IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Katrā sainītī pa desmit tūkstoši. Jums tas ir par maz? Ve­sels miljons, trūkst tikai kāds sīkumiņš. Viss, kā nākas. Paraksti, parketveidīgais tīkliņš un ūdenszīmes.

Vispārējā klusumā Ostaps sarausa naudu atpakaļ čemodānā un uzmeta to uz bagažas plaukta ar tādu žestu, kas Ostapam pa­šam likās karalisks. Viņš atkal apsēdās uz dīvana, atgāzās pret atzveltni, plaši iepleta kājas un paskatījās uz bandiniekiem skrandiniekiem.

— Kā redzat, humanitarās zinātnes arī dod augļus, — sacīja miljonārs, aicinādams studentus papriecāties kopā ar viņu.

Studenti klusēja, pētīdami dažādas pogas un āķus kupejas ornamentētajās sienās.

— Dzīvoju kā dievs, — Ostaps turpināja, — vai arī kā pus­dievs, kas galu galā ir viens un tas pats.

Pēc īsa brītiņa lielais kombinators nemierīgi sakustējās un visdraudzīgākajā tonī iesaucās:

— Ko jūs, velni, esat degunus nokāruši?

— Nu, man jāiet, — domīgi sacīja ūsainis, — aiziešu uz savu kupeju, paskatīšos, kas un kā.

Un viņš aizsteidzās no kupejas.

— Apbrīnojama parādība, brīnišķīga parādība, —- Ostaps ieteicās, — vēl šorīt mēs nebijām pat pazīstami, bet tagad jutp- mies tā, it kā pazītu cits citu vismaz desmit gadus. Kā tas iz­skaidrojams, vai fluidi iedarbojušies?

_— Cik mums jāmaksā par tēju? — Parovickis jautāja. — Cik mes, biedri, izdzērām? Deviņas vai desmit glāzes? Jāuzzin pie pavadoņa. Es tūlīt atgriezīšos. Viņam sekoja vēl četri cilvēki, vē­lēdamies palīdzēt Parovickim viņa norēķinos ar pavadoni.

— Varbūt kaut ko uzdziedāsim? — Ostaps ierosināja. — Kaut ko sirdi aizgrābjošu. Piemēram, «Sergejs pops, Sergejs pops!». Vēlaties? Man ir dievišķīgs voldzinieka bass.

Un, negaidīdams atbildi, lielais kombinators steigšus sāka dziedāt: «Lejup pa upīti, lejup pa Kazanku zilpelēks pīļtēviņš peld.» Kad bija laiks kopīgi uztvert piedziedājumu, Ostaps kā kapelmeistars pacēla rokas un piesita ar kāju, bet kora dārdo­šais grāviens nesekoja. Vienīgi Lida Pisarevska aiz kautrības iepīkstējās: «Sergejs pops, Sergejs pops!» — bet tūlīt aprāvās un izskrēja ārā.

Draudzība gaisa acīm redzot. Drīz kupejā bija palikusi tikai labsirdīgā un atsaucīgā meitene vingrošanas kurpēs.

— Kur tad visi aizskrējuši? — Benders jautāja.

— Patiešām, — meitene nočukstēja, —- jāiet uzzināt.

Viņa veikli metās uz durvīm, bet nelaimīgais miljonārs viņu satvēra aiz rokas.

— Es pajokoju, — viņš murmināja, — es esmu darba cilvēks. Es esmu simfoniskā orķestra diriģents! … Es esmu leitnanta Smidta dēls!… Mans tētis ir Turcijas pavalstnieks. Ticiet man!…

— Laidiet! — meitene čukstēja.

Lielais kombinators palika viens.

Kupeja drebēja un čīkstēja. Karotītes skanēja tukšajās glāzes, un viss tējas ganāmpulks pamazītēm slīdēja uz galdiņa malu. Durvīs parādījās pavadonis, ar zodu piespiezdams segu un pa­lagu klēpi.

Cernomorskā dārdēja jumti un ielās auroja asi vēji. Ar pil­sētai negaidīti uzbrukušo ziemeļaustrumu vēju maiga atvasara bija aiztriekta pie atkritumu kastēm, notekām un namu izbūvēm. Tur tā mira starp nodzeltējušām kļavu lapām un saplēstam tram- vajbiļetēm. Vēsās krizantēmas grima ziedu pārdevēju bļodās. Vējš raustīja slēgto kvasa pārdošanas būdu slēģus. Baloži sūro­jās «beigas būs, beigas būs». Zvirbuļi sildījās, knābādami karstus zirgu bumbuļus. Cernomorskieši gāja pret vēju, galvas nodūruši kā vērši. Sliktāk par visiem klājās pikē vestēm. Vējš rāva nost viņu plakandibena salmenīcas un panamas platmales un ripināja lejup pa bruģēto ielu uz bulvāri. Večuki pikti un aizelsušies skrēja tām pakaļ. Virpuļi ielās trieca uz priekšu pašus ķērājus tik spē­cīgi, ka viņi reizēm apdzina savas galvassegas un atguvās, tikai piespiedušies pie Katrinas dižmaņa bronzas statujas slapjajām kājām, kas stāvēja laukuma vidū.

«Antilope» savā stāvvietā čīkstēja kā pietauvots kuģis. Ja ag­rāk Kozļēviča mašīna radīja jautru izbrīnu, tad tagad tā iedvesa žēlumu: kreisais pakaļējais spārns bija piesiets ar virvi, ievēro­jamu daļu aizsargstikla aizvietoja finiera plāksnīte; katastrofā bija pazudis arī gumijas bumbieris ar visu matčišu, tagad tā vietā saitītē karājās niķelēts priekšsēdētāja zvaniņš. Pat stūres rats, uz kura atpūtās Ādama Kazimiroviča godīgās rokas, bija mazliet nošķiebies uz sāniem. Uz trotuāra līdzās «Antilopei» stā­vēja lielais kombinators. Ar elkoņiem atspiedies uz mašīnas borta, viņš teica:

— Es jūs, Adam, esmu piekrāpis. Es jums nevaru uzdāvināt ne «izotu-fraskinu», ne «linkolnu», ne «buiku» un pat ne «fordu». Es nevaru nopirkt jaunu mašīnu. Valsts mani neuzskata par pircēju. Es esmu privātpersonā. Vienīgais, ko varētu iegūt pēc sludinājuma avīzē, tā būtu tāda pati grabaža kā mūsu «An­tilope».

— Kāpēc gan, — Kozļēvičs iebilda, — mans «lorens ditrichs» ir laba mašīna. Ja vēl dabūtu lietotu eļļas pievadcauruli, man ne­vajadzētu nekādu «buiku».

— Cauruli es jums atvedu, — Ostaps sacīja, — te ta bus. Un tas ir vienīgais, dārgo Adam, ar ko varu jums palīdzēt transporta mechanizacijas laukā.

Kozļēvičs ļoti nopriecājās par cauruli, ilgi grozīja rokas un tūlīt ņēmās pielāgot. Ostaps pagrūda zvaniņu, tas izdvesa ap­spriežu zvana skaņu, un dedzīgi iesāka:

— Jūs zināt, Ādam, tādu jaunumu — katru pilsoni spiež gaisa stabs ar divi simti četrpadsmit kilogramu speķu!

— Nē, — sacīja Kozļēvičs. — Un kas tad ir?

— Kā — kas ir! Tas ir zinātniski medicīnisks fakts. Un man kopš neilga laika no tā kļuvis smagi. Jūs tikai padomājiet!

Divsimt četrpadsmit kilogramu! Spiež augas dienas un sevišķi pa naktīm. Es slikti guļu. Ko?

— Nekas, es klausos, _— Kozļēvičs maigi atbildēja.

— Man ir ļoti slikti, Adam. Man pārāk liela sirds.

«Antilopes» vadītājs iesprauslojās. Ostaps turpināja pļāpāt:

— Vakar uz ielas pie manis pienāca vecene un piedāvāja no­pirkt primusa «mūžīgo» adatu. Vai zināt, Ādam, es nenopirku. Man nav vajadzīga mūžīgā adata, es nevēlos mūžīgi dzīvot. Es gribu nomirt. Man piemīt iemīlēšanās visas banalās pazīmes: nav apetites, moka bezmiegs un dzejošanas manija. Klausieties, ko es vakarnakt šūpojošās elektriskās spuldzes gaismā uzsmē­rēju: «Man atmiņā vēl brīdis svētais, kad pēkšņi parādījies tu kā dailes ģēnijs neredzētais, kā tēls, kas tumsā starotu.» Labi, vai ne? Talantīgi? Un tikai rītausmā, kad bija uzrakstītas pēdējās rindas, es atcerējos, ka šo dzeju jau uzrakstījis A. Puškins. Tāds trieciens no klasiķa puses! Vai ne?

— Nē, nē, turpiniet, — Kozļēvičs līdzjūtīgi sacīja.

— Tā, lūk, es dzīvoju, — ar trīsām balsī turpināja Ostaps —•• Manas miesas pierakstītas viesnīcā «Kaira», bet dvēsele klīst apkārt, tai negribas pat uz Riodežaneiro. Un tad vēl atmosfēras spiediens.

— Vai jūs pie viņas esat bijis? — jautāja vaļsirdīgais Kozļē­vičs. — Pie Zosjas Viktorovnas?

— Neiešu, — Ostaps teica, — aiz lepnas kautrības. Manī pa­modies janičaru gars. Es tai nelietei no Maskavas atsūtīju tele- gramas par trīssimt piecdesmit rubļiem un nesaņēmu atbildi ne par pusrubli. Un tā apietas ar mani, kuru mīlējušas mājsaimnie­ces, mājkalpotājas, atraitnes un pat viena zobu techniķe. Nē, Ādam, es tur neiešu. Uz redzēšanos!