IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Pats atnesīs? — čerkstošā balsī pēkšņi iejautājās Bala­ganovs. — Uz paplātes? Un ja neatnesīs? Kur atrodas šī Riode­žaneiro? Vai tālu? Nevar būt, ka tur visi staigātu baltās biksēs. Ko jūs melšat, Bender! Par piecsimt tūkstošiem arī pie mums var labi padzīvot.

— Nestrīdos, nestrīdos, — Ostaps jautri atsaucās, padzīvot var. Bet jūs bez iemesla netiriniet spārnus. Jums taču piecsimt tūkstošu nav.

Balaganova bezrūpīgajā, gludajā pierē ievilkās dziļa rieva. Viņš nedroši paskatījās uz Ostapu un teica:

— Es tādu miljonāru zinu.

No Bendera sejas acumirklī pagaisa visa jautrība. Viņa seja uzreiz kļuva cieta un atkal šķita kā marmorā izcirsta.

— Ejiet vien, ejiet, — viņš sacīja, — es dāvanas dodu tikai sestdienās, nav te ko pūst pīlītes.

— Goda vārds, monsieur Bender . ..

— Klausieties, Sura, ja jau jūs galīgi esat pārgājis uz franču valodu, tad sauciet mani nevis par monsieur, bet citoyen, tas no­zīmē — pilsonis. Starp citu, kāda ir jūsu miljonārā adrese?

—- Viņš dzīvo Cernomorskā.

— Nu kā tad, tā jau es domāju. Cernomorskā! Tur pat pirms kara cilvēks ar desmit tūkstošiem jau tika dēvēts par miljonāru. Bet tagad … varu iedomāties! Nē, tie ir nieki!

— Taču nē jau, ļauj iet man izstāstīt! Tas ir īsts miljonārs. Saprotiet, Bender, man nesen gadījās pabūt turienes tuptūzī…

Pēc desmit minūtēm piena brāļi pameta kooperativa vasaras dārzu, kur pasniedz alu. Lielais kombinators jutās kā ķirurgs pirms visai nopietnas operācijās. Viss ir sagatavots. Elektriskos kastroļos sutinās salvetes un saites, žēlsirdīgā māsa baltā togā nedzirdami slīd pa fližu grīdu, spīd medicīnas fajanss un ni­ķelis, slimais guļ uz stikla galda, gurdu skatienu pievērsis gries­tiem, speciāli sasildītajā gaisā jūtama vācu košļājamās gumijas smarža. Ķirurgs ar izplestām rokām pieiet pie operācijās galda, paņem no asistenta sterilu somu dunci un sausi saka slimniekam: «Nuka, novelciet burnusu [1] !»

— Man vienmēr tā gadās, — dzirkstošām acīm sacīja Ben­ders, — pie pasākuma, kas sola miljonus, jāķeras tādos apstāk­ļos, kad pie dvēseles nav ne graša. Viss mans kapitals — pamata, apgrozāmais un rezerves — ir pieci rubļi . .. Kāds, jūs teicāt, ir pagrīdes miljonārā uzvārds?

— Koreiko, — Balaganovs atbildēja.

— Jā, jā, Koreiko. Brīnišķīgs uzvārds. Un jūs apgalvojat, ka neviens nekā par viņa miljoniem nezina.

— Neviens, "tikai es un Pružanskis. Bet Pružanskis, es jums jau teicu, sēdēs cietumā vēl gadus trīs. Ja jūs būtu redzējis, kā viņš plosījās un raudāja, kad es izgāju uz vaļas! Viņš laikam juta, ka nevajadzēja man stāstīt par Koreiko.

— Tas, ka viņš atklāja savu noslēpumu jums, ir tīrie nieki. Ne jau tāpēc viņš plosījās un raudāja. Viņš droši vien nojauta, ka jūs to visu izstāstīsiet man. Un tas patiešām nabaga Pru-

žanskim ir tīrs zaudējums. Ap to laiku, kad Pružanskis iznāks no cietuma, Koreiko varēs sevi mierināt tikai ar nodrāzto sakām­vārdu: «Nabadzība nav netikums.»

Ostaps norāva savu žokeni un, pavicinājis gaisā, jautāja:

— Vai man ir sirmi mati?

Balaganovs ievilka vēderu, ieplēta kājas šautenes laides pla­tumā un labajā flangā stāvoša zaldāta balsī atbildēja:

— Nebūt ne!

— Tātad būs. Mūs gaida lielas kaujas. Jūs, Balaganov, ari nosirmosiet.

Balaganovs pēkšņi pamuļķīgi ieķiķinājās.

— Kā jūs teicāt? Pats atnesīs naudu uz paplātes ar zilu apmali?

— Man uz paplātes, — sacīja Ostaps, — bet jums uz šķīvīša.

— Bet kā ar Riodežaneiro? Es arī gribu staigāt baltās biksēs.

— Riodežaneiro — tas ir kristaltīrs manas bērnības sapnis, — bargi atbildēja lielais kombinators, — nepieskarieties tam ar sa­vām ķepām. Tuvāk pie lietas. Izsūtīt līnijniekus manā rīcībā. Vis­īsākajā laikā daļām ierasties Černomorskas pilsētā. Ietērps — sardzes. Nu, putiet maršu! Parādi komandēšu es!

Gadu pirms tam, kad Paņikovskis pārkāpa konvenciju un iela­vījās svešā ekspluatācijās iecirknī, Arbatovā bija parādījies pir­mais automobilis. Automobilniecības pamatlicējs bija šoferis, uz­vārdā Kozļēvičs.

Viņu pie stūresrata noveda lēmums sākt jaunu dzīvi. Ādama Kozļēviča agrākā dzīve bija grēcīga. Viņš nepārtraukti pārkāpa KPFSR Kriminālkodeksu, proti, 162. pantu, kurā traktēti jautā­jumi par slepenu svešas mantas piesavināšanos (zādzību).

Šim pantam ir daudz punktu, bet grēcīgajam Ādamam bija svešs punkts «a» (zādzība, izdarīta bez jebkādu technisku līdzekļu pielietošanas). Tas viņam likās pārlieku primitivi. Punkts «e», pēc kura sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem ga­diem, arī nebija viņam piemērots. Viņš nemīlēja ilgi sēdēt cie­tumā. Un, tā kā no bērnības viņu valdzināja technika, tad viņš ar visu dvēseli nodevās punktam «c» (slepena svešas mantas pie­savināšanās, izdarīta, pielietojot techniskus līdzekļus, vai vairākkārtēji, vai pēc iepriekšējas vienošanās ar citām personām, kā arī kaut bez norādītiem apstākļiem, bet stacijās, ostās, tvaikoņos vagonos un viesnīcās).

Bet Kozļēvičam nelaimējās. Viņu tvarstīja ir tad, kad viņš pie­lietoja savus iemīļotos techniskos lidzekļus, ir tad, kad viņš izlika bez tiem. Viņu tvarstīja stacijās, ostās, uz tvaikoņiem un viesnī­cās. Vagonos arī viņu tvarstīja. Viņu ķēra rokā pat tad, kad viņš pilnīgā izmisumā grāba ciet svešu mantu pēc iepriekšējas noru­nas ar citām personām.

Kopsumā nosēdējis gadus trīs, Ādams Kozļēvičs nāca pie tā­das domas, ka daudz patīkamāk nodarboties ar atklātu sava īpa­šuma vairošanu nekā ar slepenu svešas mantas piesavināšanos. Šī doma nomierināja viņa dumpīgo dvēseli. Viņš kļuva priekš­zīmīgs ieslodzītais, rakstīja atmaskojošus dzejoļus cietuma avīzē «Saule lec, un saule noriet» un centīgi strādāja pārmācības nama mechaniskajā darbnīcā. Penitenciarā sistēma atstāja uz viņu lab­vēlīgu iespaidu. Kozļēvičs Ādams Kazimirovičs, četrdesmit sešus gadus vecs, cēlies no zemniekiem Censtochovas apgabalā, nepre­cējies, vairākkārt sodīts, iznāca no cietuma kā godīgs cilvēks.

Pēc divu gadu nostrādāšanas kādā no Maskavas garažām viņš gadījuma pēc nopirka tik vecu automobili, kura parādīšanos tirgū varēja izskaidrot vienīgi ar automobiļu muzeja likvidēšanu. Reto eksponātu Kozļēvičam pārdeva par simt deviņdesmit rubļiem. Au­tomobili diez kāpēc pārdeva kopā ar mākslīgu palmu zaļā toverī. Vajadzēja nopirkt arī palmu. Palma bija vēl cik necik ciešama, bet ar mašīnu vajadzēja ilgi noņemties: pa visiem tirgiem jāmeklē iztrūkstošās daļas, jālāpa sēdekļi, no jauna jāuzstāda elektro­iekārta. Remontu nobeidza ar mašīnas nokrāsošanu ķirzakzaļā krāsā. Mašīnas firma nebija zināma, bet Ādams Kozļēvičs ap­galvoja, ka tā esot «lorens ditrichs». Kā pierādījumu viņš pie au­tomobiļa radiatora piestiprināja vara bļenduku ar fabrikas «Lo­rens Ditrichs» marku. Atlika tikai uzsākt tās privātu ekspluatā­ciju, par ko Kozļēvičs bija jau sen sapņojis.

Tajā dienā, kad Ādams Kazimirovičs sataisījās pirmo reizi iz­vest savu lolojumu tautā, automobiļu biržā, visus privatšoferus piemeklēja bēdīgs notikums. Maskavā ieradās simt divdesmit mazi, melni, brauniņiem līdzīgi «reno» taksometri. Kozļēvičs pat necentās ar tiem konkurēt. Palmu viņš nodeva glabāšanā ormaņu tējnīcā «Versaļa» un aizbrauca darbā uz provinci.