IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Nekad nedarīšu! — komandors iesaucās. — Studenta goda­vārds!

Vējā klaudzēja jumti, šūpojās laternas, ēnas slīdēja pa zemi, un lietus šķīla autpmobiļu prožektoru gaismas kūļus.

— Pietiek psicholoģisku ekscesu, — Benders līksmi iesaucās,

— pietiek pārdzīvojumu un pašmocību! Laiks sākt buržuāzisku, darbīgu dzīvi. Uz Riodežaneiro! Nopirkšu plantaciju un piepra­sīšu, lai atsūta Balaganovu pērtiķa vietā. Lai plūc man bananus.

Naktī pa Piedņestras klānu gāja dīvains cilvēks. Viņš bija milzīgs un bezformīgi resns. Viņu cieši ieskāva brezenta praķis ar paceltu bašliku. Garām niedrājiem zem kuplajiem augļu kokiem dīvainais cilvēks zagās uz pirkstgaliem kā guļamistaba. Reizem viņš apstājās un nopūtās. Tad zem praķa atskanēja šķindoņa, kādu izdod viens pie otra piesitušies metala priekšmeti. LJn katru reizi pēc tam gaisā dzisa smalka, ārkārtīgi delikātā skaņa. Reiz dīvainais cilvēks aizķērās aiz slapjas saknes un pakrita uz vē­dera. Tad atskanēja tāds skaļš troksnis, it ka uz parketa butu no­mestas bruņas. Un vēl ilgi, lūkodamies tumsa, dīvainais cilvēks necēlās augšā.

Šalkoja marta nakts. No kokiem krita lejup un sašķīda pret zemi lielas, smagas lietus lāses ka aptiekara piliens.

— Nolādētā bļoda! — cilvēks nočukstēja.

Viņš piecēlās un līdz pašai Dņestrai aizgāja bez starpgadī­jumiem. Cilvēks pacēla stērbeles, nošļūca pa krastu lejā un, ar grūtībām turēdamies kājās uz izburbējušā ledus, aizskrēja uz Ru- manijas pusi.

Lielais kombinators gatavojās visu ziemu. Viņš sapirka zie- meļamerikaņu dolārus, no kuriem pretī raudzījās prezidentu ģī­metnes ar baltiem, viļņoti sacirtotiem matiem, zelta pulksteņus un etvijas, laulību gredzenus, briljantus un citas dārglietas.

Tagad viņš nesa līdz septiņpadsmit masivas etvijas ar mono- gramām, ērgli un gravētiem uzrakstiem:

«Krievu-Kar palu bankas direktoram un labdarim Jevsejam Rudolfouičam Polufabrikantam viņa sudrabkāzu dienā no atzi­nīgajiem dienesta biedriem.»

«Slepenpadomniekam M. I. Svjatotackim pēc senatoru revī­zijas no Černomorskas pilsētas priekšniecības locekļiem.»

Bet smagāks par visiem bija portsigars ar veltījumu:

«Aleksejevas iecirkņa pristava k-gm no pateicīgajiem tirgoņu kārtas ebrejiem.» Zem paraksta kvēloja emaljēta bultas caur- šauta sirds, kam, protams, vajadzēja simbolizēt tirgoņu kārtas ebreju mīlestību pret pristava kungu.

Kabatās bija sabāzti kā barankas savērti laulību riņķi, gre­dzeni un aproces. Uz muguras stiprās auklās trīs rindās karajās divdesmit pāru zelta pulksteņu. Daži no tiem kaitinoši tikšķēja, un Benderam likās, ka viņam pa muguru ložņātu kukaiņi. Starp tiem bija arī dāvanu eksemplāri, par ko liecināja uzraksts uz vāciņa:

«Mīļajam dēlam Serjožeņkam Ķastraki gatavības apliecības saņemšanas dienā.» Uz vārda «gatavības» ar adatu bija ieskrā­pēts vārds «dzimuma». To acīm redzot bija izdarījuši jaunā Ķas­traki draugi, kas izbrauca cauri uz divniekiem tāpat kā viņš pats. Ostaps ilgi negribēja pirkt šo nepieklājīgo pulksteni, bet galu galā paņēma, jo bija cieši apņēmies dārglietās ieguldīt visu miljonu.

Vispār ziema pagāja lielos darbos. Briljantus Ostaps ieguva tikai par četrsimt tūkstošiem; valutu, tanī skaitā visai apšaubāmu poļu un Balkanu naudu, izdevās savākt tikai par piecdesmit tūk­stošiem. Par pārējo sumu bija jāpērk diezgan smagas mantas. Sevišķi grūti bija kustēties ar zelta bļodu uz vēdera. Bļoda bija liela un ovala kā afrikaņu virsaiša vairogs un svēra divdesmit mārciņas. Komandora varenais kakls nolika zem archiereja smagā,

uz krūtīm nēsājamā krusta ar uzrakstu «Tēva un dēla un svētā gara vārdā», kas bija iegūts no bijušā katedrales hipodiakona pilsoņa Samooblaženska. Virs krusta brīnišķīgā lentā karājās Zelta Aunādas ordenis — izliets jēriņš.

Šo ordeni Ostaps ietirgoja no savāda veča, kas varbūt bija pats lielkņazs, bet varbūt arī lielkņaza kambarsulainis. Vecis pra­sīja pārmērīgi augstu cenu, aizrādīdams, ka tāds ordenis piederot tikai dažiem cilvēkiem visā pasaulē un tad arī pa lielākai daļai kronētām personām.

— Ar Zelta Aunādu, — večuks murmināja, — apbalvo tikai par augstāko varonību!

— Jā, man tieši piemīt ta augstākā varonība, — Ostaps atbil­dēja. — Bez tam es jēriņu pērku tikai tālab, ka tas tomēr pieder pie zelta lūžņiem.

Bet komandors liekuļoja. Ordenis viņam uzreiz bija iepaticies, un viņš nolēma to paturēt uz visiem laikiem kā Zelta Teļa ordeni.

Baiļu trenkts un kuru katru mirkli gaidīdams, ka norībēs šā­viens, Benders aizskrēja līdz upes vidum un apstājās. Spieda zelts — bļoda, krusts, aproces. Mugura niezēja zem pulksteņiem. Praķa stērbeles piemirka un svēra vairākus pudus. Ostaps ste­nēdams to norāva, nometa uz ledus un devās tālāk. Tagad kļuva redzams kažoks, liels, neparasts kažoks, gandrīz vai pats dārgā­kais priekšmets Ostapa tualetē. Viņš to meistaroja četrus mēnešus, būvēja kā māju, rasēja zīmējumus, saveda materialus. Kažoks bija dubulti šūts — iekšpusē no unikālām sudrablapsām, bet ār­pusē no dabiskā kotika. Apkakle no Sibirijas caunādām. Tas bija apbrīnojams kažoks! Superkažoks ar šinšilu ādas kabatām, kas bija piebāztas ar slīcēju glābšanas medaļām, krustiņiem, kurus nēsā zem apģērba, un zelta tiltiņiem — zobārstniecības technikas pēdējo sasniegumu. Lielā kombinatora galvu greznoja cepure. Ne­vis cepure, bet īsta bebrādas tiara.

Visai šai lieliskajai kravai vajadzēja nodrošināt komandoram vieglu, bezrūpīgu dzīvi siltā okeana krastā, bērnības iztēles pil­sētā starp Riodežaneiro palmām un gumijkokiem.

Pulksten trijos naktī spītīgais janičaru pēctecis izkāpa svešās zemes krastā. Te arī bija klusi un tumši, šeit arī bija pavasaris un no zariem ritēja lāses. Lielais kombinators iesmējās.

— Tagad dažas formalitātes ar atsaucīgajiem rumāņu bajā­riem — un ceļš brīvs. Es domāju, ka pāris trīs slīkoņu glābšanas medaļas uzspodrinās viņu pelēcīgo robežsargu dzīvi.

Viņš pagriežas uz padomju pusi un, izstiepis kupošaja migla resnu, kotikā tērptu roku, teica:

— Visu vajag darīt pēc formas. Forma numur pieci — atva­dīšanās no dzimtenes. Labs ir, adieu, varenā zeme! Man nepatīk būt pirmajam skolniekam un saņemt atzīmes par uzmanību, uzcī­tību un uzvedību. Es esmu privātpersonā, un man nav jāinteresē­jas par skābbarības bedrēm, tranšejām un torņiem. Mani visai maz interesē sociālistiskā problēma, kā pārveidot cilvēku par eņ­ģeli un naudas noguldītāju krājkasē. Gluži otrādi. Mani interesē sasāpējušie jautājumi par uzmanīgu izturēšanos pret vientuļa mil­jonārā personību…

Te atvadīšanos no tēvzemes pēc formas numur pieci pārtrauca vairāku apbruņotu stāvu parādīšanās; Benders pazina rumāņu robežsargus. Lielais kombinators ar cieņu paklanījās un skaidri norunāja speciāli iemācītu frāzi:

— Trajasku Romania Mare!

Viņš laipni ieskatījās robežsargu sejās, kas pustumsā tikko bija saredzamas. Viņam likās, ka robežsargi smaida.

— Lai dzīvo lielā Rumānijā! — atkārtoja Ostaps krieviski. — Es esmu vecs profesors, kas bēg no Maskavas Čekas! Jā, nu­dien, tik tikko izspruku! Sveicinu jūsu personā . . .

Viens no robežsargiem piegāja Ostapam cieši klāt un klusē­dams noņēma viņam bebrādas tiaru. Ostaps pastiepa roku pēc savas cepures, bet robežsargs tāpat klusēdams atstūma viņa roku atpakaļ.