IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Šoferim iepatikās Arbatova, kurai trūka automobiļu transporta, un viņš nolēma šeit palikt uz visiem laikiem.

Ādams Kozļēvičs iztēlojās, kā viņš mīlēs darbu, cik jautri un galvenais godīgi pūlēsies auto transporta pakalpojumu druvā. Viņš sapņoja, kā agrā, spalgi saltā rītā dežurēs pie stacijas, gai­dot Maskavas vilcienu. Ietinies rudā govsādas kažokā un atbīdījis uz pieres lidotāja brilles, viņš vēlīgi uzcienā nesējus ar papiro­siem. Kaut kur aizmugurē spiežas bariņā nosalušie ormaņi. Vi­ņiem aiz aukstuma no acīm vai asaras sprāgst, un viņi purina platos, zilos paltrakus. Pēkšņi atskan stacijas zvana satrauktā džinkstēšana. Tas ir signāls. Vilciens pienācis. Pasažieri iznāk stacijas laukumā un ar apmierinātu smaidu sejā apstājas pie ma­šīnas. Viņi nav gaidījuši, ka arbatoviešu nomali jau sasniegusi auto transporta pakalpojumu ideja. Pūšot signaltauri, Kozļēvičs lielā ātrumā aizvizina pasažierus uz Zemnieku namu.

Darba pietiek visu dienu, katrs priecīgs izmantot mechanizē- tās ekipāžās pakalpojumus. Kozļēvičs un viņa uzticamais «lorens ditrichs» ir neiztrūkstoši visu pilsētas kāzu, ekskursiju un svinibu dalībnieki. Bet visvairāk darba vasarā. Svētdienās Kozlēviča ma­šīnā ārpus pilsētas izbrauc veselas ģimenes. Skan bērnu bezrū­pīgie smiekli, vējš plivina kaklautus un lentas, sievietes jautri čalo, ģimenes tēvi ar cienību noraugās uz šofera ādas jakā ietērpto muguru un iztaujā viņu par to, kā automobiļu rūpniecība nostā­dīta Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs (piemēram, vai tas ir taisnība, ka Fords sev katru dienu pērkot jaunu automobili?).

Tādu Kozļēvičs iedomājās savu jauno, brīnišķigo dzīvi Arba- tovā. Bet dzīves īstenība ļoti ātri sagrāva Ādama Kazimiroviča iztēles uzcelto gaisa pili ar visiem tās tornīšiem, paceļamiem til­tiem, vēja rādītājiem un standartiem.

Vispirms piekrāpa dzelzceļa grafiks. Ātrie un kurjervilcieni gāja Arbatovas stacijai garām nepieturējuši, tāpat pilnā gaitā saņemdami zižļus un izmēzdami steidzamu pastu. Jaukta sastāva vilcieni pienāca tikai divreiz nedēļā. Tie vairumā atveda prastus ļaudis: staiguļus un kurpnieķeļus ar somām, liestēm un dažādiem lūgumiem. Tas bija kā likums — šo vilcienu pasažieri mašīnu ne­izmantoja. Ekskursijas un svinības nerīkoja, bet kāzās Kozļēviču nelūdza. Arbatovā bija pieraduši kāzu procesijām nolīgi ormaņus, kuri tādos gadījumos zirgu krēpēs iepina papīra rozes un cliri- zantemas, kas ļoti patika vedējtēviem.

Tomēr piepilsētas izbraukumu bija daudz. Taču tie nepavisam nebija tādi, par kādiem tika sapņojis Ādams Kazimirovičs. Nebija ne bērnu, ne plīvojošu kaklautu, ne jautru čalu.

Jau pirmajā vakarā, petrolejas lukturu vāji apgaismoti, pie

Ādama Kazimiroviča, kas visu dienu veltīgi bija nostāvējis uz Spasa Kooperativa laukuma, pienāca četri vīri. Ilgi viņi klusēdami raudzījās uz automobili. Tad viens no viņiem, kuprainis, nedroši jautāja:

— Vai visi var vizināties?

—- Visi, — atbildēja Kozļēvičs, izbrīnījies par Arbatovas pil­soņu kautrīgumu. — Pieci rubļi par stundu.

Vīri sačukstējās. Šoferis saklausīja savādas nopūtas un vār­dus: «Varbūt pavizināsimies, biedri, pēc sēdes? Bet vai būs ērti? Rublis divdesmit pieci no cilvēka, tas nav dārgi. Kas tur par ne- crtumu? …»

Un pirmo reizi ietilpīgā mašīna uzņēma savā kalikona klēpī arbatoviešus. Straujā brauciena, karstās benzina smakas un vēja svilpienu nomākti, pasažieri brītiņu klusēja. Pēc tam neskaidrā, ilgu pilnā priekšnojautā viņi klusām sāka vilkt: «Strauji kā viļņi rit mūsu mūža dienas.» Kozļēvičs uzņēma trešo ātrumu. Pazibēja tukša pārtikas preču kioska drūmais siluets, un mašīna izjoņoja ārā no pilsētas uz mēness apspīdētā ceļa.

«Jo dienas jo tuvāk iet kapam mūsu ceļš,» sapņaini vilka pa­sažieri. Tiem kļuva žēl pašiem sevis, ka nekad nav bijuši studenti. Piedziedājumu viņi auroja skaļās balsīs:

«Jel pildi, jel pielej, draugs, smagajo kausu» . ..

— Stāt! — pēkšņi iesaucās kuprainis. — Brauc atpakaļ! Dvē­sele deg.

Pilsētā braucēji paķēra līdz daudz dzidru pudelīšu un kādu druknu sieviešu kārtas pilsoni. Aiz pilsētas viņi iekārtoja nometni, vakariņoja un iešņaboja, bet vēlāk bez mūzikas dejoja papil- jonu.

Nakts piedzīvojumu izmocīts, Kozļēvičs visu dienu nosnauda pie stūres savā stāvvietā. Bet pievakarē ieradās vakarējā kompā­nijā jau iereibuši, atkal iesēdās mašīnā un visu nakti braukalēja pilsētas apkārtnē. Trešajā dienā atkārtojās tas pats. Jautrās kom­pānijās nakts dzīres kupraiņa vadonībā turpinājās divas nedēļas pēc kārtas. Automobilizacijas prieki uz Ādama Kazimiroviča klien­tiem atstāja dīvainu iespaidu: viņu sejas piepampa un tumsā balti spīdēja kā spilveni. Kuprainis ar desas gabalu zobos izskatījās pec vilkača.

Viņi kļuva nemierīgi un jautrības uzplūdos dažkārt raudāja. Reiz izmanīgais kuprainis ar ormani atveda pie automobiļa rīsu maisu. Gaismiņai austot, rīsus aizveda uz sādžu, tur apmainīja pret kandžu un tanī dienā pilsētā vairs neatgriezās. Sēžot siena stirpās, sadzēra ar zemniekiem tubrālību. Bet naktī sakūra uguns­kurus un raudāja sevišķi žēlabaini.

Nākošajā rītā, kas atausa pavisam pelēks, dzelzceļnieku koope- rativs «Līnijnieks», kur kuprainis bija vadītājs, bet viņa jautrie biedri — valdes un veikala komisijas locekļi, tika slēgts inventa­rizācijās dēļ. Cik revidenti jutās rūgti izbrīnījušies, kad viņi vei­kalā neatrada ne miltus, ne piparus, ne saimniecības ziepes, ne lopu siles, ne tekstilpreces, ne rīsus! Plaukti, lete, atvilktnes, to­verīši — viss bija iztīrīts. Tikai veikala vidū uz gridas, tiekdamies- pretī griestiem, stāvēja milzīgi četrdesmit devītā numura med­nieku zābaki ar dzeltenām pazolēm, un stikla būdā blāvi mirgoja automatiskā kase «National», tās niķelētā dāmas biste bija kā nosēta dažādas krāsas spiedpodziņām. Bet Kozļēvičam uz dzīvokli tautas tiesas izmeklētājs piesūtīja pavēsti: šoferi izsauca par lie­cinieku kooperativa «Līnijnieks» lietā.

Kuprainis un viņa draugi vairs neieradās, un zaļā mašīna trīs dienas nostāvēja bez darba. r

Jauni pasažieri tāpat kā pirmie ieradās tumsas aizsegā. Viņi arī iesāka ar nevainīgu izbraukumu ārpus pilsētas, bet doma par šņabi viņiem radās, tikko mašīna bija nobraukusi pirmo puskilo­metru. Acīm redzot arbatovieši nespēja iedomāties, kā var skaidrā prātā izmantot automobili, un uzskatīja Kozļēviča autoratus par izvirtības perēkli, kur noteikti jāuzvedas bramanīgi, jāmētājas ar jēliem vārdiem un vispār zaļi jāuzdzīvo. Tikai tagad Kozļēvičs saprata, kāpēc vīrieši dienā, iedami garām viņa stāvvietai, sa­mirkšķinājās un nelabi smīnēja.

Viss norisa pavisam citādi, nekā Kozļēvičs bija sapņojis. Nak­tīs viņš drāzās ar iedegtiem prožektoriem garām tuvējām birzīm, klausījās aizmugurē sēdošo piedzērušo pasažieru kņadā un klai­gās, bet dienā, apdullis no bezmiega, sēdēja pie izmeklētājiem un deva liecības. Arbatovieši diezin kāpēc zaļi uzdzīvoja ar naudu, kas piederēja valstij, sabiedrībai un kooperativiem. Un Kozļēvičs pret savu gribu no jauna iegrima Kriminālkodeksā atvarā, tā tre­šās daļas pasaulē, kas pamācoši runā par amatpersonu nozie­gumiem.

Sākās tiesu procesi. Un katrā no tiem kā apsūdzības galvenais liecinieks uzstājās Ādams Kozļēvičs. Viņa patiesie stāsti galīgi satrieca apsūdzētos, un tie, smokot asarās un šņukstos, visā atzi­nās. Viņš pazudināja daudzas iestādes. Par viņa pēdējo upuri krita apgabala kinoorganizacijas filiāles nodaļa, kas Arbatovā uz­ņēma vēsturisku filmu «Steņka Razins un kņaze». Visu filiāli ietupinaja uz sešiem gadiem, bet filmu, kas izsauca interesi tikai tiesas procesā, nodeva lietišķo pierādījumu muzejam, kur jau atradās kooperativa «Līnijnieks» mednieku zābaki.