IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Romana «Divpadsmit krēsli» darbība norisinās tajā pašā 1927. gadā, kurā romāns uzrakstīts. Bagātīgajā negativo tipu kolekcijā, kas tur parādīta, varam atrast personāžus, kuros sevišķi spilgti izpaužas tā laika iezīmes. Bet blakus tiem ir arī tādi, kas nodzīvojuši līdz mūsu dienām un visumā maz izmainī­jušies un ar savu eksistenci vien jau apliecina, ka kapitalisma atliekas nemaz nav tik viegli iznīdējamas.

Pirmajai kategorijai pieder «Zobena un spīļarkla savienības» darboņi, sā­kot ar ļaunuma pilno niekkalbi un slaistu Poļesovu un beidzot ar «Odesas kliņģeru arteļa» priekšsēdētāju nepmani Kisļarski, kas gatavs ziedot krietnu sumu par labu kapitalisma restauracijai un tūlīt, tiklīdz draud kaut niecīgākās atmaskošanas briesmas, var pienest ziņas prokuratūrai par visiem saviem līdz­gaitniekiem. So tipu galerijai pieskaitāms arī bijušais kancelejas ierēdnis Koro- beiņikovs, kas mājās glabā revolūcijas sākumā rekvizēto mēbeļu orderu kopi­jas, gaidīdams to dienu, kad atgriezīsies kungi un par attiecīgu samaksu va­rēs saņemt ziņas par to, kur atrodas viņu manta. Siem pašiem tipiem pie­skaitāms, protams, ari pats Vorobjaņinovs, kas dzīvo vienās cerībās, kā varētu uzdzīvot par sievasmātes briljantiem vēl kopš pirmsrevolūcijas laikiem viņam tik labi pazīstamajos un neaizmirstamajos ārzemju krogos un atklātajos namos.

Visi šie «Divpadsmit krēslos» attēlotie tipi, kam toreiz 1927. gadā bija daudz reālu prototipu dzīvē, ir ļoti smieklīgi savā bezspēcībā un atbaidoši sa­vās muļķīgajās cerībās. Pateicoties autoru trāpīgajai satirai, šīs figūras arī tagad,, kad tās kļuvušas par pagātnes ēnām, nav zaudējušas lasītāju interesi.

Romānā ir arī otra tipu galerija. Tā ir Elločka no kanibalu cilts ar savu nožēlojami nabadzīgo leksiku, kas sastāv no trīsdesmit vārdiem, ai fantastiski smieklīgo māniju sekot amerikaņu miljonāru dāmu modei un ar visai prak­tisko ķērienu izspiest naudu no saviem tuvākajiem. Tāds pats ir arī kautrīgais zaglēns Aļchens, sīks, nežēlīgs ierāvējs, kas kā dēle piezīdies Sociālās nodro­šināšanas organizacijai un apzog nespējīgās večiņas. Tāds pats arī «jaunais cilvēks ar auna frizuru un nekautrīgo skatienu» —• dzejnieks haltūrists Ņiki- fors Trubeckis-Luņķis ar saviem nebeidzamajiem pantiem par Gavrilu, kas bijis gan maiznieks, gan mežstrādnieks, gan pastnieks — atkarībā no tā, kā­das nozares žurnalam piedāvāta kārtējā «gavriliade».

Jāatzīst, ka pēc Ilfa un Petrova nevienam nav izdevies ar tādu naidu un izsmieklu atmaskot literārās haltūras negodu un pērkamību.

To pašu var sacīt arī par tām romana lappusēm, kas rāda Gogoļa «Pre­cību» iestudējumu teātrī «Kolumbs». Te autori nav izveidojuši Luņķim līdzī­gus tipus, bet tas viņus netraucēja apbrīnojami trāpīgi izsmiet ākstību un for­mālismu teatra māksiā, ko savā laikā mēģināja pasludināt par kaut ko pro- gresivu un ultrarevolucionaru.

Taču ar to romana saturs vēl nav izsmelts. Tas ir daudz bagātāks. Pat epizodēs, kur pārsvarā humors «tīrā veidā», jūtami asi satiriski vilcieni. Lai atceramies kaut vai to, kā aprakstītas bezgalīgās runas par starptautisko stā­vokli, ar kurām Stargorodā tramvaju satiksmes atklāšanas svinībās uzstājas cilvēki, kas patiešām krietni pastrādājuši, bet, aplamas inerces virzīti, sabojā pelnītos svētkus kā sev, tā citiem, vai arī Bendera izdomātā maksas piedzī­šana par Iegruves apskatīšanu Pjatigorskā, patiesībā blēdīgs darījums, kura panākumi psieholoģiski izskaidrojami ar to, ka ekskursanti pieraduši, ka pil­sētas iestādes aplamos, šauri praktiskos nolūkos iekasē maksu par visu, ko rāda ekskursantiem.

Satiriskās ainas romānā ir pārsvarā, bet nav vajadzības grēkot pret īste­nību un apgalvot, ka «Divpadsmit krēsli» ir satīrisks romāns tīrā veidā. Blakus satiriskām nodaļām un epizodēm tajā ir ari nodaļas, kur nav satīras elementu. Būtu veltīgi tos meklēt, teiksim, tādā nodaļā kā «Starpplanētu šacha kongress» vai arī Absolona Iznurenkova rakstura notēlojumā. Romānā daudz jauneklīgi veselīga, dzirkstoša humora. Dažās vietās šis Marka Tvena garam līdzīgais veselīgais un bagātais humors tuvojas pārspīlējumam, kas atrodas gandrīz uz neiespējamā robežas. Izņemot pavisam retus gadījumus, autori gandrīz nekad nezaudē mēra sajūtu, un viņu daudzšķautņainais, spilgtās krā­sās veidotais romāns visā tā sarežģītajā satirisko un komisko elementu savi- jumā ir un paliek vērtīgs darbs.

llfa un Petrova otrs romāns «Zelta teļš» iznāca četrus gadus vēlāk par «Divpadsmit krēsliem» — 1931. gadā. Viens no galvenajiem «Divpadsmit krēslu» varoņiem — «lielais kombinators», blēdis un avantūrists Ostaps Ben- ders — pārgājis arī uz jaunā romana lappusēm un kopā ar trim citiem, tikai daudz sīkākiem blēžiem, uzsāk dzīšanos pēc miljons rubļiem, kurus iegūstot viņš domā kļūt laimīgs jebkuros apstākļos.

Romānā «Divpadsmit krēsli» Petuchovas madamas briljantu meklēšana pirmām kārtām noderēja kā sižeta motivācijā, kas deva iespēju iepazīstināt lasītāju ar veselu satiriski iezīmētu tipu galeriju. Sis sižets tikai pašās bei­gās ar visu asumu vērsās pret apslēpto bagātību meklētājiem. Viņu meklē­jumu veltīgums ar savu pārsteidzošo nenovēršamību kļūst skaidrs tikai pašās pēdējās romana lappusēs, kad apstulbušā Vorobjaņinova acu priekšā Petucho­vas madamas briljanti parādās staltas strādnieku kluba ēkas veidā. «Zelta teļā» atšķirībā no «Divpadsmit krēsliem» sižets jau gandrīz no paša sākuma veidojas tā, ka Bcndera veltīgās cerības sasniegt laimi, kad būs miljons ka­batā, lasītājs nojauš daudz agrāk nekā Benders pats.

Benders domā kļūt laimīgs, izspiedis miljonu no kāda cita afērista, taču tas — nevis viena, bet veselu desmit netaisnā ceļā iegūtu miljonu īpašnieks, pagrīdes miljonārs Aleksandrs Ivanovičs Koreiko — pats jūtas nelaimīgs so­ciālismā celtniecības apstākļos. Saglabāt naudu viņš var, tikai slēpdams savu bagātību un tātad nedrīkstēdams izdot lielākas sumas, jo tas viņu varētu aimaskot. Koreiko dzīvo kā burvju lokā, ko izveidojuši sociālismā apstākļi. Viņš var glabāt un turpināt plēsoņas līdzekļiem vairot savu naudu, tikai slēp­damies aiz nabadzīga kantorista maskas, saprazdams, ka viņa stāvoklis nevar mainīties, kamēr pastāv padomju vara.

Dzīdamies pēc kārotā miljona, Benders nedomā par to, ka, kļuvis tā īpaš­nieks, viņš nokļūs tādā pašā stāvoklī kā Koreiko. Benders ar neiedomājamu neatlaidību cenšas iegūt miljonu tai laikā, kad lasītāja acu priekšā jau pilnībā noskaidrojies Koreiko liktenis, tāda cilvēka liktenis, kura alga ir četrdesmit rubļu mēnesī, bet kuram apbružātajā čemodānā, ko viņš nodod glabāšanā te vienā, te otrā stacijā, glabājas desmit miljonu. Te satiriskā ievirze likta pa­matā jau pašā romana iecerē, tā veidojumā. Ja romānā «Divpadsmit krēsli» varam runāt tikai par satirisko ainu pārsvaru, tad «Zelta teļš» iecerēts un izveidots kā īsti satirisks darbs, un tādēļ vietas, kur autori atkāpušies no sava nodoma, tiek uzskatītas par vājām.

Objekti, kas satiriski jāatmasko «Zelta teļā», ir nozīmīgāki nekā «Div­padsmit krēslos», un uz tiem autori raida jau smagākas artilērijas ugunis. Kā pirmais jāmin pagrīdes miljonārs Koreiko — cilvēks ar blāvām acīm un ne­izteiksmīgu seju, bet ar īsta kapitālistiskā plēsoņas ķērienu, kas savu zvērīgo karjeru sācis ar tiešu slepkavību (viņš nolaupa dažus ešelonus ar labību, kas domāti badacietējiem Pievolgā). Tā nebija nejaušība, ka autori izvēlējās tieši tādu šīs karjeras sākumu. Koreiko kapitālistiskā ierāvēja mantkārību viņi pa­rādījuši visā tās pretīgumā. Viņš ir īsts padomju laužu ienaidnieks, jo, lai izbaudītu visu, ko viņam var dot netaisnā ceļā iegūtie desmit miljoni, viņam nepieciešama kapitalisma restauracija. Tas ir viņa sapnis, viņa vienīgā cerība uz laimi.