IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Vesela, vesela, — Ipolits Matvejevičs atbildēja, — kas šai lēksies! Šonakt redzējusi zeltotu meiteni vaļējiem matiem. Tāds sapnis parādījies.

Trīs «nimfas» saskatījās un skaļi nopūtās.

Visas šīs sarunas aizkavēja Ipolitu Matvejeviču, un viņš pre­tēji ieradumam atnāca darbā, kad pulkstenis, kas karājās virs lozunga «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!», rādīja piecas minūtes uz desmitiem.

Ipolitu Matvejeviču lielā auguma un jo sevišķi ūsu dēļ darbā bija iedēvējuši par Macistu, kaut gan īstajam Macistam nekādu ūsu nebija.

Izņēmis no galda atvilktnes zilu filca spilventiņu, Ipolits Matvejevičs nolika to uz krēsla, saglauda ūsas pareizā virzienā (paralēli galda līnijai) un apsēdās uz spilventiņa, mazliet pacel­damies pāri saviem trim darba biedriem. Ipolits Matvejevičs ne­baidījās no hemoroidiem, viņš baidījās izsēdēt bikses un tāpēc lie­toja zilo filcu.

Visas šīs padomju kalpotāja manipulācijās kautrīgi vēroja divi jauni cilvēki — vīrietis un sieviete. Vīrieti vatētos vadmalas svārkos bija pilnīgi nomākusi šī atmosfēra — alizarina tintes smaka, pulkstenis, kas bieži un smagi elsoja, bet it sevišķi bar­gais plakats «Dari, kas tev darāms, lieki neaizkavē!». Un, kaut gan vīrietis svārkos savu vajadzību vēl nemaz nebija minējis, taču viņam jau gribējās iet prom. Viņam likās, ka vajadzība, ku­ras dēļ nācis, ir tik nenozīmīga, ka taisni kauns traucēt tādu ievē­rojamu, sirmu pilsoni, kāds bija Ipolits Matvejevičs. Ipolits Mat­vejevičs arī saprata, ka atnācējam ir niecīga vajadzība, ka tā neaizbēgs, un tāpēc, atvēris ātršuvēju Nr. 2 un saraucis pieri, iegrima papīru lasīšanā. Jaunava ar spīdošu, melnu lentu apšūtā garā žaketē sačukstējās ar vīrieti un, no kauna sarkdama, lēnām tuvojās Ipolitam Matvejevičam.

— Biedri, — viņa sacīja, — kur te varētu …

Vīrietis svārkos atviegloti nopūtās un, pašam pilnīgi negaidot, iesaucās:

— Salaulāties?

Ipolits Matvejevičs uzmanīgi paskatījās uz barjeru, aiz ku­ras stāvēja jaunais pāris.

— Dzimšana? Miršana?

— Salaulāties, — atkārtoja vīrietis svārkos un samulsis pa­skatījās apkārt.

Jaunava iespurdzās. Viss gāja kā pa taukiem. Ipolits Mat­vejevičs ar burvju mākslinieka veiklību ķērās pie darba. Vecīgā rokrakstā biezās grāmatās ierakstīja jaunlaulājamo vārdus, stingri nopratināja lieciniekus, pēc kuriem līgava izskrēja pa­galmā, ilgi un maigi pūta elpu uz kvadrātveidīgiem spiedogiem un, piecēlies kājās, iespieda zīmogus apdriskātās pasēs. Saņēmis no jaunlaulātajiem divus rubļus un izsniedzis kvīti, Ipolits'Mat­vejevičs smīnēdams sacīja: «Viss tapis piepildīts,» — un izslējās savā lieliskajā augumā, pēc paraduma izgāzis krūtis (savā laikā viņš valkāja korseti). Plata, dzeltena saules strēle mirgoja uz viņa pleciem kā zelta uzpleči. Viņš izskatījās mazliet smieklīgs, toties neparasti svinīgs. Bikonkavie pensneja stikli izstaroja spožu gaismu kā prožektori. Jaunlaulātie stāvēja kā jēriņi.

— Jaunie cilvēki, — svinīgi sacīja Ipolits Matvejevičs, — at­ļaujiet jūs apsveikt, kā agrāk mēdza teikt, ar došanos likumīgā laulībā. Ļoti ļo-oti patīkami redzēt tādus jaunus cilvēkus kā jūs, kas, rokās sadevušies, dodas pretī mūžīgajiem ideāliem. Ļoti ļo-oti patīkami!

Norunājis šo tirādi, Ipolits Matvejevičs paspieda jaunlaulāta­jiem rokas, apsēdās un ļoti apmierināts pats ar sevi turpināja lasīt ātršuvēja Nr. 2 papīrus.

Kalpotāji pie blakus galda nolīka pār tintnīcām.

Darba diena ritēja savā mierīgajā gaitā. Neviens netraucēja

miršanas un laulību reģistrācijās galdu. Pa logu varēja redzēt, kā pilsoņi, pavasara aukstumā sarāvušies, izklīda pa savām mā­jām. Tieši dienas vidū kooperativā «Arkls un āmurs» iedziedājās gailis. Neviens par to nebrīnījās. Tad atskanēja metāliskā čīkstē­šana un motora sprauslošana. No biedra Gubernska vārdā no­sauktās ielas izvēlās blīvs violetu dūmu mutulis. Sprauslošana pastiprinājās. Drīz cauri dūmiem iznira apriņķa izpildkomitejas automobiļa GOS Nr. 1 kontūras, tam bija niecīgs radiators, bet liela un smaga kravas kaste. Automobilis, ķepurodamies dubļos, šķērsoja Staropanskas laukumu un līgodamies izgaisa kodīgajos dūmos. Kalpotāji vēl ilgi stāvēja pie loga, komentēdami notikumu un saistīdami to ar iespējamo štatu samazināšanu. Pēc kāda laika pa koka laipām uzmanīgi pārgāja meistars Bezenčuks. Viņš augām dienām slaistījās pa pilsētu, okšķerēdams, vai kāds nav miris.

Darba diena tuvojās beigām. Tepat kaimiņos dzelteni un balti krāsotajā zvanu tornī pilnā sparā iešķindējās zvani. Drebēja logu rūtis. No zvanu torņa izspurdza kovārņu bars, tie paplosījās virs laukuma un aizlaidās. Vakara debesis zaļgani blāzmoja pār tukšo laukumu.

Ipolitam Matvejevičam bija laiks doties prom. Visi, kam šajā dienā jādzimst, bija piedzimuši un ierakstīti biezās grāmatās. Visi, kas vēlējās laulāties, bija salaulāti un arī ierakstīti biezās grāmatās. Un tikai nebija neviena nāves gadījuma, kas zārku taisītājiem draudēja ar nenovēršamu izputēšanu. Ipolits Matveje­vičs nolika lietas, noslēpa atvilktnē filca spilventiņu, uzbužināja ar matu suku ūsas un, sapņodams par svelmaini karstu zupu, jau taisījās doties mājās, kad pēkšņi atsprāga kancelejas durvis un uz sliekšņa parādījās zārku meistars Bezenčuks.

— Lai godināts dārgais viesis, — pasmaidīja Ipolits Matve­jevičs. — Ko labu pateiksi?

Un, kaut gan meistara mežonīgais mūlis puskrēslā staroja priekā, taču pateikt viņš nekā nespēja.

— Nu? — jau stingrāk jautāja Ipolits Matvejevičs.

— «Nimfa», — kaut viņu jupis, vai tad tai ir kāda prece? — mīklaini ierunājās zārku meistars. — Vai tā var apmierināt pir­cēju? Zārks — cik tas kokmateriala vien prasa …

— Ko? — Ipolits Matvejevičs nesaprata.

— Nu tā pati «Nimfa» … Trīs ģimenes tur pārtiek no tirdz­niecības vien. Viņiem vairs nav īsta materiala, un nostrādājurns sliktāks, arī bārkstis šķidras, kaut viņus jupis. Bet man — veca

firma. Dibināta tūkstoš deviņi simti septītajā gadā. Man zārks kā bilde, vienreizējs, iecienīts …

— Ko tu mels, vai prātā esi jucis, vai? — rāmi jautāja Ipo­lits Matvejevičs un virzījās uz izeju. —• Sajēgu ar saviem zār­kiem esi zaudējis.

Bezenčuks iztapīgi atvēra durvis, palaida Ipolitu Matveje­viču pa priekšu un pats sekoja tam pa pēdām, trīcēdams ne­pacietībā.

— Kad vēl bija «Laipni lū­dzam», tad cita lieta. Viņu glazē- jumam neviena firma nevarēja pretī stāties, pat pašā Tverā ne, kaut viņu jupis. Bet tagad, teikšu atklāti, par manu preci labākas nav. Un nemaz nemeklējiet.

Ipolits Matvejevičs nikni atskatījās, mirkli dusmīgi norau­dzījās Bezenčukā un sāka iet mazliet ātrāk. Kaut gan darbā šo­dien nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās, taču viņš jutās visai riebīgi.

«Nimfas» trīs īpašnieki stāvēja pie sava uzņēmuma tanīs pa­šās pozās, kādās Ipolits Matvejevičs tos bija šorīt atstājis. Likās, kopš tā mirkļa viņi nav teikuši viens otram ne vārda, taču spilgti izteiktā pārmaiņa viņu sejās, noslēpumainā apmierinātība, kas neskaidri spīdēja viņu acīs, liecināja, ka tiem zināms kaut kas no­zīmīgs.

Ieraugot savus komercienaidniekus, Bezenčuks izmisīgi at­meta ar roku, apstājās un čukstēja aizejošajam Vorobjaņinovam:

— Atdošu par trīsdesmit diviem rubulīšiem.

Ipolits Matvejevičs saviebās un pielika soli.