IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS: DIVPADSMIT KRĒSLU

DIVPADSMIT KRĒSLU

IĻJA ILFS un JEVGEŅIJS PETROVS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA • RĪGA 1958

DIVPADSMIT KRĒSLU

Apriņķa pilsētā N. bija tik daudz frizētavu un apbedīšanas bi­roju, ka likās, pilsētas iedzīvotāji dzima tikai tāpēc, lai noskūtos, apcirptu matus, atsvaidzinātu galvu ar vežetalu un tūlīt arī no­mirtu. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. cilvēki dzima, skuvās un mira visai reti. N. pilsētas dzīve ritēja ļoti klusi. Pavasara vakari bija reibinoši, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā antracits, un visi pilsētas jaunieši bija tik šausmīgi iemīlējušies komunālās saim­niecības darbinieku vietējās komitejas sekretārē, ka tas pat trau­cēja viņai iekasēt biedru naudu.

Mīlas un nāves jautājumi nesatrauca Ipolitu Matvejeviču Vo- robjaņinovu, kaut gan viņš ar šiem jautājumiem, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pārtraukumu brokastīs.

Rītos no matētas, svēdrainas glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņš no krēslai­nās mājiņas izgāja plašajā, neparasti spilgtas pavasara gaismas pielietajā biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā. Tā bija viena no vistīkamākajām ielām, kādas vien sastopamas apriņķu pil­sētās. Kreisajā pusē aiz viļņotiem, zaļganiem stikliem sidraboja apbedīšanas biroja «Nimfa» zārki. Pa labi aiz maziem logiem ar izdrupušu ķiti drūmi zvilnēja noputējušie un nepievilcīgie zārku meistara Bezenčuka ozola zārki. Tālāk «Friziermeistars Pjers un Konstantins» solīja saviem klientiem «nagu kopšanu» un «ondu- lation ar meistara ierašanos mājās». Vēl tālāk bija novietojusies viesnīca ar frizētavu, bet aiz tās lielā, neapbūvētā laukumā stavēja palss telēns un maigi laizīja sarusejušu, pie nomaļiem vārtiem pieslietu izkārtni:

APBEDĪŠANAS KANTORIS »Laipni lūdzam"

Lai gan apbedīšanas biroju bija daudz, taču klientūra tiem bija stipri knapa. «Laipni lūdzam» bija izputējis vēl trīs gadus pirms tam, kad Ipolits Matvejevičs apmetās N. pilsētā, bet meistars Bezenčuks dzēra sīvo un reiz pat mēģināja ieķīlāt lom­bardā savu labāko skatloga zārku.

Cilvēki N. pilsētā mira reti, un Ipolits Matvejevičs to zināja labāk par jebkuru citu, jo strādāja dzimtsarakstu birojā, kur pār­zināja miršanas un laulību reģistrācijās lietas.

Galds, pie kura sēdēja Ipolits Matvejevičs, atgādināja vecu kapa plāksni. Tā kreiso stūri bija nograuzušas žurkas. Galda vār­gās kājiņas ļodzījās zem reģistrācijās lapu pietūcinātām tabakas krāsas mapēm, kurās varēja smelties ziņas par N. pilsētas iedzī­votāju izcelšanos, par viņu ģenealoģijas saknēm, kas bija ieaugu­šas apriņķa nabadzīgajā augsnē.

Piektdien, 1927. gada 15. aprilī, Ipolits Matvejevičs kā pa­rasti pamodās pusastoņos un tūlīt iebāza degunu vecmodīgā pensnejā ar zelta kniebi. Brilles viņš nelietoja. Reiz gan, nodo­mājis, ka pensneju nēsāt nav higiēniski, Ipolits Matvejevičs devās pie optika un nopirka brilles bez ietvariem, ar apzeltītiem turētā­jiem. Brilles viņam tūlīt iepatikās, bet sievai (tas bija neilgi pirms viņas nāves) likās, ka brillēs viņš izskatoties kā izspļauts Miļu- kovs, un tādēļ Ipolits Matvejevičs tās atdeva sētniekam. Sētnieks, kaut arī nebija tuvredzīgs, pie brillēm pierada un labprāt tās nēsāja.

— Bonžur! — pats sevi sveica Ipolits Matvejevičs, izbāzdams kājas no gultas. «Bonžur» norādīja, ka Ipolits Matvejevičs pamo­dies labā garastāvoklī. Ja pamostoties viņš sacīja «gut morgen», tad tas parasti nozīmēja, ka aknas niķojas, ka piecdesmit divi gadi nav joka lieta un ka laiks šodien drēgns.

Ipolits Matvejevičs iebāza savas kalsnās kājas pirms kara pirktās biksēs, sasēja tās pie potītēm ar lentītēm un iekāpa īsos, mīkstos zābakos ar šauriem, kvadrātveidīgiem purniem. Pēc pie­cām minūtēm Ipolits Matvejevičs jau dižojās mēness krāsas vestē, kas bija nobērta sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, un lāsmojošos listriņa svārķeļos. Noslaucījis no saviem sirmajiem matiem pēc mazgāšanās palikušās ūdens lāses, Ipolits Matveje­vičs kā jūras lauva pakustināja ūsas, nedroši pataustīja ar roku savu saraino zodu, pārbrauca ar suku pār īsi apcirptajiem, sudra­bainajiem matiem un, laipni smaidīdams, devās pretī istabā ienā­košajai sievasmātei Klaudijai Ivanovnai.

— Epole-ēt, — viņa nodārdināja, — es šonakt redzēju sliktu sapni.

Vārdu «sapni» viņa izrunāja ar franču akcentu.

Ipolits Matvejevičs paskatījās sievasmātē no augšas uz leju. Viņa augums sasniedza simt astoņdesmit piecus centimetrus, un no tāda augstuma viņam bija viegli un ērti pret sievasmāti iztu­rēties zināmā mērā nevērīgi.

Klaudija Ivanovna turpināja:

— Es redzēju nelaiķi Marī ar vaļējiem matiem un zelta jostu.

Klaudijas Ivanovnas balss grāva kā no lielgabala, tā ka dre­bēja čuguna lampa ar skrotīm piepildīto atsvaru un noputējušiem stikla karekļiem.

— Es esmu ļoti uztraukusies. Baidos, ka tik kas nenotiktu.

Pēdējos vārdus viņa pateica ar tādu sparu, ka matu sakār­tojums uz Ipolita Matvejeviča galvas pašķīrās uz visām pusēm. Viņš savieba seju un, skaidri izrunādams katru vārdu, sacīja:

— Nekas nenotiks, maman. Par ūdeni jūs jau samaksājāt?

Izrādījās, ka nav samaksāts. Galošas arī nebija nomazgātas.

Ipolits Matvejevičs nemīlēja savu sievasmāti. Klaudija Ivanovna bija dumja, un viņas sirmais vecums nedeva nekādas cerības, ka kādreiz tā kļūs gudrāka. Viņa bija skopa līdz nejēdzībai, un ti­kai Ipolita Matvejeviča nabadzība neļāva izvērsties šīm valdonī­gajām tieksmēm. Klaudijas Ivanovnas balss bija tik spēcīga un sulīga, ka to varētu apskaust pat Richards Lauvas Sirds, no kura kliedziena, kā zināms, pat zirgi pietupušies. Bez tam — un tas bija pats šausmīgākais, — Klaudija Ivanovna redzēja sapņus. Viņa tos redzēja vienmēr. Sapņos tai rādījās meitenes ar jostām, zirgi, greznoti dzeltenām dragunu apšuvēm, uz arfām spēlējoši sētnieki, ercenģeļi, kas naktssargu kažokos pa naktīm staigāja ar klabekļiem rokās, un adāmadatas, kas pašas no sevis lēkāja pa istabu, žēli šķindēdamas. Klaudija Ivanovna bija aprobežota ve­cene. Turklāt viņai zem deguna bija izaugušas ūsas, kas līdzi­nājās divām bārdas skūšanas otām.

Ipolits Matvejevičs mazliet uzbudināts izgāja no mājas.

Pie sava paputējušā uzņēmuma ieejas, atspiedies pret durvju stenderi un sakrustojis rokas,, stāvēja zārku meistars Bezenčuks. No sistemātiskiem viņa komercpasākumu bankrotiem un no ilgstošas alkoholisku dzērienu iekšķīgas lietošanas meistara acis bija kļuvušas spilgti dzeltenas kā kaķim un kvēloja nedziestošās ugunīs.

— Lai godināts dārgais viesis! — viņš ātri nobēra, ieraudzī­jis Ipolitu Matvejeviču. — Labu rītu!

Ipolits Matvejevičs pieklājīgi pacēla nosmulēto kastora plat­mali.

— Kā sievasmātei ar veselību, atļaujiet pavaicāt?

— Mr^nr-mr, — nenoteikti noburkšķēja Ipolits Matvejevičs un, taisnos plecus paraustījis, gāja tālāk.

— Nu, lai dievs dod veselībiņu, — vīlies noteica Bezen­čuks, — zaudējumus vien ciešam, kaut viņu jupis! Un atkal, sa­krustojis rokas uz krūtīm, atslējās pret durvīm.

Pie apbedīšanas biroja «Nimfa» vārtiem Ipolitu Matvejeviču atkal aizkavēja.

«Nimfai» bija trīs īpašnieki. Viņi visi reizē paklanījās Ipoli- tam Matvejevičam un korī apvaicājās par sievasmātes veselību.