IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Rezultātā kupejā palika meitene, bet trīs pirmdzimtie aizgāja, cenzdamies saglabat savu cienīgo izskatu. Viņu vietā tūlīt iera- das Tarasovs un Parovickis. Viņi tūlīt sāka šūpoties uz mīksta­jiem sedekļiem un spiest pogas. Meitene rosīgi šūpojās kopā ar viņiem. Nebija pagajusi ne pusstunda, kad kupejā iebruka pir­mais trijnieks. Tos dzina atpakaļ skumjas par zaudēto greznību. Aiz viņiem, mulsi smaidīdami, parādījās vēl divi, bet pēc tam vēl viens, ūsainis.' Ūsaiņa kārta braukt greznībā bija tikai otrajā dienā, bet viņš nevarēja nociesties. Viņa parādīšanos uzņēma ar sevišķi satrauktiem izsaucieniem, uz kuriem nekavējoties ieradās pavadonis.

— Kas te notiek, pilsoņi, — viņš sacīja ierēdnieciskā balsī,

— sapulcējies vesels bars bandinieku skrandinieku. Vācieties prom, kas no cietā vagona. Citādi iešu pie galvenā.

Bandinieki skrandinieki apmulsa.

— Tie ir viesi, — sacīja saskumdinātā meitene, — viņi at­nāca tikai pasēdēt.

— Pēc noteikumiem tas ir aizliegts, — pavadonis noteica,

— ejiet prom.

Ūsainis jau kāpās atpakaļ uz izeju, bet tad konfliktā iejaucās lielais kombinators.

— Ko jūs darāt, onkulīt, — viņš sacīja pavadonim, — pasa­žierus nevajag linčot bez sevišķas nepieciešamības. Kāpēc tik cieši turēties pie likuma burta? Vajag būt viesmīlīgam. Ziniet, kā Austrumos! Iesim, es jums tūlīt visu noskaidrošu.

Parunājies koridorā ar Ostapu, pavadonis tā piesātinājās ar Austrumu garu, ka vairs nedomāja par bandinieku skrandinieku izdzīšanu, atnesa tiem deviņas glāzes tējas smagos glāžu turētā­jos un visu individuālo sausiņu rezervi. Viņš pat naudu neņēma.

—- Pēc austrumu ierašas, — Ostaps sacīja sabiedrībai, — sa­skaņā ar viesmīlības likumiem, kā sacīja kāds kulinārijās sek­tora darbinieks.

Pakalpojums tika darīts ar tādu vieglumu un vienkāršību, ka nevarēja to nepieņemt. Sprakšķēja, vaļā plēšot, sausiņu paketes,

Ostaps kā saimnieks izsniedza tēju un drīz bija sadraudzējies ar visiem astoņiem studentiem un vienu studenti.

— Mani sen interesējusi vispārējās vienlīdzīgās un slepenās mācīšanās problēma, — viņš priecīgi pļāpāja, — nesen es pat aprunājos par šo jautājumu ar indusu filozofu — diletantu. Ār­kārtīgi izglītots cilvēks. Jo, lai ko viņš arī sacītu, viņa vārdus tūlīt ierakstīja gramofona platē. Bet, tā kā večukam patīk paru­nāt, — viņam piemīt tāds grēciņš, — tad plašu sakrājies astoņ­simt vagonu, un tagad no tām jau taisa pogas.

Iesācis ar šo brīvo improvizāciju, lielais kombinators paņēma rokā sausiņu.

— Šim sausiņam, — viņš sacīja, — viens solis līdz galodai. Un šis solis jau sperts.

Draudzība, kuru vēl iesildīja līdzīga veida joki, attīstījās ļoti strauji, un drīz vien visi bandinieki skrandinieki Ostapa vadībā jau dziedāja častušku:

Un Pēterim Lielajam Radu nav un savējo. Tikai zirgs un odze vien Viņu radu saitēm sien.

Pievakarē Ostaps jau zināja visiem vārdus un ar dažiem bija pat uz «tu». Tomēr daudz ko no tā, ko runāja jaunie ļaudis, viņš nesaprata. Pēkšņi viņš pats sev šķita šausmīgi vecs. Viņam priekšā sēdēja jaunība, mazliet parupja, tieša, tīri vai aizvaino­joši patiesīga. Viņš pats divdesmit gadu vecumā bija bijis savā­dāks. Viņš pie sevis atzina, ka divdesmit gadu vecumā viņš bijis daudz vispusīgāks un sliktāks. Viņš toreiz nesmējās, bet tikai smīnēja. Bet šie smējās pilnā kaklā.

«Par ko tā priecājas šī apaļvaidzīgā jaunība?» viņš pēkšņi saērcināts nodomāja. «Goda vārds, es sāku apskaust.»

Lai gan Ostaps neapšaubāmi atradās visas kupejas uzmanī­bas centrā un viņa runa plūda gludi, kaut ari visi izturējās pret viņu ļoti draudzīgi, taču nebija šeit ne Balaganova dievināšanas, ne Paņikovska bailīgās pakļaušanās, ne Kozļēviča uzticīgās mī­lestības. Studentos bija jaušama skatītāju pārākuma sajūta par konferansjē. Skatītājs klausās pilsoni frakā, reizēm smejas, laiski aplaudē, bet galu galā aiziet mājā, un viņam vairs nav nekādas darīšanas gar konferansjē. Bet konferansjē pēc izrādes ierodas aktieru klubā, skumīgi sēž pie kotletes un sūdzas savas mākslas biedram — operetes komiķim, ka publika viņu nesaprotot un val-

dlba nenovērtējot. Komiķis dzer degvīnu un arī sūdzas, ka viņu nesaprotot. Bet kas tur ko nesaprast? Asprātības vecas, arī pa­ņēmieni veci, bet no jauna mācīties par vēlu. Šķiet, viss ir skaidrs.

Notikumu ar Bubeško, kas samazinājis plānus, viņi izstāstīja otrreiz, šoreiz speciāli Ostapam. Viņš kopā ar saviem jaunajiem draugiem devās uz cieto vagonu pārliecināt studenti Lidu Pisarevsku atnākt pie viņiem ciemos un pie tam tik daiļrunīgi ru- naja, ka kautrīgā Lida atnāca un piedalījās vispārējā kņadā. Pēkšņā uzticība izauga tik liela, ka pievakarē, pastaigādamies ar meiteni vīriešu mētelī pa lielo dzelzceļu mezgla stacijas peronu, lielais kombinators viņu aizveda gandrīz līdz pašam pēdējam semaforam un šeit, pašam negaidot, izkratīja viņai visu savu sirdi, pie tam diezgan banalos izteicienos.

— Saprotiet, — viņš skaidroja, — spīdēja mēness, šis peizaža karalis. Mēs sēdējām uz senlietu muzeja kāpnēm, un pēkšņi es jutu, ka mīlu viņu. Bet man vajadzēja tai pašā vakarā aizbraukt, un viss pajuka. Viņa, liekas, apvainojās. Droši vien apvainojās.

— Vai jūs aizsūtīja komandējumā? — meitene jautāja.

— M-jā., Gandrīz vai komandējumā. Tas ir, ne jau nu gluži komandējumā, bet steidzamās darīšanās. Tagad es ciešu. Diženi un muļķīgi Ciešu.

— Tas nav bīstami, — sacīja meitene, — veltiet savas ener­ģijas pārpalikumu kāda darba veikšanai. Zāģējiet, piemēram, malku. Tagad ir tāda kustība.

Ostaps solījās tā darīt un, lai gan nevarēja iedomāties, kā Zosju varēs aizstāt malkas zāģēšana, tomēr sajuta lielu atvieg­linājumu. Viņi atgriezās vagonā ar noslēpumainām sejām un pēc tam vairākas reizes gāja gaitenī sačukstēties par nelaimīgu mīlu un par jaunām strāvām šai laukā.

Kupejā Ostaps tāpat kā iepriekš līda vai no ādas ārā, lai iegūtu kompānijās simpātijās. Un viņš panāca, ka studenti sāka viņu uzskatīt par savējo. Un neaptēstais Parovickis no visa spēka uzsita Ostapam pa plecu un iesaucās:

— Iestājies pie mums politechnikumā. Nudien! Saņemsi sti­pendiju septiņdesmit piecus rubļus. Dzīvosi kā dievs. Mums ir ēdnīca — katru dienu dod gaļu. Vēlāk brauksim praksē uz Uraliem.

— Es jau esmu beidzis vienu humanitaro augstskolu, — stei­dzīgi iebilda lielais kombinators.

— Un ko tu tagad dari? — jautāja Parovickis.

— Tāpat vien, pa finansu līniju.

— Vai bankā strādā?

Ostaps pēkšņi satiriski paskatījās uz studentu un negaidot sacīja:

— Nē, es nestrādāju. Es esmu miljonārs.

Protams, šie vārdi Ostapam neuzlika nekādus pienākumus un visu varētu pārvērst jokā, bet Parovickis iesmējās tik ironiski, ka lielais kombinators apvainojās. Viņu pārņēma vēlēšanās pār­steigt ceļa biedrus, radīt viņos vēl lielāku izbrīnu.

— Cik tad miljonu jums ir? — jautāja meitene vingrošanas kurpēs, rosinādama viņu uz jautru atbildi.

— Viens, — bāls aiz lepnības, Ostaps teica.

— Tā kā pamaz, — komentēja ūsainis.

— Maz, maz! — visi iesaucās.

— Man pietiek, — Benders svinīgi sacīja.

Ar šiem vārdiem viņš paņēma savu čemodānu, noskrapstināja niķelētos slēdžus un izbēra uz dīvana visu tā saturu. Papīra sai­nīši sabira slīdošā kaudzē. Ostaps vienu no tiem salieca, un ieti­namais papīrs pārplīsa, ka nosprakstēja vien.