IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Bet jūs taču pats esat leitnanta Smidta dēls! — izsaucās Balaganovs.

— Jūs esat pintiķis, — Ostaps atkārtoja. — Un pintiķa dēls. Un jūsu bērni būs pintiķi. Manu puisīt' Tas, kas notika šorīt no rīta — tā nav pat epizode, tā ir tīrā nejaušība, mākslinieka kap- rize. Džentlmenis meklē desmitnieku. Nav manā raksturā mak­šķerēt tur, kur ķeras tik nožēlojams loms. Un kas tas par arodu, dievs lai pasargā! Leitnanta Smidta dēls! Nu vēl gadu, nu divus. Bet kas būs vēlāk? Vēlāk jūsu rudās sprogas kļūs šķidras un jūs vienkārši sāks kaustīt.

— Bet ko tad lai dara? — Balaganovs kļuva nemierīgs. — Kā lai sagādā dienišķās maizes kumosu?

— Vajag domāt, — bargi sacīja Ostaps. — Es, piemēram, pārtieku no idejām. Es nestiepju ķepu pēc izpildkomitejas plānā rubuļa. Mani plāni ir plašāki. Jūs, es redzu, nesavtīgi mīlat naudu. Sakiet, — kāda suma jums patīk?

— Pieci tūkstoši, — Balaganovs ātri attrauca.

— Mēnesī?

— Gadā.

— Tad man ar jums nav pa ceļam. Man nepieciešams piec­simt tūkstošu. Un pēc iespējas visu uzreiz, nevis pa daļām.

— Varbūt tomēr jūs ņemtu arī pa daļām? — Balaganovs atriebīgi ievaicājās.

Ostaps vērīgi paskatījās uz sarunas biedru un pavisam no­pietni atbildēja:

— Es labprāt ņemtu arī pa daļām. Bet man nepieciešams visu reizē.

Balaganovs dzīrās paironizēt arī par šo frāzi, bet, pacēlis acis uz Ostapu, uzreiz aprāvās. Viņa priekšā sēdēja atiets ar pareizu, kā marmorā izcirstu seju. Melnīgsnējo kaklu šķērsoja sīka, balta rēta. Acis mirdzēja draudīgā līksmē.

Balaganovs pēkšņi juta nepārvaramu vēlēšanos nostiept rokas gar sāniem. Viņam pat iegribējās atklepoties, kā to dara vidēji at­bildīgu posteni ieņemoši cilvēki, sarunājoties ar kādu no augstāk­stāvošiem biedriem. Un, patiešām atklepojies, viņš mulsi jautāja:

— Kāpēc jums vajag tik daudz naudas … un visu reizē?

— Vispār man gan nepieciešams vairāk, — Ostaps teica, — piecsimt tūkstoši — tas ir mans minimums, — es orientējos uz piecsimt tūkstošiem pilnvērtīgu rubļu. Es gribu braukt prom, biedri Sura, aizbraukt ļoti tālu, uz Riodežaneiro.

— Vai jums tur radinieki? — jautāja Balaganovs.

— Ko, vai tad es izskatos pēc cilvēka, kam var būt radinieki?

— Nē, bet man . . .

— Man nav radinieku, biedri Sura, es esmu pilnīgi viens visā pasaulē. Bija man tētis, Turcijas pavalstnieks, un tas pats sen miris drausmīgos krampjos. Un ne jau tas ir galvenais. Es kopš bērna kājas sapņoju par Riodežaneiro. Jūs, protams, nezināt, ka tāda pilsēta vispār eksistē.

Balaganovs sērīgi pašūpoja galvu. No pasaules kulturas cen­triem viņš bez Maskavas zināja tikai Kijevu, Melitopoli un Zme- rinku. Un vispār viņš bija pārliecināts, ka zeme ir plakana.

Ostaps nometa uz galda no grāmatas izplēstu lapu. — Tas ir izgriezums no «Padomju mazās enciklopēdijas». Lūk, kas te rak­stīts par Riodežaneiro: «Viens miljons trīs simti sešdesmit tūk­stošu iedzīvotāju . . .», tā . .. «ievērojams skaits mulatu . . . pie At­lantijas okeana plašā līča . . .». Skat, skat! «Veikalu pārpilnības un lielisko namu ziņā pilsētas galvenās ielas neatpaliek no pa­saules krāšņākajām pilsētām.» Vai jūs saprotat, Sura? Neatpa­liek! Mulati, līcis, eksporta kafija, kā saka, kafijas dempings, čarl- stons ar nosaukumu «Manai meitiņai ir maza lietiņa» un… ko tur runāt! Jūs pats redzat, kas notiek. Pusotra miljona cilvēku, un visi kā viens baltās biksēs. F.s gribu no šejienes braukt prom. Man ar padomju varu pēdējā gadā radušās visnopietnākās dom­starpības. Viņa vēlas celt sociālismu, bet es nevēlos. Man ir gar­laicīgi celt sociālismu. Tagad jums ir skaidrs, kāpēc man vajag tik daudz naudas?

— Kur tad jūs ņemsiet piecsimt tūkstošus? — klusi ievaicā­jās Balaganovs.

— Vienalga, kur, — Ostaps atbildēja. — Parādiet man tikai bagātu cilvēku, un es viņam naudu atņemšu.

— Kā? Slepkavība? — vēl klusāk jautāja Balaganovs un uz­meta skatienu blakus galdiņiem, kur arbatovieši sauca tostus un cilāja kausus.

— Ziniet ko, — sacīja Ostaps, — jums nevajadzēja parakstīt tā saucamo Suchareva konvenciju. Šis garīgais vingrinājums acīm redzot jūs stipri novājinājis. Jūs taisni taustāmi k|ūstat muļķīgāks. Iegaumējiet — Ostaps Benders nekad nevienu nav nogalinājis. Viņu gan ir galinājuši — tas ir gadījies. Bet viņš pats likuma priekšā ir tīrs. Es, bez šaubām, neesmu ķerubs. Man nav spārnu, bet es cienu Kriminālkodeksu. Tā ir mana vājība.

— Kā tad jūs domājat naudu atņemt?

— Kā es domāju atņemt? Naudas atņemšanas vai aizvešanas paņēmieni variējas atkarībā no apstākļiem. Man personiski pa­domā ir četri simti godīgu paņēmienu, kā atņemt naudu. Bet ne jau par paņēmieniem ir runa. Runa ir par to, ka pašreiz nav ba­gātu cilvēku. Un šeit slēpjas mana stāvokļa drausmīgums. Cits, bez šaubām, mestos virsū kādai neaizsargātai valsts iestādei, bet tas neatbilst maniem noteikumiem. Jūs zināt, ka es ar cieņu iz­turos pret Kriminālkodeksu. Nav nekāda aprēķina aplaupīt kolek­tīvu. Dodiet man iespējami bagātāku individu. Bet viņa — šā in- dividiuma — nav.

— Ko jūs! — Balaganovs iesaucās. — Ir ļoti bagāti ļaudis.

— Un jūs viņus pazīstat? — Ostaps strauji vaicāja. — Vai varat nosaukt kaut viena padomju miljonārā uzvārdu un precizu adresi? Bet viņi taču ir, viņiem jābūt. Reiz valstī ir kaut smaka no naudas, tad jābūt arī ļaudīm, kam tās ir daudz. Bet kā lai atrod šādu veiklu zelli?

Ostaps pat nopūtās. Laikam ilgas pēc bagāta individiuma viņu jau sen satrauca.

— Cik patīkami, — viņš domīgi sacīja, — strādāt ar legāliem miljonāriem labi organizētā buržuāziskā valstī, kur valda senas kapitālistiskās tradicijas. Tur miljonārs ir populārā figūra. Viņa adrese zināma. Viņš dzīvo savrupmājā, kaut kur Riodežaneiro. Ej tieši pie viņa uz pieņemšanu un jau priekšnamā pēc pirmās apsveicināšanās atņem naudu. Un visu to, paturiet prātā, pa la­bam, laipni: «Hallo, ser, neuztraucieties! Vajadzēs jūs mazliet ap­grūtināt. Ollrait. Kārtībā.» Un viss. Kultūra! Kas var būt vien­kāršāk? Džentlmenis džentlmeņu sabiedrībā taisa mazu biznesu. Tikai nevajag šaut lustrā, tas ir lieki. Bet pie mums … ak dievs, ak dievs! . . . Kādā skarbā zemē mēs dzīvojam! Pie mums viss noslēpts, viss pagrīdē. Padomju miljonāru nevar atrast pat Tautas Finkoms ar savu lieljaudas nodokļu aparatu. Bet miljo­nārs varbūt pašreiz sēž šajā pašā tā saucamajā vasaras dārzā pie blakus galdiņa un par četrdesmit kapeikām dzer «tip-top» alu. Redziet, kas ir tas bēdīgākais.

— Tātad jūs domājat, — Balaganovs vilcinādamies jautāja, — ja atrastos, lūk, tāds slepens miljonārs, tad? . ..

— Neturpiniet! Es zinu, ko jūs gribat sacīt. Nē, tas nav tas, nepavisam ne tas. Es viņu nesmacēšu ar spilvenu un arī nesitīšu ar melni spīdošu naganu pa galvu. Un vispār nedarīšu nekādas muļ­ķības. Ak, ja vien atrastu indivīdu! Es jau nu gan tā visu izkār­totu, ka viņš pats man atnestu savu naudu uz paplātes ar zilu apmali.

— Tas ir ļoti labi, — Balaganovs vientiesīgi iesmējās. — Piec­simt tūkstošu uz paplātes ar zilu apmali.

Viņš piecēlās un sāka staigāt ap galdiņu. Viņš žēli šmauk­stināja ar mēli, apstājās, pavēra pat muti, it kā vēlēdamies kaut ko sacīt, bet neko nesacīja, apsēdās un atkal piecēlās. Ostaps vienaldzīgi sekoja Balaganova izdarībām.