IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Skolotājs vēlas zināt, vai apmeklētāja čemodānā neslēpjas dziesmas un sagas un vai apmeklētājs netaisās tās skaļi nolasīt, bet, tā kā skolotājam jau daudzi lasījuši dziesmas un sagas, viņš vairāk nespēj tās klausīties.

— Sakiet skolotājam, ka sagu nav, — Ostaps godbijīgi at­bildēja.

Melnacainais sirmgalvis kļuva vēl nemierīgāks un, uztraukti runādams, šausmās ar pirkstu norādīja uz čemodānu.

— Skolotājs jautā, — tulks turpināja, — vai ienācējs nav no­domājis apmesties viņa numurā, jo pie viņa uz pieņemšanu vēl neviens nav ieradies ar čemodānu.

Un tikai pēc tam, kad Ostaps bija nomierinājis tulku, bet tulks filozofu, sasprindzinājums pārgāja un sākās saruna.

— Pirms atbildes uz jūsu jautājumu par dzīves jēgu, — tulks sacīja, — skolotājs vēlas teikt dažus vārdus par tautas izglītību Indijā.

— Pasakiet skolotājam, — Ostaps teica, — ka tautas izglītī­bas problēma mani satrauc kopš bērnu dienām.

Filozofs aizvēra acis un sāka gausi runāt. Pirmo stundu viņš runāja angliski, bet otro stundu bengaliski. Brīžiem viņš sāka dziedāt klusā, patīkamā balsī, bet reiz pat piecēlās kājās un, pa- eēlis talaru, izdarīja dažas dejas kustības, acīm redzot attēlodams skolnieku spēles Pendžabā. Tad viņš apsēdās un atkal aizvēra acis, bet Ostaps ilgi klausījās tulkojumu. Sākumā Ostaps laipni māja ar galvu, vēlāk miegaini skatījās pa logu un pēdīgi centās izklaidēties — bārstīja kabatā sīknaudu, tīksminājās ar gredzenu un pat visai atklāti pamirkšķināja skaistulītei stenografistei, un viņa vēl ātrāk skripstināja ar zīmuli pa papīru.

— Bet kā tad tomēr paliek ar dzīves jēgu? — izmantodams izdevīgu brīdi, jautāja miljonārs.

— Skolotājs vispirms vēlas, — tulks paskaidroja, — iepazīs­tināt ienācēju ar plašajiem materialiem, kurus viņš savācis, pētī­dams tautas izglītības darbu PSRS.

— Pasakiet viņa labdzimtībai, — Ostaps atbildēja, — ka ienā­cējs neiebilst.

Un mašīna atkal sāka strādāt. Skolotājs runāja, dziedāja pio­nieru dziesmas, rādīja sienasavīzi, kuru viņam bija pasnieguši simt četrdesmit sestās darba skolas bērni, un vienreiz pat aprau­dājās. Tulki bubināja divās balsīs, stenografiste rakstīja, bet Ostaps izklaidīgi tīrīja nagus.

Pēdīgi Ostaps skaļi ieklepojās.

— Ziniet, — viņš sacīja, — tulkot vairs nevajag. Es esmu sā­cis saprast bengaliski. Vienīgi kad viņš runās par dzīves jēgu, tad pārtulkojiet.

Kad filozofam apliecināja Ostapa neatlaidīgo vēlēšanos, meln- acainais sirmgalvis kļuva pavisam nemierīgs.

— Skolotājs saka, — tulks teica, — ka viņš pats atbraucis uz jūsu lielo zemi, lai uzzinātu, kur slēpjas dzīves jēga. Tikai tur, kur tautas izglītība nostādīta tik augstu kā pie jums, dzīvei ir dziļa jēga. Kolektivs …

— Uz redzēšanos, — ātri iesaucās lielais kombinators, — pa­sakiet skolotājam, ka ienācējs lūdz atļauju nekavējoties aiziet.

S/2

Bet filozofs jau inaigā balsī dziedāja «Budjonija maršu», kuru viņš bija iemācījies no padomju bērniem. Un Ostaps aizgāja bez atļaujas.

— Krišna! — kliedza lielais kombinators, skraidīdams pa savu istabu. — Višna! Kas te notiek pasaulē? Kur slēpjas dzīves lielā, raupjā patiesība? Bet varbūt es esmu dumjš un nekā nesaprotu un dzīve pagājusi muļķīgi un nejēdzīgi? īsts induss, kā redzat, visu zina par mūsu plašo zemi, bet es kā Indijas viesis operā kaļu vienmēr vienu un to pašu: «Kur dimantiem nav skaita klinšu vīlēs.» Cik tas viss ir riebīgi!

Sai dienā Ostaps pusdienoja bez degvīna un pirmo reizi at­stāja čemodānu numurā. Vēlāk viņš mierīgi sēdēja uz palodzes, ar interesi vērodams parastos garāmgājējus, kas lēca autobusā kā vāveres.

Naktī lielais kombinators pēkšņi pamodās un apsēdās uz gul­tas malas. Bija klusu, un tikai no restorānā caur atslēgas cau­rumu spiedās iekšā melancholiskas bostona skaņas.

— Kā es varēju aizmirst! — viņš dusmīgi iesaucās.

Viņš iesmējās, iededza gaismu un ātri uzrakstīja telegramu:

«Cernomorskā Zosjai Siņickai Sakarā ar mūža lielāko kļūdu gatavs lidot uz Cernomorsku mīlestības spārniem steidzami tele­grafējiet Maskava Grandhotelis Benderam»

Viņš pazvanīja un pieprasīja, lai telegramu nosūtītu nekave- joties kā zibenstelegramu.

Zosja neatbildēja. Nesekoja atbildes arī uz citām telegramam, kuras bija uzrakstītas tādā pašā izmisuma pilnā un liriskā no­skaņā.

Vilciens gāja uz Cernomorsku.

Pirmais pasažieris novilka svārkus, pakāra tos uz bagažnieka misiņa radziņa, tad novilka kurpes, tad pec kartas pievilka res­nās kājas gandrīz pie pašas sejas un uzvilka rītakurpes ar mē­lītēm.

— Vai jūs esat dzirdējis notikumu ar kādu Voroņežas mēr­nieku, kas izrādījies japaņu mikado radinieks? — viņš jautaja, jau iepriekš smaidīdams.

Olrais un trešais pasažieris pievirzījās tuvāk. Ceturtais pasa­žieris jau gulēja uz augšējā plaukta, apsedzies ar rupju aveņkra- sas segu, neapmierināti skatīdamies ilustrētā žurnālā.

— Vai tiešām neesat dzirdējuši? Vienu laiku par to daudz sprieda. Tas bijis parasts mērnieks: sieva, viena istaba, simt div­desmit rubļu algas. Uzvārdā Bigusovs. Parasts un pavisam neie­vērojams cilvēks, pat, ja vēlaties zināt, starp mums runājot, ne­kauņa. Reiz viņš pārnāk no darba, bet viņa istabā sēž japanis, ģērbies, starp mums runājot, lieliskā uzvalkā, ar brillēm uz de­guna un, ja vēlaties zināt, čūskādas kurpēs — pēdējais jaunums. «Jūsu uzvārds Bigusovs?» japanis jautā. «Jā,» saka Bigusovs. «Bet vārds un tēva vārds?» — «Tāds un tāds,» šis atbild. «Pa­reizi,» saka japanis, «vai tādā gadījumā jūs nebūtu tik laipns un nenovilktu kreklu, — man vajag apskatīt jūsu ķermeni kailu.» — «Lūdzu,» šis saka. Nu, starp mums runājot, ja vēlaties zināt, ja­panis ķermeni pat neapskatījis, bet tūlīt tik bolījis acis uz dzimum­zīmi. Bigusovam bijusi tāda zīme uz sāniem. Japanis paskatījies uz to caur vairojamo glāzi, nobālējis un sacījis: «Apsveicu jūs, pilsoni Bigusov, un atļaujiet jums pasniegt sūtījumu un paketi.» Sieva, protams, atvērusi sūtījumu. Un tur, ja vēlaties zināt, skai­dās guļ abpusēji griezīgs japaņu zobens. «Kāpēc man vajadzīgs zobens?» jautājis mērnieks. «Jūs,» šis saka, «izlasiet vēstuli. Tur viss uzrakstīts. Jūs esat samurajs.» Tagad arī Bigusovs nobālējis. Voroņeža, ja vēlaties zināt, nav sevišķi liels centrs. Starp mums runājot, kādas tur var būt attiecības ar samurajiem? Visnegatīvā­kās. Bet ko lai dara. Bigusovs ķeras pie vēstules, atlauž četrpa­dsmit vaska zīmogus un sāk lasīt. Un ko jūs domājat? Izrādās, ka tieši pirms trīsdesmit sešiem gadiem caur Voroņežas guberņu inkognito braucis kāds japaņu pusprincis. Nu, protams, starp mums runājot, viņa augstība sapinies ar kādu Voroņežas meiteni un inkognito sadzīvojis bērnu. Gribējis pat precēt meiteni, tikai mikado šifrētā telegramā aizliedzis. Pusprincim vajadzējis braukt prom, bet bērns palicis nelikumīgs. Un tas bijis Bigusovs. Un tagad pēc daudziem gadiem pusprincis mirst nost, un kā par ne­laimi likumīgu bērnu nav, nav kam atstāt mantojumu, un pie tam vēl iznīkst slavenā dzimta, kas japanim ir ļaunāk par visu. Nu vajadzēja atcerēties Bigusovu. Sim cilvēkam gan iekrita laime klēpī! Tagad, kā dzird, viņš jau esot Japanā. Večuks nomiris. Bet Bigusovs tagad ir princis, mikado radinieks un bez tā vēl, starp mums runājot, saņēmis skaidrā naudā miljons jenu. Miljons jenu! Tādam muļķim!