IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Ko lai dara, laikam taču vajadzēs, — drūmi atbildēja Ipo­lits Matvejevičs.

— Bet «Nimfa», kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece! — Bezenčuks uztraucās.

•— Vācies pie velna! Apnicis!

— Es jau neko. Es par bārkstīm un glazējumu. I<���ā taisīt, kaut viņu jupis? Vai pirmās šķiras, primā? Vai kā citādi?

— Bez jebkādām bārkstīm un glazējumiem. Vienkāršu koka zārku. Priedes koka. Vai saprati?

Bezenčuks pielika pirkstu pie lūpām, ar to rādīdams, ka visu sapratis, pagriezās un, balansēdams ar savu naģeni, bet tomēr streipuļodams, devās mājup. Un tikai tagad Ipolits Matvejevičs pamanīja, ka meistars nāvīgi piedzēries.

Ipolitam Matvejevičam atkal kļuva neparasti riebīgi ap sirdi. Viņš nevarēja iedomāties, kā tas būs, kad vajadzēs pēc darba pār­nākt tukšā, piegružotā dzīvoklī. Viņam likās, ka reizē ar sievas­mātes nāvi zudīs arī visas mazās ērtībiņas un ieražas, kuras viņš ar tādām pūlēm bija radījis pēc revolūcijas, kas viņam laupīja lielas ērtības un plaša vēriena parašas. «Apprecēties?» Ipolits Matvejevičs domāja. «Bet ar ko? Ar milicijas priekšnieka brāļa­meitu Varvaru Stepanovnu, Prūša māsu? Vai varbūt nolīgt mājkalpotāju? Kur nu! Pa tiesām novazās. Un pie tam sā­līti iznāk.»

Dzīve Ipolita Matvejeviča acīs uzreiz kļuva drūmāka. Sašu­tuma un riebuma pilns pret visu pasauli, viņš atgriezās istabā.

Klaudija Ivanovna vairs nemurgoja. Gulēdama augsti uzbu- žinātos spilvenos, viņa pavisam saprātīgi un, kā viņam likās, pat bargi noraudzījās iekšā nākošajā Ipolitā Matvejeviča.

— Ipolit, — viņa skaidri sadzirdami nočukstēja, — apsēdieties man blakus. Mans pienākums ir jums pastāstīt. ..

Ipolits Matvejevičs neapmierināts apsēdās, lūkodamies sie­vasmātes novājējušajā, ūsainajā sejā. Viņš centās pasmaidīt un pateikt kaut ko uzmundrinošu. Bet no smaida iznāca ķemīga gri­mase, un uzmundrinošie vārdi vispār nerādās. Ipolits Matvejevičs izdvesa tikai neveiklu pīkstienu.

— Ipolit, — sievasmāte atkārtoja, — vai jūs atceraties mūsu viesistabas garnituru?

— Kādu? — Ipolits Matvejevičs jautāja tik laipni, kā tas iespējams tikai pret ļoti slimiem cilvēkiem.

— To … Ar angļu katunu pārvilkto …

— Ak to, kas bija manā mājā?

— Jā, Stargorodā …

— Atceros, ļoti labi atceros .. . Dīvāns, ducis krēslu un apaļš galdiņš uz sešām kājām. Bija lieliskas mēbeles. Gambsa ražo­tas… Bet kāpēc jūs tās atcerējāties?

Taču Klaudija Ivanovna nespēja atbildēt. Viņas seja pamazām pieņēma vitriola krāsu. Nez kāpēc arī Ipolitam Matvejevičam aiz­rāvās elpa. Viņš spilgti atcerējās viesistabu savā savrupmājā, si­metriski izvietotās riekstkoka mēbeles ar izliektām kājiņām, ar vasku uzspodrināto grīdu, brūnās veclaiku klavieres un ovālos, melnos bilžu rāmīšus ar dagerotipijā uzņemtām dižciltīgo radi­nieku ģīmetnēm pie sienām.

Šai mirklī Klaudija Ivanovna kokainā, vienaldzīgā balsī sacīja:

— Krēsla sēdeklī es iešuvu savus briljantus.

Ipolits Matvejevičs pablenza uz veceni.

— Kādus briljantus? — viņš automatiski jautāja, bet tūdaļ apķērās. — Vai tad tos neatņēma toreiz kratīšanas laikā?

— Es paslēpu briljantus krēslā, — ietiepīgi atkārtoja vecene.

Ipolits Matvejevičs pielēca kājās un, paskatījies uz Klaudijas

Ivanovnas petrolejas lampas apgaismoto, pārakmeņojušos seju„ saprata, ka viņa nemurgo.

— Jūsu briljanti? — viņš iekliedzās, izbīdāmies pats savas balss spēka. — Krēslā! Kur jums prāts? Kāpēc jūs tos neatdevāt man?

— Kā es jums varēju dot briljantus, ja jūs izputinājāt manas meitas muižu? — vecene mierīgi un naidīgi iebilda.

Ipolits Matvejevičs apsēdās un tūdaļ atkal piecēlās. Viņa sirds joņaini trenca asinis pa visu miesu. Galva džinkstēja.

— Jūs taču izņēmāt briljantus no turienes? Tie ir šeit?

Vecene noraidoši papurināja galvu.

— Es nepaguvu. Jūs atceraties, cik ātri un negaidīti mums vajadzēja bēgt? Tie palika krēslā, kas stāvēja starp terakota lampu un kaminu.

— Bet tas taču ir ārprāts! Cik jus esat līdzīga savai meitai! — ska]ā balsī kliedza Ipolits Matvejevičs.

Un, vairs nekautrēdamies no tā, ka atrodas pie mirējas gultas, viņš ar troksni atgrūda krēslu un sīkiem solīšiem sāka tipināt pa istabu. Vecene vienaldzīgi vēroja visas Ipolita Matvejeviča izda­rības.

— Bet vai jums ir jel kāda jēga, kur tie krēsli varētu būt? Vai jūs varbūt domājat, ka tie mierīgi stāv manas mājas viesistabā un gaida, kamēr jūs nāksiet pēc savām regalijām?

Vecene nekā neatbildēja.

Dzimtsarakstu nodaļas lietvedim aiz dusmām nokrita no de­guna pensnejs un, pazibšņojis zelta kniebi virs ceļiem, triecās pret zemi.

— Kā? Iebāzt krēslā briljantus par septiņdesmit tūkstošiem! Krēslā, par kuru pat nav zināms, kas uz tā sēž! …

Te Klaudija Ivanovna iešņukstējās un ar visu ķermeni sagā­zās uz gultas malas. Viņas roka, apvilkusi gaisā pusloku, mēģi­nāja satvert Ipolitu Matvejeviču, bet tūdaļ nokrita atpakaļ uz vio­letās, vatētās segas.

Ipolits Matvejevičs, no bailēm spiegdams, metās pie kaimi­ņienes.

— Liekas, viņa mirst!

Agronoma sieva lietišķi pārmeta krustu un, neslēpdama savu ziņkāri, kopā ar vīru — bārdainu agronomu skrēja uz Ipolita Mat­vejeviča māju. Pats Vorobjaņinovs, kā sajēgu zaudējis, iemaldījās pilsētas dārzā.

Kamēr agronomu laulātais pāris kopā ar savu kalponi piekopa nelaiķes istabu, Ipolits Matvejevičs klīda pa dārzu, uzgrūzdamies soliem un noturēdams agrā pavasara mīlā sastingušos pārīšus par krūmiem.

Pats velns zina, kas notika Ipolita Matvejeviča galvā. Skan­dēja čigānu kori, apaļīgu dāmu orķestri nepārtraukti izpildīja «tango-amapa», acu priekšā atainojās Maskavas ziema un slaids, melns rikšotājs, kas nicinoši sprauslāja par kājāmgājējiem. Daudz kas atainojās Ipolita Matvejeviča iztēlē: ir reibinoši dārgās oranž- krāsas apakšbikses, ir sulaiņu padevība, ir iespējamais brauciens uz Kannām.

Ipolits Matvejevičs palēnināja soli un pēkšņi paklupa par gu­ļošo zārku meistaru Bezenčuku. Meistars, kažokā satinies, gulēja šķērsām pāri dārza celiņam. No dunkas viņš pamodās, nošķau­dījās un mundri piecēlās kājās.

— Esiet bez rūpēm, Vorobjaņinova kungs, — viņš dedzīgi teica, it kā turpinādams pirmīt sākto sarunu. — Zārks paģērē darbu.

— Nomira Klaudija Ivanovna, — pavēstīja pasūtītājs.

— Nu, lai viņai debesu valstība, — piekrita Bezenčuks. — Aiz­gājusi tātad vecenīte … Vecenītes, viņas vienmēr aiziet… Vai arī dievam dvēseli atdod, — raugoties, kāda vecenīte. Jūsējā, pie­mēram, sīciņa miesās, — tātad aizgājusi. Bet, ja, piemēram, kāda lielāka un vēl vājāka, tad skaitās, ka dievam dvēseli atdevusi.. .

— Kas tas ir — skaitās? Kam tad tā skaitās?

— Pie mums tas tā skaitās. Pie meistariem. Jūs, piemēram, esat izskatīgs vīrs, pagarāka auguma, kaut arī pavājš. Ja jūs, lai dievs nedod, nomirtu, tad skaitītos, ka esat karoti nolicis. Bet, ja nu kāds no tirgotājiem, no bijušās kupču ģildes, nomirtu, tas tātad būtu aizgājis uz mūžīgu dzīvošanu. Turpretim, ja kāds dienesta pakāpē zemāks, piemēram, sētnieks vai arīdzan kāds no zemnie­kiem, tad par tādu saka: izlaidis garu vai atstiepis kājas. Bet, ja mirst visu varenie, dzelzceļa konduktori vai kāds no priekš­niecības, tad skaitās, ka aizgājis uz mūža māju. Tā arī par viņiem saka: «Bet mūsējais, vai esat dzirdējuši, aizgājis uz mūža māju.»