpašs plakats pilsoņiem ziņoja Arbatovas jaunievedumu tautas ēdināšanas no­vadā:

ALU PĀRDOD TIKAI ARODBIEDRĪBAS BIEDRIEM

— Mums pietiks ar kvasu, — Balaganovs noteica.

— Jo vairāk tāpēc, — piemetināja Ostaps, — ka kvasu izga­tavo privatartelis, kura biedri ir padomju varas līdzjutēji. Bet tagad pastāstiet, ko nodarījis rīkļu rāvējs Paņikovskis. Man pa­tīk stāsti par sīkām blēdībām.

Sātīgi paēdis, Balaganovs pateicīgi paskatījās uz savu glā­bēju un sāka stāstu. Stāsts ilga stundas divas un ietvēra ārkār­tīgi interesantas ziņas.

Visās cilvēka darbības sfērās darba pieprasījumu un piedāvā­jumu regulē speciālās iestādes. Aktieris brauks uz Omsku tikai tad, ja skaidri zinās, ka viņam nav ko baidīties no konkurences un ka uz viņa amplua — vienaldzīgā mīlētāja vai «lūdzu pie galda» lomu nav citu pretendentu. Par dzelzceļniekiem gādā viņu pašu iecirkņu arodbiedrību konfliktu komisijas, rūpīgi publicējot avīzēs ziņojumus, ka bezdarbnieki bagažas izsniedzēji nevar rēķināties ar darba dabūšanu uz Sizraņas—Vjazmas ceļa vai ari ka Vidusazijas ceļam vajadzīgi četri pārbrauktuvju sargi. Eksperts-prečzinis ievieto avīzē sludinājumu, un visa valsts uzzina, ka pasaulē ir tāds eksperts-prečzinis ar desmitgadīgu stāžu un ka ģimenes apstākļu dēļ viņš maina dienestu Maskavā pret darbu provincē.