IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Tomēr šinīs pašās nodaļās blakus patiesībai sastopam arī nepatiesas vie­tas — un tieši rakstura attīstībā. Vecās pasaules pārstāvim Benderam, kas beidzot ieguvis senilgoto miljonu un pēkšņi pārliecinājies, ka šis miljons pa­domju apstākļos viņam nepaver nekādas iespējas, vajadzēja kļūt niknam un naidīgam uz visu apkārtējo — te izpaustos viņa rakstura patiesīgums, kur labsirdība un jautrība galu galā ir tikai ārēja čaula, bet visam pamatā iedzī­vošanās kāre. Bet «Zelta teļa» pēdējās nodaļās noticis gluži otrādi: Bendera būtiskākās īpašības it kā pazūd, bet tīri ārējais ieguvis gandrīz patstāvīgu nozīmi. Apjukums, labsirdība un devība viņā uzvarējuši vilka dabu tiktāl, ka Ostaps divas reizes nolemj šķirties no sava miljona, te atstādams to tukšā alejā, te nododams pastā kā sūtījumu, kas adresēts Finansu Tautas komisa- riatam. Seit rakstura attīstība neatbilst patiesībai un ir pretrunā ar romana kopējo satirisko ieceri un ar tā nesaudzīgo un dzēlīgo finālu, kad Benders, apkāries ar zelta pulksteņiem, ordeņiem un papirosu etvijām, ar zelta bļodu uz krūtīm, ticis pāri Dņestrai, mēģina aizkļūt uz savu Riodežaneiro, bet no­kļūst rumāņu sigurances rokās. Sis likumsakarīgais fināls ir lielisks! Bet pati Bendera bēgšana uz kapitalisma apsolīto zemi ar savu dabiskumu tikai pa­svītro iepriekšējo notikumu nedabiskumu, kad grūtsirdīgais blēdis mēģina no­dot Finansu Tautas komisariatam savu tik sūri grūti iegūto miljonu.

Dažreiz gadās, ka, analizējot satirisku darbu, mūsu kritika ne mazums uz­manības veltī pozitivo un negativo personu skaita salīdzināšanai un uz šā pamata dažkārt izdara secinājumus, kas bieži vien ir ļoti tālu no patiesības, jo satirisko tēlošanas paņēmienu daudzveidība ir neizsmeļama, bet pati bū­tība — satiras asums, mērķtiecība un spēks — nav atkarīga no tā, cik izlietots baltās vai melnās krāsas, bet pirmām kārtām no autora attieksmes pret cil­vēkiem un lietām, kas aprakstītas grāmatā.

Romānu «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» autori stāv skaidrās un no­teiktās pozicijās. Viņi nedeklarē katrā lappusē savu mīlestību uz padomju iekārtu un padomju dzīves veidu, bet ar šīs mīlestības jūtām ir pilna katra grāmatas lappuse. Autori kā saimnieki smejas par to, kas ir smieklīgs, par nesamērību un vājajām vietām mūsu attīstībā, bet ar visu satiras spēku vēr­šas pret vecās iekārtas atliekām, un tādās reizēs viņi ir nesaudzīgi un neatzīst nekādus kompromisus.

Ilfa un Petrova romānu personāžā lielākā daļa ir kā polipi, kas no visām pusēm aplipuši kuģim, kas dodas uz nākotni, uz sociālismu. Šī nāvei nolemtā sīkā polipu pasaulīte ir abu satiriķu galvenais uzmanības priekšmets. Paralēli viņi parāda arī tās vietas, tās alas un šķirbas, kur visvieglāk ieperinās šie paraziti. Tomēr mēs visu laiku jūtam, ka šī polipu pasaulīte ir tikai pasaulīte un ka pastāv īsta, liela pasaule, ar kuru saduroties polipu pasaulīte katru reizi cieš zaudējumus, ka tā nolemta neizbēgamai bojā ejai. Divi miljonāri — «tabeļvedis» Koreiko un «Turcijas pavalstnieka» dēls Benders — siltā un tumšā preču vagonā, kurā gaiss «bija blīvs un smacīgs kā vecā kurpē», kārto savus pēdējos darījumus; bet aiz vagona sienas svinīgi un līksmi satiekas Dienvidu un Ziemeļu sliežu licēju pilsētiņas; par Petuchovas madamas bril­jantiem ceļ jaunu strādnieku klubu, notiek birokrātismā un kukuļošanas indes saēstā «Herkulesa» tīrīšana; ar varenu dūkoņu garām blēžiem un viņu pus- sabrukušajai «Antilopei» aizjoņo autokolona . ..

Bet dosim vārdu pašiem autoriem:

«Blēži noslēpās zālē pie paša ceļa un, pēkšņi zaudējuši savu parasto ne­kaunību, klusēdami vēroja garāmbraucošo kolonu.

Žilbinošas gaismas strēle viļņojās uz ceļa. Mašīnas mīksti skrapstēja, skrejot garām satriektajiem antilopiešiem. Putekļi savērpās zem riteņiem. Gari stiepti auroja signāli. Vējš brāzās uz visām pusēm. Pēc brīža viss pagaisa, un tumsā ilgi šūpojās un lēkāja vienīgi pēdējās mašīnas rubina lukturītis.

īstā dzīve aizlidoja garām, priecīgi taurējot un zibsnījot lakotos spārnus.»

Vai tad var vēl skaidrāk izteikt autoru nostāju un viņu satiras jēgu, nekā tas pateikts šais rindās, vai var vēl skaidrāk norādīt mērķi, kura vārdā uzrak­stīta ik rinda šajās humora un asprātību bagātajās, talantīgajās grāmatās?

Konstantins S i m o n ov s

ZELTA TEĻŠ

No autoriem………………………………………………………………………………………………………………….. 299

Pirmā daļa

«Antilopes» ekipāžā

I nodaļa. Par to, kā Paņikovskis pārkāpa konvenciju 301

II nodaļa. Leitnanta Šmidta trīsdesmit dēli …. 311

III nodaļa. Benzins jūsu — idejas mūsu……………………………………………………. 321

IV nodaļa. Parasts čemodanelis…………………………………………………………………. 331

V nodaļa. Pazemes valstība…………………………………………………………………………… 338

VI nodala. «Antilope Gnu»…………………………………………………………………………… 344

VII nodala. Slavas saldā smagme……………………………………………………………….. 353

VIII nodaļa. Žanra krize……………………………………………………………………………… 363

IX nodaļa. Atkal žanra krize………………………………………………………………………… 374

Otrā dala Divi kombinatori

X nodala. Brāļu Karamazovu telegrama…………………………………………………….. 384

XI nodala. Herkulesieši…………………………………………………………………………………. 387

XII nodaļa. Homērs, Miltons un Paņikovskis …. 394

XIII nodala. Vasisualijs Lochankins un viņa loma Krie­

vijas revolūcijā…………………………………………………………………………. 403

XIV noda/a. Pirmā tikšanās……………………………………………………………………….. 416

-T»

XV nodala. Ragi un nagi……………………………………………………………………………….. 426

[1]arābu apģērba gabals.

[2]bekešs — garš, senlaicīgs krokots metelis ar ievilktu vidukli un zvēr­ādām.

[3]autodors — biedrība autotransporta, traktoru un ceļu attīstības vei­cināšanai; pastāvēja PSRS no 1927. līdz 1935. gadam. Tulk.

[4] Vērtēšanas un konfliktu komisija.

[5] musorgska opera.

[6] tropars (grieķu vai.) — garīga dziesma.

[7] karagača — īpatns austrumu koks.

[8] sfatul-cerijs — marionetu valdība Rumānijā, kas parstavēja Besara- bijas kontrrevolucionaros muižnieku un buržuazijas slāņus.

[9] sigurance — politiskas policijas nosaukums Rumānijā.